Slimību neviens neizvēlas. Pacientu un tuvinieku dzīve ar šizofrēniju

Šizofrēnija ir psihiska saslimšana, kas būtiski maina ne tikai pacienta, bet arī tuvinieku dzīvi. Tā ir aptuveni 1% no populācijas. Šis ir pirmais stāsts no ierakstu sērijas par smagu un stigmatizētu saslimšanu; tomēr, ja saņem atbilstošu ārstēšanu, sociālo rehabilitāciju un arī atbalstu, ir iespējams pilvērtīgi dzīvot un sevi realizēt. Šoreiz par to, kādas iespējas pacientiem un tuviniekiem ir saņemt atbalstu un palīdzību un kādi ir ielākie sistēmas trūkumi.

Plašāk Annas Apīnes ierakstā.

Oskars skolā priekšzīmīgi mācījās, ieguva augstus sasniegumus sporta dejās, iestājās augstskolā un bija laimīgās attiecībās. Bet 19 gados viņš sāka netipiski runāt un uzvesties - izdāļāt mantas, jeb viņa uzskatā atbrīvoties no visa liekā. Pirmo reizi nonākot slimīcā, ārsti teica, ka tā ir psihoze. Trīs gadus vēlāk viņš slimnīcā nonāca jau otro reizi, stāsta Oskara mamma Ilze Patersone.

No universitātes aizgāja, ar draudzeni izšķīrās un nākošo reizi jau noteica šizofrēniju. Tad es tikai sēdēju un raudāju. Dakteri teica - mammīt, jūsu dēlam ir šizofrēnija.

Šizofrēnija ir aptuveni 1% no populācijas, kas nozīmē, ka Latvijā tie ir vairāk nekā 18 tūkstoši.

[...] bet, ja katram vēl pieskaita vienu piederīgo, tad tie ir ap 40 tūkstošiem cilvēku, kuru dzīvi šī slimība ietekmē.

Nereti gan šo tuvinieku - radu, draugu, kolēģu - ir krietni vairāk. Krīzē uz slimnīcu aizved neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi, bet labajos brīžos tuviniekiem jācenšas pierunāt aiziet pie ārsta.

Šizofrēnija ir hroniska psihiska saslimšana, kas ietekmē smadzeņu darbību. Cilvēks domā, jūt, redz – uztver pasauli citādi, kas viņam pašam šķiet patiesība. Bet tā izpaužas ļoti daudz dažādos veidos – ar idejām un pārliecībām, kas neatbilst īstenībai, halucinācijām – ar emociju, gribas, motivācijas un interešu trūkumu, uzmanības, atmiņas un koncentrēšanās spēju traucējumiem. Lai nomāktu šos simptomus un cilvēks varētu dzīvot produktīvi un pilvērtīgi un iekļauties sabiedrībā, regulāri jālieto medikamenti.

Bet sabiedrības stigmas dēļ pacienti kaunas un nereti noliedz diagnozi, nedzer zāles, kas var izvērsties nopietnā psihozē, kas tālāk var apdraudēt gan pacienta, gan apkārtējo drošību. Ilze saka, ka viņas pieredzē speciālistu vidū trūkst zināšanu, kā vispareizāk palīdzēt, lai novērstu ļaunāko – Oskara gadījumā tas beidzās ar kaimiņa slepkavību.