Rīgas pašvaldība nedēļas sākumā ziņoja, ka trūkstošā nauda pēdējiem diviem gada mēnešiem sociālās aprūpes jomā tiks atrasta, tomēr ne katrā pašvaldībā tā ir. Trūkst ne tikai finansējuma, bet arī darbinieku. Aprūpētāju atalgojums ir pārāk mazs, lai veicinātu cilvēkus izvēlēties šo profesiju. Taču - jo vairāk cilvēki noveco, jo vairāk sociālo aprūpētāju būs nepieciešams.

Par problēmām, kas samilzt un kādas būs jārisina sociālās aprūpes jomā, plašāk Annas Apīnes ierakstā.

Aija visu darba mūžu ir strādājusi sociālās aprūpes jomā - septiņus gadus sociālās aprūpes centrā, tomēr lielās slodzes un garo naktsmaiņu dēļ uzsāka darbu kā aprūpētāja mājās Latvijas Samariešu apvienībā un rūpējās par cilvēkiem Aizkraukles novadā. Aprūpētājs, kurš brauc pie klienta uz mājām, palīdz pagatavot ēdienu, apmeklēt ārstu, uzkopt māju un arī pašam sevi. Aija gan atzīst, ka, lai gan fiziski tas ir vieglāk, tomēr izveidojas ciešāka emocionālā saikne ar klientu.

Viņa atzīst, ka vairāk nekā pusi no noteiktā laika viņa sniedza klietnam tieši emocionālo atbalstu. Lai gan par virsstundām nemaksāja, darbu brīžiem nācās pabeigt vēlu. Klientu ir daudz, darbs ir smags un atbildīgs, bet atalgojums ir mazs.

Sociālā aprūpe ir nepieciešama aptuveni 9% Latvijas iedzīvotāju, un šī tendence aug. Latvijā ir liels sociālo aprūpētāju deficīts. Pašlaik tie ir aptuveni 6000, tomēr tuvāko 10 gadu laikā šim skaitam vajadzētu dubultoties. 33% aprūpētāju ir pārsnieguši pensijas vecumu. Latvijas Samariešu apvienības Ģimenes tipa sociālās aprūpes centra "SenRīga" vadītāja Sandra Naida zina teikt, ka teju visi aprūpētāji ir 50+ vecumā.