Aizvadītās nedēļas nogalē kulmināciju sasniedza nacionālās pretošanās kustības dalībnieces Lidijas Doroņinas-Lasmanes simtgadei veltītais pasākumu cikls ”Lidijas vasara”. Tika atklāta izstāde, izskanēja koncertuzvedums un notika ekumenisks dievkalpojums.

Taču tieši šodien, 28. jūlijā, ir īstā Lidijas Doroņinas-Lasmanes lielās jubilejas diena. Kā saka viņas draugi un domubiedri – Lidijai nepiestāv veltīt dekoratīvus un patētiskus vārdus, jo arī savos simts gados viņa joprojām ir jauna savā domāšanā un dzīves izjūtā, un viņas jubileja ir nevis uz pagātni, bet nākotni vērsts notikums.

Sveicot Lidiju simtgadē, neiederas klišejiskas runas un tikai pagātnes apcerēšana, jo tas neatbilst pašas Lidijas būtībai – saka dzejniece un viena no Lidijas pasākumu cikla veidotājām Iveta Šimkus.

Lidijas pašas teiktie vārdi vienmēr ir ļoti dzīvi, trāpīgi un šodienīgi, tāpēc arī viss ar viņas jubileju saistītais ir ar skatu šodienā un nākotnē.

Arī viņas drosme un varonība, izturot visus pārbaudījumus, ir kā garīgais testaments mums šodien. Tāpat kā viņas vienmēr godā turētās vērtības – ticība Dievam, Latvijas un brīvības mīlestība – arī tās norāda mums ceļu šodien – uzskata Iveta Šimkus.

Rakstniece Inga Ābele Lidiju Doroņinu-Lasmani sauc par savu skolotāju, ko viņa apbrīno, kas viņu iedvesmo un kurā vienmēr vērtīgi ieklausīties, jo viņas teiktajā ir daudz patiešām svarīgā un būtiskā.

Inga Ābele ar Lidiju tuvāk iepazinās pirms gandrīz desmit gadiem, kad Lidija kādā pasākumā pienāca Ingai klāt, lai pateiktu labus vārdus par viņas romānu ”Klūgu mūks”. Inga, protams, bija par viņu daudz dzirdējusi, sajuta lielu godbijību un cieņu pret Lidiju, bet viņai bija pārsteigums, cik Lidija ir priecīga, sirsnīga un laipna būtne, ar kuru kopā būt ir tik ļoti viegli. Nu jau ilgāku laiku viņas vieno skaista draudzība un Ingai ir vēlējums Lidijai lielajā jubilejā.

Inga Ābele: ”Novēlu, lai mums visiem kopā izdodas Lidijas simtgades svinības priecīgas, iedvesmojošas un neaizmirstamas, un pēc tam, kad lielie darbi būs padarīti, kā mēs vakar ar Lidiju runājām, mēs varētu aizmukt uz Kurzemi un pazaudēt laiku, bažas un nogurumu, lai paliek tikai ceļojuma prieks un mīļās Latvijas ainavas”.

Ivetas Šimkus sveiciens vienlaikus ir arī lūgums Lidijai: ”Es Lidijai novēlu visu labāko, ko vien cilvēks var cilvēkam novēlēt. Bet tomēr būšu savtīga, un līdzās vēlējumam es gribētu arī lūgt, lai Lidija turpina lūgt par Latviju. Jo viņas lūgšanai, es domāju, ir ļoti liels spēks. Un Latvija jau nav vienkārši cilvēku kopums, kas plēšas savā starpā vai mēģina pierādīt savu taisnību, Latvija ir garīga kopība, tā ir mūsu valoda, mūsu mantojums, un mums ir jāsaprot, ka mēs katrs ar savu izvēli un savām darbībām varam ietekmēt savu nākotni. Lai Lidija lūdz, lai mums tas izdodas arī šajos grūtajos laikos, kas varētu būt”.