Ukraiņu zinātniece: Pasaule joprojām nav gatava atomelektrostaciju potenciālai okupācijai

Šonedēļ aprit 40 gadi kopš Čornobiļas katastrofas, un pasaule kara dēļ Ukrainā saskārusies ar jauna veida draudiem – kodolterorismu. Taču Eiropa un pārējā pasaule joprojām nav gatava situācijai, kurā to atomelektrostacijas tiek okupētas. To intervijā Latvijas Radio norādīja ukraiņu zinātniece Katerina Šavanova. Viņas ieskatā okupētās Zaporižjas atomelektrostacijas gadījums kļūs par pamatu jauniem noteikumiem starptautiskajai kodoldrošībai un aizsardzībai. Intervijā zinātniece stāsta par pašreizējo situāciju Čornobiļā, savu darbu šajā teritorijā un kodoldrošību.

Ar Katerinu Šavanovu sarunājās Rihards Plūme.

Cik saprotu, jūs esat strādājusi Čornobiļā kā radiobioloģe. Varbūt varat pastāstīt, ko jūs pētījāt un ko atklājāt jūs darba laikā?

Katerina Šavanova: Man ir maģistra grāds ekoloģijas zinātnē un arī doktora grāds bioloģijā, konkrēti – ģenētikā. Mana kolēģe un grāmatas līdzautore Olena Pareņuka pirms vairāk nekā 15 gadiem lūdza mani pievienoties komandai darbam Čornobiļā. Tas bija pētījums par mikrobiomu – par baktērijām, mikrosēnītēm un to, kāda ir baktēriju ietekme uz radioaktīviem materiāliem un kā radioaktīvie materiāli ietekmē baktērijas. Mēs strādājam ar „mazo pasauli”, nevis ar dzīvniekiem vai augiem. Tas bija mūsu galvenais fokuss. Tas bija pirms apmēram 15 gadiem. Tolaik mēs tur veicām diezgan daudz dažādu eksperimentu.

Kad sākās pilna mēroga karš, mēs nomainījām savus laboratorijas halātus un kļuvām par ekspertiem radiācijas drošībā un kodoldrošībā. Jo tagad tas ir svarīgāk par mūsu darbu laboratorijā. Pagājušajā gadā es pievienojos Ukrainas Nacionālajai gvardei un tagad es galvenokārt strādāju par ķīmijas dozimetristi Ķīmiskās bioloģijas, radiācijas un kodolvienībā. Mēs par to jokojam – ja esi bijis Čornobiļā vienreiz, tu tur esi bijis mūžību. Mans pēdējais brauciens uz Čornobiļu bija šī gada martā. Tāpēc ka tā ir liela gadadiena, un daudzi žurnālisti vēlas tur iekļūt. Tas vienmēr ir laiks, kad par Čornobiļu ir vislielākā interese. Galvenokārt tas ir martā un aprīlī, tuvāk „lielajam” (gadadienas) datumam. Mēs joprojām turpinām darbu, jo nevar apstāties.

Tieši tas bija mans nākamais jautājums – kāda ir situācija pašā atomelektrostacijā un tās apkārtnē? Un vai jums joprojām ir iespēja tur strādāt. Jūs minējāt, ka tur joprojām dodas, piemēram, žurnālisti, bet kā situācija kopš pilna mēroga iebrukuma ir mainījusies?

Katerina Šavanova: Tagad situācija ir skumja un smieklīga vienlaikus, jo tā ir diezgan līdzīga tai, kāda tā bija 1986.gadā, jo tur ir daudz militārpersonu. Tā ir militāra teritorija netālu no robežas. Protams, zinātniekiem ir grūti strādāt, jo daļa teritorijas civiliedzīvotājiem un zinātniekiem ir slēgta. Visi tilti Čornobiļas biosfēras rezervāta teritorijā ir iznīcināti. Tā bija kā liels dabas rezervāts. Tagad starp Pripetes upes kreiso un labo krastu nav tiltu, viss kreisais krasts ir kā aizliegtā teritorija. Mēs tur nevaram strādāt. Ir sarežģīts savienojums ar Slavutiču. Slavutičā dzīvo diezgan daudz Čornobiļas slēgtās zonas strādnieku. Parasti īsākais ceļš no Slavutičas uz Čornobiļu bija caur Baltkrievijas teritoriju. Tur bija vilciens, bet tagad, protams, tas nav iespējams. Tāpēc visiem cilvēkiem turp jādodas pa garu ceļu no Čerņihivas apgabala līdz Kijivas apgabalam un tad uz Čornobiļu. Tas ir grūti. Tagad visiem jāstrādā, piemēram, maiņās – divas nedēļas tur, divas nedēļas mājās. Iepriekš bija četru dienu maiņas Čornobiļā, trīs dienas mājās. Protams, ja divas nedēļas jādzīvo Čornobiļā, ir nepieciešams kaut kas līdzīgs kopmītnei. Pēc krievu karaspēka tās visas iznīcināja, mums tās jāatjauno.