Vai pieaugošie aizsardzības tēriņi grauj sabiedrības labklājību un apdraud pensijas? Šādi jautājumi un ar tiem saistītās bažas pēdējo mēnešu laikā arvien biežāk izskan Eiropas informatīvajā telpā. To, vai aizsardzības budžets tik tiešām tiek palielināts uz labklājības rēķina, izvērtējis Euranet Plus faktu pārbaudes projekts.

Eiropas militārie izdevumi ir sasnieguši augstāko līmeni kopš aukstā kara laikiem. Tā liecina jaunākais Stokholmas Starptautiskā miera pētījumu institūta (SIPRI) ziņojums, kas publicēts šā gada 28. aprīlī.

Eiropas Savienības kopējais aizsardzības budžets 2022. gadā sasniedza 240 miljardus eiro, bet 2024. gadā tas pieauga līdz 326 miljardiem eiro. Prognozes liecina, ka līdz 2027. gadam šie izdevumi varētu pieaugt par vēl vismaz 100 miljardiem eiro. Vienīgā Savienības valsts, kas pagājušogad nepalielināja militāro budžetu, bija Malta.

Ņemot vērā šo kopējo tendenci, Eiropas informatīvajā telpā sākušas izplatīties spekulācijas par to, no kādiem līdzekļiem šie tēriņi tiks segti. Vairākās dezinformācijas kampaņās, kuru aizmetņi meklējami Kremļa kontrolētos medijos, tiek izplatīta maldinoša informācija, ka papildu finansējums aizsardzībai būtiski apdraudēs labklājības sistēmas vai pat novedīs pie pensiju likvidēšanas.

Piemēram, prokremliskajos medijos izskanējuši apgalvojumi, ka NATO ģenerālsekretārs Marks Rute aicinājis būtiski samazināt veselības aprūpes izdevumus un pensijas, lai palielinātu aizsardzības budžetu. Par pamatu šiem maldīgajiem izteikumiem izmantota Rutes 2024. gada 12. decembra uzruna, kurā viņš uzsvēra nepieciešamību palielināt ieguldījumus Eiropas ilgtermiņa drošībā, vienlaikus norādot, ka ar to saistītās iespējamās izmaiņas labklājības budžetā būtu nelielas. Tādējādi Kremļa propagandas kanāli šajā gadījumā, sagrozot viņa sacīto, no „mušas ir izpūtuši ziloni”.

No kurienes šādos gadījumos tiek ņemta nauda?

Ja lūkojamies uz to, kā Eiropa vēsturiski ir reaģējusi uz nepieciešamību palielināt aizsardzības izdevumus apstākļos, kas līdzinās pašreizējiem drošības izaicinājumiem, tad noder ieskats šā gada februārī publicētajā Vācijas domnīcas “Ķīles institūts” pētījumā. Aptverot 150 gadu ilgu vēsturi, noskaidrots, ka šie izdevumi pārsvarā segti, palielinot valsts parādu un nodokļus, nevis samazinot labklājības budžetu.

"Euranet Plus" faktu pārbaudes projektā secināts, ka šobrīd Eiropas valstis lielākoties joprojām izmanto līdzīgu pieeju – aizsardzības budžets tiek palielināts, izmantojot fiskālās elastības pasākumus un esošo līdzekļu pārdali, nevis „apgriežot” labklājības programmu finansējumu. Veicot budžeta datu analīzi, netika atrasti pārliecinoši pierādījumi par tiešu resursu novirzīšanu no labklājības uz aizsardzības jomu.

Tiesa, jāņem vērā, ka daudzviet ir atlikta labklājības programmu paplašināšana, iesaldēti budžeti vai pārskatītas to prioritātes. Piemēram, Igaunijā un Latvijā labklājības jomas finansējums pēdējos gados nav audzis līdzi inflācijai, kas nozīmē – pat ja nomināli summa nav būtiski samazinājusies, ar pieejamajiem līdzekļiem vairs nevar nosegt tik daudz kā agrāk. Tātad, lai palielinātu aizsardzības izdevumus, tiešā veidā cilvēku kabatās neviens neiegrābjas – nauda paliek, bet ne vairāk.