Valmieras teātris jauno sezonu sāk ar Mārtiņa Eihes jauniestudējumu „Inišmoras leitnants”

Šovakar Valmieras teātra jaunās sezonas pirmā pirmizrāde „Inišmoras leitnants”, kuru iestudējis režisors Mārtiņš Eihe, kaut gan gluži pirmizrāde tā nav, iestudējums savu pirmo versiju piedzīvoja Valmieras vasaras teātra festivālā 2020. gadā, tam nonākot teātra repertuārā. Atjaunotās versijas pirmizrāde notika šovasar Valmieras vasaras teātra festivālā un tagad jau atkal atgriežas teātra repertuārā. 

Izaicinoša – tā, vērtējot jauno sezonu, vienā vārdā atzīst Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena. Un šie izaicinājumi ir dažādās nozīmēs – gan māksliniecisko ambīciju ziņā, gan arī kā būs ar finansiālo pusi.

„Mēs joprojām nezinām, kas notiek ar nākošā gada budžetu, kas notiek skatītāju vēlmēs tērēt naudu teātrim un arī kas notiek ar dotāciju, jo skaidrs, ka kaut kāda veida samazinājumi būs, cik tas ļoti attieksies uz kultūras sfēru un uz kultūras kapitālsabiedrībām, to mēs nezinām, bet nu katrā ziņā negribas zaudēt to ambīciju lielumu, kas mums ir, nu tāpēc ir daudz dažāda veida dramaturģijas.”

Kopumā jaunajā sezonā teātris skatītājiem sola 12 jaunus iestudējumus, kurus savā ziņā vieno arī tematika.

„Šajā gadā tā būs vairāk par atbildību, ņemot vērā satraucošos faktus, par to, kas notiek Latvijā – gan šķiršanās, pamesti bērni, bērni, kas cieš no šīs šķiršanās un par to, cik tajā atbildīgi ir vīrieši, cik tajā ir sieviešu daļa. Mēs mēģināsim runāt par šo un tāpēc mums vienā galā ir Reiņa Suhanova iestudētā ar Moniku Pormali kopā būs „Mēdeja”, kas ir tāds galējais šķiršanās iznākums, kur bērni ir vislielākie cietēji, kā mēs zinām pēc mīta, viņi tiek nogalināti. Otrā galā ir Blaumaņa versijas par vīrieša un sievietes attiecībām,” stāsta Ašeradena.

Var teikt, ka teātra Lielajā zālē jaunā sezona sāksies ar Blaumani un arī beigsies ar Blaumani, jo 2. oktobrī būs pirmizrāde lugai „Ļaunais gars”, bet pirmsjāņu laikā skatītāji varēs izdzīvot līdzi „Skroderdienu” kaislībām. Režisore Inese Mičule, kura iestudē „Ļauno garu” vērtē, ka Blaumaņa darbiem aktualitāte jau nezūd.

„Mani uzpirka sižets, spraigs, negaidīts, intriga, ļoti daudz humora, ļoti daudz paradoksu un kaut ko tādu dzirkstošu arī gribējās, tāpēc arī izvēle krita uz šo ne pārāk bieži iestudēto lugu.

Manuprāt, mums ir sev un skatītājiem jāatgādina, ka latvieši ir bagāti ar ģeniāliem dramaturgiem, ar ģeniāliem autoriem, kurus nu tas laikmets, visu laiku nāk kaut kas jauns, mums neviļus liek aizmirst un parokoties šajos pašos, zināmajos autoros, kas tiek bieži iestudēti, ir tādi darbi, kuri ļoti, ļoti reti tiek iestudēti, nu kā šis gadījums, man ne pirmo reizi kāds saka, o, es nezināju, ka Blaumanim ir šāds darbs, jā ir, tas ir gadu pirms „Pazudušā dēla” uzrakstīts.”