Cik daudz mums, sabiedrībai, ir tiesības zināt? Un cik daudz iestādēm Latvijā ir tiesības neatklāt? Šorīt pievēršamies jautājumam par dažādu dokumentu un informācijas slepenošanu: kad tas ir pamatoti, un kad, iespējams, kļūst par ērtu aizsegu, lai izvairītos no atbildības?

Pēdējā laikā esam pieredzējuši vairākus gadījumus, kad būtiski dokumenti vai informācija sabiedrībai netiek atklāta. Piemēram, pavisam nesen, pēc pašvaldību vēlēšanām – dokumenti par vēlēšanu balsošanas sistēmas izstrādātājiem tika turēti slepenībā, līdz Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministre atkāpās un paziņoja: šie dokumenti tiek atslepenoti. Vai arī, piemēram, Rēzeknes novadā nokritušais Krievijas drons, par kuru iedzīvotāji uzzināja, būtībā, paši no vietas. Un arī citās jomās – aizsardzībā, iepirkumos, notikumos pie robežas – bieži vien dzirdam, ka drošības apsvērumu dēļ plašāka informācija sabiedrībai netiks sniegta.

Bet vai slepenības statuss vienmēr ir pamatots? Kā to izvērtē? Un vai Latvijā dažkārt netiek slēpts vairāk nekā patiesi nepieciešams?

Latvijā informācijas atklātību regulē vairāki likumi, taču galvenais princips, vismaz teorētiski, ir skaidrs – sabiedrībai ir tiesības zināt, ko dara valsts, tostarp dažādas iestādes un institūcijas.

To paredz arī vairāki likumi, piemēram, Informācijas atklātības likums, kurš nosaka, ka jebkuram cilvēkam ir tiesības saņemt informāciju no valsts un pašvaldību iestādēm. Taču šis pats likums arī uzskaita gadījumus, kad informācija var tikt ierobežota. Visbiežāk tas notiek ar atsauci uz valsts drošību, komercnoslēpumu, personas datiem vai izmeklēšanas interesēm.

Vēl viens būtisks likums ir Likums par valsts noslēpumu, kas nosaka, kāda informācija tiek klasificēta kā “slepena”, “sevišķi slepena” vai vienkārši “ierobežotas pieejamības”. Šeit ietilpst aizsardzības joma, izlūkdarbība, kritiskā infrastruktūra un citi drošības aspekti. Klasifikācijas piešķiršana gan nav automātiska – tā ir jāpamato.

Tāpat arī ir gadījumi, kad informāciju aizsargā komerciālas intereses, piemēram, valsts IT iepirkumos, vai tiek slēpti personas dati atbilstoši Datu aizsardzības likumam un Eiropas regulām.

Un, protams, pastāv arī praktiskā realitāte, kur slepenības robežas nereti nosaka nevis likuma burts, bet tas, kā konkrētā iestāde interpretē “drošību” vai “risku”. Tieši šī elastība parasti rada situācijas, kurās varam pamatoti jautāt – vai konkrētā informācija tika slēpta, lai aizsargātu valsti, vai tomēr – lai aizsargātu kādu no sabiedrības kritikas?