Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē "Lielais dzintars" 12. oktobrī būs skatāma Liepājas teātra režisora Valtera Sīļa iestudētā izrāde „Dievs ir šeit”. Tā ir mazās formas izrāde, kam Liepājas teātris šobrīd izmanto koncertzāles iespējas. Iestudējot Ludmilas Roziņas lugu, režisors pievērš uzmanību bieži vien ģimenēs noklusētiem jautājumiem, kas saistīti ar bērnu nākšanu pasaulē. Tas nebūt nav pašsaprotami un var kļūt par īstu pārbaudījumu.

Ir apritējis nepilns gads kops Liepājas teātrī mākslinieciskā vadītāja un valdes locekļa amatā ir režisors Valters Sīlis, kurš pārcēlies ar ģimeni uz dzīvi Liepājā. Kā izdodas iedzīvoties, kādi izaicinājumi sagaidījuši jauno teātra māksliniecisko vadītāju un neliels ieskats arī izrādē „Dievs ir šeit”.

Esat pievērsis uzmanību skaudrai tematikai?

Valters Sīlis: Jā, būtībā tas pamats strādāt pie šīs tēmas bija Ludmilas Roziņas atsūtītais materiāls - desmit lapaspušu stāsta formā, gandrīz šī luga, jau tad es piedzīvoju emocionālos kalniņus, kurus reti izdodas piedzīvot lasot. Gandrīz uzreiz radās vajadzība ar to dalīties, rast veidu, kā tam nonākt pie skatītājiem. Tas ir par sāpīgiem jautājumiem, kas ir ļoti privāti, par mēģinājumiem tik pie bērniņa, kā sadzīvot ar zaudējumu un izvēlēm, kādas reizēm ir jāveic grūtniecības laikā.

Šī tēma, ne sava viegluma dēļ, dažreiz arī privātās sarunās, mēs īsti nezinām, kā par to runāt. Arī es nevarētu teikt, ka būtu tas, kurš zina. Teksts ļauj par to runāt, kaut vai šajā teātra formātā. Ir protams, cilvēki, kuri strādā ar šo tēmu. Teātra valodā, kā tie ir izstāstīti, pieprasīja nonākt uz teātra skatuves.

Mūsdienās šī tēma kļūst arvien aktuālāka un par to arī vairāk runā.

Valters Sīlis: Tas, lūk, ir viens no jautājumiem, vai tas kļūst aktuālāk, vai tās ir lietas, kuras iepriekš bijušas privātas. Sāpes lai paliek ar tevi, sāpes paliek ģimenēs, tēma dažbrīd eksistē tikai nostāsta formā, ka laikam tā ir bijis. Viena sajūta bija, pirmo reizi lasot, ka viens tēls ir "google", paliec gandrīz viens pats ar internetu šo jautājumu risināšanā. Rast veidu, kā runāt, nemāk ne līdzcilvēki, ne pats cilvēks.

Mans darbs ir palīdzēt to izstāstīt, palīdzēt gana efektīvi un iedarbīgi izstāstīt. Pats materiāls ir ļoti iedarbīgs, bet būt uzmanīgiem un nepieciešamo minimumu to izdarīt.

Ludmila paceļ šo jautājumu ļoti augstā mērogā. Par attiecībām, par pieņēmumiem – šī darba kontekstā, kā politiskajā, sabiedriskajā, kā sociālo mediju vidē tiek dažbrīd vieglā veidā apspriests – būs vieni tādi vai tādi, ir priekšstati par katra izvēli, bet katrai izvēlei ir pamats. Mūsu uzdevums ieraudzīt ir cilvēku ārpus vieglajiem priekšstatiem.