Vēsturnieki pēta akmens laikmeta darba rīku un rotu izgatavošanas tehnoloģijas. Senie priekšmeti no senvietām Latvijā analizēti ar dažādām metodēm, kas ļāvis smalki analizēt tādus materiālus, kā kauls, akmens vai keramika. Secināts, ka atsevišķi priekšmeti veidoti no kombinētiem materiāliem, turklāt daļu materiālu senie cilvēki ieguvuši arī maiņas procesā ar ļoti attālām apmetnēm.

"Jūs redzat, kas ir iekšā māla masā. Tur it zvirgzdi jeb smalki sasmalcināts granīts vai citi ieži. Tāpat te ir kaut kādas poras no piejaukta materiāla, kas ir izdedzis. Zem mikroskopa mēs labāk redzam to rotājumu, te ir rotāts ar ķemmes iespiedumiem."

Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Valdis Bērziņš mikroskopā rāda akmens laikmeta trauku lauskas no Burtnieku ezera apmetnes. Lai noteiktu dažādas materiālu izgatavošanas tehnoloģijas, pētnieki pēta ne tikai keramiku, bet arī citus akmens laikmeta darba rīkiem un rotām izmantotos izejmateriālus, kā kauls/rags, akmens un dzintars.

"Ja mēs domājam par akmens laikmetu, mēs droši vien pamatā domājam par akmens skaldīšanu. Nu, ļoti plaši izmantots ir krams kā materiāls. Viņš plīst nedaudz līdzīgi kā stikls. No tā mēs varam izgatavot dažādus darbarīkus. Protams, tas nav vienīgais materiāls, ko izmantoja, bet tas ir tas materiāls, kas visbiežāk saglabājās. Labvēlīgos apstākļos ir saglabājušies arī kaula un raga priekšmeti, un arī tur mēs redzam, ka tie ir ļoti plaši apstrādāti. Piemēram, no zobiem izgatavoja piekariņus. No kauliem izgatavoja dažādus ieročus un darbarīkus, tādus lielus darbarīkus kā cirvjus, cērtes, kaltus izgatavoja no dzīvnieku ragiem. Akmens laikmeta beigās sāka apstrādāt arī dzintaru. Vienkārši dzintars parādījās, viņu sāka atskalot līdz mūsu krastiem, un no tā laika cilvēki vāca dzintaru un sāka izgatavot dzintara rotas."

Pētnieki analizēja tieši muzejos glabātos priekšmetus no plašajām akmens laikmeta kolekcijām, kas iegūtas Burtnieka ezera apkārtnē Ziemeļlatvijā, Lielā Ludzas ezera apkārtnē Austrumlatvijā un Latvijas rietumu daļas piejūrā tādās senvietās, kā Zvejnieki, Riņņukalns un Sārnate. Pētījumā gūts skaidrāks priekšstats par to, kā senie cilvēki Latvijas teritorijā kombinēja dažādus materiālus izgatavojot sadzīves priekšmetus.