Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktorants, vēsturnieks Rūdolfs Vītoliņš pievērsies neparastam izpētes tematam: tuvinieku zelta zobu glabāšanai. Izpētes laikā tematā ievijušies arī vairāki citi aspekti, kuri saistīti gan ar stomatoloģiju, gan finansiālajām iespējām un pat padomju okupāciju.

Topošo humanitāro zinātņu doktoru Rūdolfu Vītoliņu sastopu Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, kur jaunais vēsturnieks ieradies lasīt referātu "Dārgā piemiņā: tuvinieku zelta zobu glabāšanas prakse ” muzeja rīkotā konferencē par mirušo atceri.

Jautāts, kā nonācis līdz šāda temata izpētei, Vītoliņš attrauc: "Kā jau visas labās tēmas, tās atrod tevi pašu negaidot. Es drīzāk saskāros ar to, ka man ir zināms, ka vairāki cilvēki man apkārt ir saskārušies ar šādu mantojumu, teiksim, kārbiņu, kurai viņu senču un pat vēl vairāk – dzimtu – periodā savākti zelta zobi. Un likās interesanti vaicāt, kādēļ šāda prakse?"

Turpinājumā pētnieks stāsta, ka jau senās Romas apbedīšanas regulās pieminēti zelta zobi: proti, bija liegts glabāt aizgājējus ar zeltlietām, taču zelta zobus gan mirušais drīkstējis paturēt.

Savukārt Latvijā ir dzimtas, kas zelta zobus pirms tuvinieku apbedīšanas izņēmuši, tādējādi sakrājot pat diezgan daudz šādu zobu.