Krievijas izvērstajā karā Ukrainā milzīga nozīme ir dzīvā spēka resursam, kas Krievijai ir daudzkārt lielāks nekā Ukrainai. Ukrainas armijai jāsaskaras ar dažādiem izaicinājumiem cilvēku piesaistē un jāmeklē arvien jauni veidi, kā viņus uzrunāt. Šajā procesā ir būtiski skaidrot, nevis tos iebiedēt. Par to ir pārliecināta vienības "Azov" 1.korpusa stratēģiskās komunikācijas nodaļas ārējās komunikācijas vadītāja Olena Štokalo.

Intervijā Latvijas Radio viņa dalās ar "Azov" rekrutēšanas pieredzi, kā arī norāda uz to, kas aiz auss jaunu cilvēku piesaistē būtu jāliek Latvijai. Ar "Azov" pārstāvi sarunājās Rihards Plūme.

Kādi ir galvenie izaicinājumi, ar kuriem Ukrainai šobrīd jāsaskaras jaunu karavīru piesaistē?

Olena Štokalo: Jāsaka, ka Ukrainā rekrutēšana nav tikai viens no izaicinājumiem, tā ir problēma un vienlaikus – iespēju kopums. To var redzēt, iebraucot jebkurā pilsētā. Ja paskatās apkārt, uz katra reklāmas stenda redz kādas vienības reklāmu, ja ieslēdz televizoru – redz reklāmu… Tā ir visur.

Patiesībā vienībām gandrīz nav nekādas komunikācijas par naudu vai jebkādu citu palīdzību. Lielākoties runa ir par rekrutēšanu. Visiem vajag cilvēkus. Tas ir galvenais resurss, un uz tā viss balstās.

Atšķirībā no Rietumu partneru dažkārt izplatītajiem uzskatiem, ka kaut ko globāli atrisina mākslīgais intelekts dronos, patiesībā šī kara pamatā ir cilvēki. Tāpēc, ņemot vērā, ka Ukraina atšķirībā no mūsu ienaidnieka nav valsts ar pilnīgu militarizāciju un valsts, kurai nav daudz naudas komunikācijai, visas militārās vienības, kas varēja, kļuva ļoti neatkarīgas tajā, kā tās komunicē par dienestu un iesaista savus cilvēkus. Tas notika pakāpeniski, nevis uzreiz. Protams, pirmajās nedēļās viss balstījās uz motivāciju un tiešiem draudiem. Kad jūti, ka krievi elpo mugurā, ir cita motivācija. Tagad, šajā kara posmā, kad cilvēki katru dienu mostas un aizmieg zem apšaudēm, motivācijas struktūra ir citāda.