Turpinām ierakstu sēriju, šoreiz skaidrojot, kāpēc personas pastrādā dzimumnoziegumus. Pērn Valsts probācijas dienestā uzraudzībā bija ap trīssimt cilvēku, kuri veica noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību. Tie bija 6% no kopumā uzraudzībā esošajiem cilvēkiem.

Arī Gatis jau apmēram divus gadus ir probācijas klients. Viņš pastrādāja noziegumu pret bērniem. Vīrietis to skaidro, kā vienkārši spēlēšanos ģimenēs, taču šīs spēles ietvēra seksuālas darbības.

„Godīgi sakot, no dzīves es neko neesmu zinājis, kā tas ir, kāda ir dzīve un kas dzīvē ir pareizi un kas dzīvē nav pareizi.”

Šos vārdus trīsdesmit gadus vecais vīrietis sarunas laikā bieži atkārto. Intervijai viņš piekrita ar norunu, ka netiks atklāta viņa identitāte, tāpēc vīrieša balss ir mainīta un vārds ir cits.

Gatis uzskata, ka viņa noziedzīgās rīcības iemesls meklējams bērnībā. Apmēram gada vecumā viņš nonāca bērnu namā, jo vecāki atvasei nesniedza piemērotus dzīves apstākļus. Neilgi pēc tam Gatis bija audžu ģimenē.

„Tur atkal izņēma ārā, tāpēc, ka apstākļi bija nenormāli. Tur bija dzeršana, kaušanās. Cik es atceros no stāstītā, mamma to arī zina – man tur ar varu grūda iekšā alkoholu.”

Linda Spundiņa: „Divos trīs gados?”

Gatis: „Jā, ar varu. Pēc tam, kad gāja kaut kur prom, mani vienkārši izveda ārā, tur jau nedaudz vairāk [man bija] - kādi četri pieci gadiņi. Izveda ārā, vienkārši pie ķēdes piesēja, lai nekur es neaizmuktu prom.”

Pēc tam Gatis nonāca pie citiem audžu vecākiem, kuriem pašiem jau bija trīs bērni. Viņi bija jaunāki par Gati un ar pienācēju ģimenē īpaši nesapratās. Vīrietis stāsta, ka jutās atstumts. Arī skolā viņam bija grūti sadraudzēties ar vienaudžiem.

03 Gatis: (0:09)

„Apcelšana bija arī skolā. Aizej uz skolu – ne ar tevi draudzējas kāds. Vienkārši sēdi viens pats stūrītī, un neviens tev nepienāk klāt. ”

Gatis stāsta, ka audžuvecāki pret viņu izturējās atšķirīgāk nekā pret saviem bioloģiskajiem bērniem.

04 Gatis: (0:06)

„Ne es esmu pieredzējis īstu mīlestību - ne ko, līdz ar to es nesaprotu, kas vispār ir ģimenes mīlestība.”

Viņš kopā ar audžuvecākiem mitinājās daudzdzīvokļu mājā ārpus pilsētas. Turpat, stāvu zemāk, dzīvoja viņa bioloģiskā māte, kuru Gatis bieži apciemoja. Bet, kad piedzima māsa - tad iesaistījās viņas audzināšanā.

„Es jau lielais brālis biju, vedu uz bērnudārzu mazo māsu, uz skolu gāju pakaļ. Tad, kad bija pasākums, mammai bija jāierodas uz vecāku sapulci. Viņa neieradās, tāpēc, ka bez manis negribēja iet. Nu, es ar viņu gāju uz vecāku sapulci.”

Gatis mācījās arodvidusskolā, taču, sasniedzot pilngadību, pārtrauca to apmeklēt.

„Pateicu, ka es esmu pieaudzis, man ir 18 gadi, es varu darīt, ko es gribu. Audžuģimene pateica – ja tu tā runā, tad dari, kā tu gribi. Ej uz visām četrām debespusēm. Man pasaka – es arī izdaru to! Bet nekur tālu es neaizgāju, es vienkārši nogāju lejā pie savas bioloģiskās mātes.”

Audžuģimene bija Gata radinieki no tēva puses. Kaut arī viņš dzīvoja pie mātes, tobrīd pilngadību sasniegušais jaunietis turpināja kontaktēties ar savu brālēnu un divām māsīcām, kas bija audžuvecāku bērni.

„Vienkārši spēlējām ģimenes spēles, kur ir mamma, tētis, bērns un tādas lietas. Nezināju, vai to drīkst darīt, vai tā nedrīkst darīt.”

Spēlēšanās „mājās” ietvēra seksuālas darbības. Šādu „spēļu” epizodes bija vairākas.