Lai gan Latvijā augsne jaunajiem zinātniekiem kļūst arvien labvēlīgāka, nozarē ir vērojama nestabilitāte – zinātniekiem tiek piedāvāti īstermiņa projekti, kas neveicina drošības un stabilitātes sajūtu, intervijā Latvijas Radio sacīja  Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāja Antra Boča. Viņasprāt, Latvijā ir jāattīsta zinātnieku sadarbība ar privāto un arī valsts sektoru, savukārt pārlieku liels satraukums par skolēnu zināšanām ir lieks, jo pastāv mūžizglītības iespējas.

Sintija Ambote: Kāda šobrīd ir tā augsne un vide jaunam zinātniekam? Varbūt pat tādam, kurš vēl pats ir students? Cik ļoti jauni prāti tiek virzīti uz zinātnieka profesiju? Vai ir tā sajūta, ka visā akadēmiskajā vidē un varbūt jau pat vidusskolas līmenī tam ir atbalsts un tas notiek mērķtiecīgi?

Antra Boča: Man ir viedoklis kā pētniecei. Protams, man ļoti interesētu, kā ir skolēniem un studentiem, bet no pētnieka viedokļa es teiktu, ka tiek virzīta ļoti. Ir diezgan liels atbalsts tieši, lai izstrādātu jau vidusskolā zinātniski pētnieciskos darbus. Tiek strādāts arvien vairāk ar to, ka arī pētnieki no universitātēm un pētniecības institūtiem iesaistās šo darbu izstrādē. Arī studiju laikā tiek piedāvātas arvien vairāk iespējas studentiem iesaistīties zinātniskajos projektos. Tā kā to iespēju kļūst arvien vairāk un vairāk.

Šeit gan jāsaka, ka ir atšķirības no tā, ko es esmu dzirdējusi. Eksaktajos priekšmetos ir vairāk šo projektu un vairāk šo iespēju, bet humanitārajos priekšmetos vai jomās, cik es saprotu, nav tik viegli. Projektu ir mazāk, un ir šīs jomu atšķirības. Bet kopumā es teiktu, ka iespējas pieaug. Un par jaunajiem zinātniekiem, par viņu iespējām Eiropas līmenī tiek ļoti domāts. Jo bija tāds periods, kad bija tā vecā akadēmiskā sistēma, un tad viņa strauji mainījās, un tie noteikumi nemainījās līdzi tik strauji, kā viņiem vajadzētu. Cilvēki bija izdeguši, nebija skaidrs, kādas ir karjeras iespējas.

Mēs ražojām doktorantus, bet kur tad viņiem pēc tam palikt? Tu esi ielicis tik daudz laika un enerģijas, un beigās izrādās – nevienam nevajag. Tad tagad tiek ļoti pie tā domāts, kur būs šo cilvēku iesaiste, kuriem ir doktora grāds.

Vai nu akadēmiskajā vidē, vai industrijā, vai publiskajā sektorā, un tiek meklētas arvien lielākas iespējas šai sinerģijai.