Vecos laikos jūrmalā dzīvojis kāds saimnieks, kam svētība negribējuse ne pagalam pielipt. Nabadziņš strādājis slapju muguru caurām naktīm, bet kā tukšs, tā tukšs. Kaimiņš turpretīm vazājies tik gar sētsmalēm, tomēr tam bijuši visi apcirkņi labības pilni, visas kabatas naudas pilnas. Nabadzīgajam saimniekam kaimiņa pārpilnība nebūt neskauda, bet bagātajam gan dūrās viņa nabadzība acīs. Nabadziņu zākāt, nievāt, par plukatu saukāt, tas bagātajam bij tikpat kā medus uz mēli. Bet par tādiem vārdiem nabaga saimnieks daudz nebēdāja, viņš mēdza atteikt: "Lai viņš mani neieredz - lai, kad tik viņam nekā ļauna nedaru."

Reiz nabaga saimnieks bij tādās sprukās, ka nezināja, ko pats mutē bāzt, ko bērniem dot.

Kas notika tālāk - stāsta maizes ceptuves "Lāči" īpašnieks Normunds Skauģis.