Guntis Pakalns, pasaku pētnieks:

Mana bērnības māja atrodas Talsos, Anša Lerha-Puškaiša ielā. Kad paaugos, dzirdēju, ka Puškaitis mums esot tāds slavens radinieks… Vēlāk, jau studējot Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, sāku pētīt, ko viņš ir paveicis – kā neklātienē izmācījies par skolotāju un divdesmit gadus strādājis Lancenieku skolā, tur iekārtojis bibliotēku un iestādījis ābeļu dārzu, kā pierakstījis vietējo ļaužu spoku stāstus, teikas un pasakas... Aicinājis arī citus pierakstīt pasakas un apkopojis tās arvien biezākos sējumos... Un tā nu jau vairākus gadu desmitus strādāju Latviešu folkloras krātuvē, vācu un pētu teikas, pasakas, spoku un visādus citādus stāstus. Un latviešu pasaku publicēšanas vēsturi, kur vislielākā nozīme ir trīs vīriem: manas vecvecmāmiņas brālim Ansim Lerhim-Puškaitim, lielākā zinātniskā pasaku krājuma 15 sējumos sastādītājam Pēterim Šmitam, un padomju laika pasaku izlašu sastādītājam Kārlim Arājam, kurš savulaik izveidojis arī “Džūkstes pasaku” grāmatu. Starp citu, tajā ir tikai puse no Puškaiša pierakstītajām pasakām.

Man jau pasakas labāk patīk stāstīt. Un veidot no tām savus stāstus. Bet respektējot Pasaku tēva tekstu, šoreiz lasīšu tieši tā, kā viņš to pierakstījis. Tikai ar vienu labojumu. Nezinot vārda Bulbulis izcelsmi – tā Austrumu zemēs sauc lakstīgalu dzimtas putnus – Puškaitis šo vārdu pārlabojis uz latviešiem saprotamāko Bubuli.

Kāpēc izvēlējos tieši šo pasaku? Tā ir viena no retajām brīnumu pasakām, kur neviens netiek varmācīgi nogalināts. Gluži otrādi – pasakas beigās dzīvo ir daudz vairāk nekā sākumā, jo tiek atdzīvināti arī agrāk noburtie laimes meklētāji.

Pasaku "Putnu Bulbulis" stāsta pasaku pētnieks Guntis Pakalns.