Izoldes Heines pasaku "Sargeņģeļa darbs" 2002. gada decembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Imants Skrastiņš.

Ik situācijā, kad esam izglābušies no lielākas vai mazākas ķibeles, tuvu tuvumā stāvējis mūsu sargeņģelis. Kā viņu atpazīt? Īstenībā tam ir daudz seju. Mēdz gadīties, ka tā acis sedz pat motociklista ķivere...

... Kopš gandrīz notikušā negadījuma Lūcija ir mainījusies: kļuvusi daudz klusāka un domīgāka. Jaunais motociklists bija paguvis nobremzēt, pirms Lūcija devās pāri ceļam, ieraudzījusi tur savu draudzeni. Šī trakā meitene kārtējo reizi nebija ievērojusi satiksmes noteikumus!

"Reizēm sargeņģeļi valkā arī aizsargķiveres," saka māmiņa, bet Lūcija tos patiesi vienmēr iedomājusies savādākus - ar lieliem, platiem spārniem un garā tērpā. Aizsargķivere? Nekad!

Ik vakaru Lūcija savam glābējam sirsnīgi pateicas, jo šī jau nav vienīgā reize, kad izsprukusi sveikā...

Kādu vakaru sargeņģelis patiesi ierodas un piesēž uz meitenītes gultas. "Lūcij, tev nav visu laiku jāpateicas - ar vienu reizi pietiek," viņš saka, tērpies motociklista tērpā un aizsargķiverē... Pēc Lūcijas lūguma to noņemot, top redzams: viņam ir gaišas sprogas, taču citādi - nekā sevišķa: puisis kā puisis!

Redzot Lūcijas vilšanos, sargeņģelis, vārdā Miks, smej, ka spārnus jau allaž nevarot paņemt līdzi - tie traucējot! "Turklāt nevaru vienmēr būt klāt, kad tu skrien pāri ielai, neskatoties ne pa labi, ne kreisi. Tik daudz sargeņģeļu, cik varētu tev ievajadzēties, nav visās debesīs!"

Tāpēc mēs, klausoties pasaciņu, iegaumēsim vienu: sargeņģelim ir daudz seju - reizēm tā var būt veca sieviņa, reizēm kaimiņš vai pat tas, kuru nevaram ciest ne acu galā! Tomēr viņš IR sargeņģelis. Un sargeņģeļa pienākumi katram no viņiem ir tikai papilddarbs...