Latviešu tautas pasaku "Sprīdītis" 2000. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Āris Rozentāls. 

… Vienam tēvam bija dēls — ne lielāks, ne mazāks par trim sprīžiem. Tālab šis ņem un iesauc dēlu par Sprīdīti!

Bet kas par to, ka augums sīks? Tas viss ir nieks, ja dūša liela kā pašam milzim! "Ja man, tādam mērenam vīrelim, dūša neturēsies, kur tad aiztikšu?” vaicā Sprīdītis un dodas pasaulē.

Nonācis lielā mežā, liksies uz auss nosnausties. Taču iegadās, ka tieši tobrīd lielkungs devies medībās. Uzgājis Sprīdīti, kungs šo kāro izjokot, liekot vīriem no plintēm šaut. Ko Sprīdītis? Tik pēc trešā šāviena paver aci un uzbaras, kālab kungs šo traucējot: "Ka likšu pa ļepu, aiziesit visi griezdamies!”

Kungs par tāda sīkaļas draudiem smejas, vēderu turēdams, un apsola: ja mazais lielībnieks tikšot ar lāci galā, savu meitu šim par sievu došot… Ja ne, tad sukas garantētas!

Bruņojies ar akmentiņiem kabatās, Sprīdītis ies uz lāča migu. Kad lācis uztraucēts, Sprīdītis laiž ļekas vaļā un taisni šķūnītī iekšā. Lācis pakaļ. Līdzko Sprīdītis pārmūk šķūņa slieksni, tā tas - žviks! - garšļaukus aiz sliekšņa, bet lācis šim pāri. Kā lācis šim pāri, tā Sprīdītis - žviks! - aizcērt durvis. Lācis cietumā, un Sprīdītim kunga meita rokā! Bet… vai patiešām tā?

Nekā! Kungs pagaidām vēl meitas nedod: lai Sprīdītis mežā nokaujot divpadsmit laupītājus, tad nu gan meitu dabūšot. Attapīgi lietā liekot tos pašus akmentiņus, Sprīdītis salaiž ragos duci laupītāju, kamēr cits pa citu asiņaini, nokusuši bez sajēgas tie atkrīt augšpēdus. Laupītājiem galvas nost, un Sprīdītim kunga meita rokā! Bet… vai patiešām tā?

Nekā! Kungs atkal savu meitu Sprīdītim liedz, kamēr šis ienaidnieku no viņa zemes neizdzīšot… Kā Sprīdītim izdodas šis traki grūtais uzdevums, kāpēc naidnieki viņu par eņģelīti no pašām debesīm notur un vai beidzot viņš patiesi tiks par lielkunga znotu? Te nu gan nekā citādi – jāklausās pasaciņa!