Pasakas manā mūžā ir spēlējušas ļoti lielu lomu, jo tā man bija vienīgā izklaidēšanās. Es uzmācos visiem pieaugušajiem, lai lasa man pasakas priekšā. Un viņiem apnika. Vienu dienu mana Rīgas omamma teica: „Mācies pati lasīt. Tad tu varēsi lasīt pasakas, cik gribi.” Beigu beigās tā arī izdarīju. No lielas Ābeces ar sarkanu gaili uz vāka es caur īsajām tautas pasakām iemācījos lasīt. Bet īsti prātā man palikušas īsās pasakas un garās, bet no tām divas grupas – vienas par Velnu, dīvainā kārtā, un otras par bārenītēm, kas savā starpā dažreiz pārklājas.

Vaira Vīķe Freiberga lasa latviešu tautas pasaku „Sērdienīte un mātes meita”.