Pasaku par zīlīti zaļkrūtīti 1966. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojusi aktrise Velta Līne.

Tālā mežā dzīvoja vesela zīlīšu ģimene, bet pašu mazāko zīlīti iesauca par Zaļkrūtīti. Pēc garas darba dienas (zīlīte čakli ķēra kukainīšus) vecmāmiņa tai stāstīja pasakas - par visādiem brīnumiem stāstīja, bet par sniegu aizmirsa pastāstīt. Kad no gaisa sāka krist lielās baltās pārslas, zīlītei bija lieli uztraukumi. "Piesniegušie egļu zari ir labs aizsargs zīlītēm ziemā no aukstā Ziemeļa," stāstīja māmiņa un arī brīdināja, ka sniegā krietni grūtāk atrast kukainīšus un sēkliņas ko ēst.

Kad zīlīšu punči kādu dienu bija pavisam tukši, vectēvs visu ģimeni aicināja pārcelties tuvāk cilvēkiem, jo tur vieglāk atrast ēdamo. Zīlīte Zaļkrūtīte pilsētā sadraudzējas ar bērniem, kas aiz loga istabā pēta leduspuķes un drīz vien jau zīlīti baro ar gardumiem uz palodzes. Par ziemas piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem arī šī pasaciņa.