Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Pirms 20 gadiem mūsu politiķiem bija vairāk kompetences, pieredzes un harizmas, saka uzņēmējs, bijušais politiķis Aigars Štokenbergs. Par izmeklētāja darbu un pirmo nopelnīto miljonu, par mērķiem politikā un tautas sapulci pirms Vecrīgas grautiņiem, arī kāpēc bērnībā pameta daiļlēkšanu – saruna ar Aigaru Štokenbergu Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viesis pēc aiziešanas no aktīvās politikas teica šādus vārdus: "Es neprotu runāt skaļi, un mans džemperis ir pārāk dārgs, lai manas sociāli liberālās idejas būtu ticamas. Galu galā ilga nepārtraukta darbošanās politikā noved pie profesionāla kretīnisma un nespējas adaptēties dzīvei ārpus politikas."

Veselībai, īpaši garīgajai, dzīve pēc politikas noteikti ir nākusi par labu. Uzņēmējam Aigaram Štokenbergam starp sava laika politiķiem patiesi nebija tā skaļākā balss, bet viņa politiskajā biogrāfijā ir pat četri ministru amati. Tiesa, ne vienā ministra krēslā neizdevās nosēdēt pat gadu. 2009. gadā Aigars Štokenbergs aicina ļaudis uz tautas sapulci pret Godmaņa valdības politiku. Tā noslēdzas ar Vecrīgas grautiņiem. 

Interesanti dzīves līkloči un pieredzētais mūsu viesim ir arī pirms ienākšanas politikā, un pati pirmā publikācija presē par Aigaru Štokenbergu ir tālajā 1968. gadā. Aigaram tad ir pieci gadi, un laikraksts "Sports" ziņo, ka mazais Aigars Daugavas stadionā uzvarējis sacensībās, kur pa līdzsvara baļķi bija jāsoļo ar karotē ieliktu tenisa bumbiņu. 

Kā ir izdevies dzīves garumā noturēties uz līdzsvara baļķa un vai ir bijuši arī smagi kritieni? Arī par to saruna ar Aigaru Štokenbergu.

Šodienas politika patiesi pieprasa skaļu balsi, lai būtu pamanīts. Skaļā balsī ir jābūt gan runājot no Saeimas tribīnes, gan esot sociālajos tīklos. Man liekas, šodienas politikā būtu grūti jūs sadzirdēt.

Aigars Štokenbergs: Jā, es to skaidri apzinos, jo, pirmkārt, man nepatīk sociālie tīkli. Es neesmu nevienā no tiem. Un tā balss jau man skaļāka nav kļuvusi. Es domāju, ka cilvēki spēj ieklausīties, ja viņiem kaut ko stāsta un tāpēc jau nevajag kliegt.

Bet kāpēc tagad ir tas skaļums tik liels?

Aigars Štokenbergs: Man liekas, ka ir vairāk tukšuma vienkārši. Ja cilvēkiem nav īsti pietiekamas izglītības, lai strādātu tautsaimniecībā un arī jurisprudencē, tad viņi ir spiesti to aizstāt ar kaut kādu ārēju košumu.

Pēc jūsu pieredzētā politikā - vai šodien Latvijas politikā ir kas tāds, kas jūs vēl spēj pārsteigt, izbrīnīt?

Aigars Štokenbergs: Nu tas pēdējais gājiens ar Stambulas konvenciju, tā nebija kādreiz, noteikti nē. Ka viena sasaukuma laikā cilvēki spēj mainīt savu pozīciju.

Ar ko šodienas politika atšķiras no laika, kad jūs bijāt aktīvajā politikā? Kas pa šiem 20 gadiem ir mainījies?

Aigars Štokenbergs: Es  mēģināju pateikt, ka, manuprāt, bija vairāk kompetences, un to es politiķos visaugstāk vērtēju, ka viņi saprot to tēmu, par kuru viņi runā. Viņi saprot, kādas būs sekas no tā. Viņi vismaz kaut ko lasījuši. Manuprāt, šobrīd tā visa ir krietni mazāk, ja es salīdzinu kaut vai ar laiku pirms gadiem 20.

Liela sabiedrības uzticība parlamentam nav bijusi īsti nekad. Bet tiek teikts, šobrīd ir sasniegts, vismaz spriežot pēc socioloģijas, tas zemākais punkts. Kāds ir jūsu skaidrojums, kādēļ mūsu valdība ir tik nepopulāra, valdības vadītāja ar reitingos ļoti lielu mīnusa zīmi?

Aigars Štokenbergs: Es pieminēšu ne tikai parlamentu, bet, pirmkārt, jau valdību. Es neatceros, ka manā laikā kādam ministram būtu vispār bijis negatīvs reitings. Nu varbūt…

Bija. Arī Kalvītim bija mīnusi.

Aigars Štokenbergs: Varbūt Veldrem [Vinetam], vēl kaut kam tur bija. Bet, ja mēs skatāmies no tādas vēlēšanu tehnoloģijas viedokļa, tad nav īsti tik svarīgi, cik ministram ir negatīvo vērtējumu. Teiksim, var būt mīnus 70 kaut kāds viedoklis, bet tajā pašā laikā viņam ir plus 30 no citiem vēlētājiem, un ļoti maz cilvēku, kas vispār nezina par šo ministru. Ja mēs skatāmies pašreizējo valdību, tad es, ja būtu kaut kāds kampaņas stratēģis, man pat būtu grūti uzlikt tos pirmos numurus katrā apgabalā, jo priekš tā vajag vismaz +32 tos pozitīvos [procentus]. Šobrīd nevienam, pilnīgi nevienam tādu nav. 

Es to skaidrotu ar to, ka tur ir daudzi cilvēki, kuriem vienkārši nav iepriekšējās pieredzes, vismaz attiecībā uz tām pašām nozarēm, ko es pieminēju - jurisprudenci un ekonomiku. Un nav arī tādas īsti harizmas. Tu vari būt nespeciālists, bet ja tev ir harizma, nu Raimonds Pauls, piemēram, viņam nebija jurista un ekonomista izglītības, bet, ja viņš kaut ko teica, tad tajā bija vērts ieklausīties.