Aivars Leimanis: Baletdejotāji nav tie, kas grauj izdienas pensijas

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Es ceru uz Saeimas veselo saprātu - tā par izdienas pensijām baletdejotājiem saka horeogrāfs Aivars Leimanis. Kā sāka dejot un kuru sapņu lomu nepiepildīja, par bērnību kino aizkulisēs ar leģendārajiem vecākiem un uzstāšanos ārzemēs padomju gados, un kāpēc uz Aivariem viss operas teātris ēd līdaku kotletes – saruna ar Aivaru Leimani Laikmeta krustpunktā.

Saruna šoreiz ar cilvēku, kura dzīvē kājas ir ne vien stabilas dzīves balsts, bet arī viņa profesionālā mūža darba svarīgākais atbalsts. Viņš ir baletdejotājs un pierādījis, ka svarīgas ir gan kājas, gan galva. Diez vai savādāk būtu Latvijas Nacionālā baleta priekšgalā jau trīs desmitgades. Viņa vecāki arī ir bijuši krietns pamats dzīvei un profesijai - aktrise Baiba Indriksone un režisors Aleksandrs Leimanis. 

Vienā no savām pirmajām intervijām 80. gados tolaik jaunais baleta mākslinieks Aivars Leimanis stāsta: "Tēvs mani vienmēr vilka uz kino, māte - uz dramatisko teātri. Negribēju apbēdināt ne vienu, ne otru un izvēlējos kaut ko pa vidu - deju." Bet turpat intervijā Aivars dalās arī ar savām bērnības atmiņām. Viena - kā maziņš puika bijis ar deju ansambli "Dzintariņš" viesizrādēs Moldovā. Puikas uzlīduši kokā pēc persikiem. Saimnieks palaidis suņus. Mazais Aivars šļūcis lejā no koka un visa āda gar sāniem noberzta kā ar šrubi. 

Un tad vēl stāsts: "Bērnībā man visvairāk garšoja kartupeļi ar krējumu un biezpienu. Mana mamma reiz mani aizveda uz kafejnīcu "Luna", savulaik glaunāko kafe Rīgā. Mamma prasa, ko ēdīsi, un es teicu - tikai kartupeļus ar biezpienu." Vai arvien tas ir mīļākais ēdiens pēc visa, kas ir pasaules koncertturnejās ar mūsu baletu baudīts dažādās virtuvēs? Arī to varbūt pavaicāsim Aivaram Leimanim. 

Šis ir laiks, kad Latvijas Radio sagaida savu simto jubileju, un, sagaidot jūs pie radio durvīm un dodoties uz ierakstu studiju, jums arī bija interesants stāsts, jo, protams, jūsu mamma Baiba Indriksone daudz ir strādājusi arī pie Radio mikrofona. Arī jūs jau kā mazs puika šeit bijāt dramatiskajā ansamblī. Bet izrādās, ka tas jūsu ģimenes stāsts un saistība ar radio māju ir pat vēl senāks. Tas ir pirmskara stāsts, Ulmaņlaiku stāsts?

Aivars Leimanis: Jā, šeit bija banka. Mans vecaistēvs ieņēma diezgan augstu ierēdņa amatu bankā, un mamma šad tad pie viņa te bija.

Ir varbūt kādas bildes no tā laika palikušas, kā tolaik izskatījās. Te nebija vēl radio, te bija komercbanka.

Aivars Leimanis: Tas vienīgi bija manas mātes atmiņās. Vispār man tagad ļoti daudz ko žēl, ka es esmu palaidis garām, ka es neesmu pierakstījis, jo daudz ko viņa ir stāstījusi. Tanī brīdī it kā atceries. Un pēc tam… kā tur bija? Tajās pašās "Lāmās", cik saimniecībā bija govis – 30 vai 60? Taču liela saimniecība bija, un es tagad neatceros. Tas nav būtiski. Bet ir daudz būtiskākas lietas arī, kas kaut kā diemžēl ir pagaisušas. Jo likās, ka viņa vienmēr būs blakus, bet jau pusotru gadu viņas nav.

Bet ļoti garus garus gadus bija blakus.

Aivars Leimanis: Jā.

Kādas jūsu paša atmiņas par Radio namu, jo Radio fonotēkā atradu - pats pirmais jūsu ieraksts, kad jums bija seši gadi. Bet kā jūs atceraties 60. gadu sākumu, kad kā ļoti mazs puika ienākat radio mājā pirmoreiz.

Aivars Leimanis: Ja pavisam godīgi, neatceros. Es atceros kinostudiju, kad es dublēju filmas. Es atceros televīziju, kur bija gan lugas, gan arī pārraides, gan pirmā Intervīzijas pārraide, kur mēs bijām kopā ar Mihailu Barišņikovu. Bet radio māju es tiešām kā pa miglu atceros.

Bet to, ka bijāt dramatiskajā pulciņā ar citiem bērniem. Pilnīgi zudis?

Aivars Leimanis: Acīmredzot, ja jau jums tā piefiksēts, tad jau laikam.

(..) Un tā bija, ka tēvs, tā kā vairāk uz to kino virzīja un mamma uz teātra pusi.

Aivars Leimanis: Godīgi sakot, tā man tāda atruna toreiz vairāk bija. Dejošana jau kaut kā bija ļoti iepatikusies. Tēvs gan par to īsti pat dzirdēt negribēja, bet tā bija mana izvēle. Viens no retajiem gadījumiem, kad bērns pats aiziet uz eksāmenu baleta skolā.

(..)

Sāksim varbūt ar aktuālo - ar jautājumu, kas skar izdienas pensijas. Cik daudz jūs iesaistāties šajās diskusijās, zinot, ka tās skar arī jūsu kolēģus baletdejotājus?

Aivars Leimanis: Tas ir jau trešais piegājiens, jo pirmais bija pagājušā gadsimta beigās, kad gribēja mums atņemt izdienas pensijas, tad bija tas Viņķeles laikā un tagad atkal. Es te radio mājās pie jums uzstājies citā raidījumā arī. Mēs tiešām aizņemam no tām izdienas pensijām proporcionāli, ļoti, ļoti maza daļu kaut kādas tur nepilnus 2%. Baletdejotāju nav tie, kas grauj izdienas pensijas.

Jūs arī esat šādā izdienas pensijā?

Aivars Leimanis: Biju un tomēr cilvēkiem tas ir, kad aiziet pensijā, tas ir ļoti svarīgs atbalsts, jo vai nu tu pārkvalificējies kaut kad 28-30 gados un pamet profesiju. Bet, ja tu esi nostrādājis līdz beigām, tad pārkvalificēties kardināli kaut kādā citā profesijā ir ļoti grūti. Ne visi var būt pedagogi, ne visi var būt horeogrāfi, lai turpinātu kaut kur baletā vai kaut ko saistībā ar deju. Un šīs izdienas pensijas nav lielas, bet tas ir ļoti svarīgs atbalsts, lai tu vari kaut ko tālāk darīt.

Lai ļaudīm ir priekšstats, par ko ir runa, tie 500 vai 1000 eiro?

Aivars Leimanis: 1000 [eiro] tie noteikt nav, senāk tie bija 200-300, tagad kādi 500-600 eiro. Tas ir tāds pabalsts, lai tu varētu sākt kaut ko citu darīt, strādāt. Un es ļoti ceru uz Saeimas veselo saprātu, ka tomēr baletam šīs pensijas saglabās.