Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Tagad katrs var mājās uztaisīt studiju un dziedāt kā grib, bet mūzikas kritikas gan trūkst, saka Aldis Ermanbriks, savulaik leģendārā mūzikas raidījuma "Varavīksne" veidotājs. Kā pats savulaik nokritizēja Paulu, kā padomju gados kopēja rietumu plates un kā izglāba līvu tautas namu, arī par savu čekas kartiņu – saruna ar Aldi Ermanbriku Laikmeta krustpunktā.

Gadā, kad Latvijas televīzija svin savu 70 jubileju un Latvijas Radio jau tuvojas simtgadei, uz raidījumu esam aicinājuši cilvēku, kura darba mūžs aizritējis gan radio, gan televīzijā. Padomju cenzūras gados viņš, cik nu tas tolaik bija iespējams, klausītājiem un skatītājiem pavēra smago cenzūras priekškaru un savos raidījumos iekļāva arī oficiālai varai netīkamo Rietumu mūziku. Viņš bija Latvijas estrādes vēstnesis un arī vērtētājs, viņa pirmā kritika presē ir 1968.gadā publicētā recenzija par ansambļa REO un Raimonda Paula koncertu un tā bija arī gana kritiska. Latvijas Televīzijas skatītāju vecākā paaudze viņu arvien atceras kā raidījuma “Varavīksne” vadītāju, bet viņa ieguldījums Latvijas mūzikas pasaulē ir arī darbs skaņu plašu firmā “Melodija” un vēlāk arī Rīgas skaņu ierakstu studijā. Viņa dzimtas saknes ir pamatīgas, jo tās ir lībiešu saknes. Raidījuma viesis – Aldis Ermanbriks.

Vai jums atmiņā ir pati pirmā reize, kad jūs vērāt smagās Latvijas Radio nama durvis šeit, Doma laukumā, un kā radio izskatījās?

Aldis Ermanbriks: Jā, protams, es atceros un – kā izskatījās, man liekas, ka izskatās tāpat kā šodien, izņemot studijas, tās nu gan izskatās tagad citādi. Atceros, kāds tas zvans bija, piezvanīja. Es dzīvoju tur, kur bija telefons, tolaik jau visās mājās nebija telefona, bet mums bija un piezvanīja. Un uzaicināja mani strādāt, gan uz aizvietošanas laiku. Tas bija 1961. gadā – pēdējās ziņās.

Kā ziņu cilvēks, žurnālists?

Aldis Ermanbriks: Jā un kā toreiz, kāds tas darbs bija, tas bija pavisam citāds, piemēram…

Bet jums bija ap 20 gadu tikai?

Aldis Ermanbriks: Jā, es students biju, 1958. rudenī iestājos augstskolā Filoloģijas fakultātē un toreiz man, piemēram, laika ziņas bija jāpiezvana pa telefonu uz attiecīgo iestādi, kur ziņoja pa telefonu, es pierakstīju un tad nodevu. Tad jau paši mēs tā pie mikrofona negājām, visus tekstus lasīja diktori. Tā bija tā lielākā atšķirība.

Tātad 1961. gads ir tas gads, kad jūs pirmo reizi ienācāt radio. Radio šodien, televīzija šodien – cik daudz jūs to klausāties un ko jūs klausāties.

Aldis Ermanbriks: Tā kā man ar redzi nav labi, neredzu vairs tik skaidri kā kādreiz, tad manas acis ir manas rokas un ausis, nu ar tausti var daudz ko redzēt un pārbaudīt. Un es ļoti klausos, un diemžēl, tā kā es pēc pamatizglītības filologs, žurnālistos specializācija man bija, nu tad es ļoti daudz zinu, samanu valodas kļūdas. Tas nenozīmē, ka es pats runāju pareizi. Tās ir divas dažādas lietas.

Un tad mani satrauc, kā šie valodnieki, kas pa radio Kā labāk dzīvot piedalās, profesionāli valodnieki, un būtiskākās kļūdas neredz. Cīnās par dažiem vārdiņiem, vai to pareizāk lietot, vai tā… Un nesamana to, kā valoda pašos pamatos bojājas. Nu viens ir angļu valodas ietekme, ka nav tā ģenitīva. Un tad Streips kādreiz teica: mums ir karikatūra no Ērika Oša, nevis mums Ērika Oša karikatūra. Un vistrakāk ir, ka viss kaut kas runātājiem liekas, ka pazudis ir tas darītājs un viss kaut kas notiek no kaut kā puses. Un tad bija, neteikšu, kurš tas bija, kas runā Latvijas Radio, ļoti populārs un labs runātājs, un tad viņš saka – un sekoja uzruna no Saeimas priekšsēdētājas puses. Bet vienkāršāk taču būtu sekoja Saeimas priekšsēdētājas uzruna.

Tas ir ļoti labi, ka jūs sadzirdat arī tās kļūdiņas, bet kas ir, klausoties radio, tie brīži, kas jūs spēj uzmundrināt vai iedvesmot? Vai tie ir kādi koncerti, ieraksti vai tiešraides, vai varbūt arī politiskie raidījumi?

Aldis Ermanbriks: Jā, arī politiskie ļoti, jo mani satrauc tas, ka mēs nezinām, kā desas taisa, un kā taisa politiku. Bet tas jāzina un jābūt aktīviem. Un tas diemžēl satrauc. Tāpēc es varu teikt, ka viens no mīļākajiem raidījumiem ir arī šis raidījums, kurā man ir tas gods. Un es nezinu, es no lepnības pārplīsīšu, ka mani uzaicina šādā raidījumā piedalīties…

…paldies, ka piekritāt!

Aldis Ermanbriks: Nu es tagad jūtos kā pie zobārsta, satraucies, nav tik vienkārši.  Bet varbūt, ka mans mīļākais raidījums ir vēl viens – Stiprie stāsti. Un te nu ir pārmetums, jo mēs kritizējām, kritizējām, kritizējam citus, tāpat kā es tagad to daru. Un maz ir šādu raidījumu, kas apliecina, kā var – kā var dabūt Eiropas naudas. Un tie ir parasti cilvēki, dzīvo laukos. Un es katru reizi cenšos šo, un es domāju, nu ko es tur klausīšos, es slēgšu…, sāku klausīties, nevaru beigt klausīties šo raidījumu.

Bet runājot par mūzikas raidījumiem, Aldis Ermanbriks uzteic Anša Pavasara veidotos raidījumus, gan nedaudz norādot uz viņa nepareizi lietotajiem uzsvariem vārdā "orchestra". Tāpat viņš ir kritisks par starpmūziku jeb mūziku, kas skan starp raidījumiem.

Aldis Ermanbriks: Starp citu, pirmā "Varavīksne", daudzi mani, teiksim, atceras kā "Varavīksnes" vadītāju un vēl tagad ik pa brīžam uz ielas un tā tālāk… Interesanti, 30 un vairāk gadi pagājuši kopš televīzijas "Varavīksnes" –  atceras, nu protams, ka nezina to, ka vispirms bija radio "Varavīksne". Un tur, ko tad mēs darījām, mēs mēģinājām plēst to skatu mazliet plašāku un ārzemju ierakstus likām iekšā. Bet "Varavīksne", kas bija Latvijas Radio, mēs pat ielikām nu tādu dziesmu "Spanish Harlem", tāda tiešām melno mūzika, Amerikas melno mūzika, ar pavisam citu dziedāšanas stilu. To pašu pēc tam es darīju televīzijā. 

Piemēram, kā mēs kopējam ar Ivaru Mazuru. Mēs vienā istabā sēdējām ar Ivaru Mazuru un kopējām, viņš vairāk džezu un es visādu popmūziku. Kā mēs tās plates dabūjām? Nu, piemēram, komponists Miervaldis Ramans, Komponistu savienības valdes priekšsēdētājs, no ārzemēm atveda plati "Vestsaidas stāsts", laikam divas plates. Viņš man iedeva, viņš saka ļoti interesanta mūzika. Un es uztaisīju latviešu valodā muzikālu uzvedumu "Vestsaidas stāsts", tas fonotēkā kaut kur esot šeit. Nu tā kā tie raidījumi bija daudz un dažādi. Un tā centāmies nokopēt. 

Tāpat kāds draugs, kas strādājis padomju vēstniecībā Francijā, vedis franču mūzikas ierakstus, kas arī pārkopēti, jo oficiāli jau drīkstēja tikai no Maskavas saņemt ierakstus.

"To visu mēs nokopējām un par to mums faktiski paldies neteica, tā bija tā mūsu spītība, cenšanās pavērt mazliet plašāk skatu uz pasauli," atzīst Aldis Ermanbriks.