Anatolijs Danilāns: Ar ēšanu vien vesels nepaliksi

Esmu laimīgs, ka medicīna mainās un agrākais mans padoms tagad ir kļūdains – tas nozīmē progresu, atzīst profesors Anatolijs Danilāns. Reiz strikti ierobežojis ēšanas režīmu, tagad saka – ja gribas, var ēst kaut naktī. Kā glāba tēvu no Sibīrijas, kā pats glābās no grādīgā, kā kandidēja politikā, kā baktērijas vēderā palīdz domāt un par skolnieku Hosamu abu Meri saruna ar ārstu Anatoliju Danilānu Laikmeta krustpunktā.

Viņš arī par nopietnām un sarežģītām lietām spēj runāt ar humoru. Un tieši ar joku viņš palīdzējis daudziem saviem pacientiem, kuriem ārstēšanās gaitā, protams, arī jāpiedzīvo operācijas un satraukuma brīži slimnīcas gultā, kad joki nemaz nenāk prātā. 

Profesors Anatolijs Danilāns ir Latvijas medicīnas leģenda, profesors ir labi pazīstams arī Latvijas Radio klausītājiem, jo bieži bijis pie mūsu mikrofona. Bet visilgāk viņš ir bijis blakus saviem pacientiem – jaunības gados Preiļu slimnīcā un mūža darbu aizvadot Stradiņa slimnīcā Rīgā. 

Vai drīkst ēst speķi, šokolādi, asus ēdienus, vai drīkst dzert kafiju ar balzāmiņa "jumtiņu" un treknu pienu no govs pupa? Profesors Danilāns šādus jautājumus savos darba gados ir dzirdējis tūkstošiem un vienmēr atbildēs ar – jā! Uzreiz gan piebilstot, bet ar mēru un saprātu. Daudz runāsim par medicīnu, bet ne tikai. Arī par laikmetu, dzīvi padomju okupācijas gados, komunismu un čeku, politiku šodien. Un noteikti pieminēsim divpadsmitpirkstu zarnu, jo par to profesors zina visu, vai gandrīz visu, jo to zinātniski pētījis daudzus gadu desmitus.

Jūs visu mūžu esat runājis par ēšanu. Ar pacientiem, ar studentiem, ar savu grāmatu lasītājiem un radio klausītājiem. Tādēļ ar to arī sākšu. Ko profesors Danilāns, Latvijas šobrīd zināmākais vēderdakteris, ir apēdis pēdējās diennakts laikā?

Anatolijs Danilāns: Par ēšanu es nerunāju visbiežāk, ja runā par medicīnas lietām, es neesmu dietologs, bet kuņģa-zarnu trakta slimību dakteris, esmu gastroenterologs. Es runāju par gremošanas trakta slimību ārstēšanu un kuņģa nebojāšanu.

Esmu kategoriski zvanījis visās malās un apnicis [atkārtot] – ar ēšanu, labu, pareizu ēšanu, vērtīgu ēšanu, nesanāks īsti nekas.

Pastāstīšu – trīs mani draugi pastāstīja, ka viņi konsultējušies pie labas dietoloģes. Viņa izstāstīja labu diētu, pilnvērtīgu, kā labāk jāēd. Tagad viņi tā norunājuši, skatās man virsū mirdzošām acīm un es viņiem ģīmī – puiši, jums nekas nesanāks. Kā, tu pats, profesor, teici, ka tā daktere laba, gudra, zinoša. Es to arī atkārtoju. Bet jums nekas nesanāks. Ar ēšanu vien vesels nepaliksi – var ēst cik gribi ideāli, tik smuki, ka tiešām prieks. Var vest uz karaļa pili rādīt, kā jāēd. Bet vajadzīgi daudz citu nosacījumu, jau pieminētā fiziskā aktivitāte. Fiziskā slodze, muskuļi palīdz visu labāk sagremot un veselību iztaisīt. Vajadzīgs miegs.

Kas vēl latviešiem ļoti vajadzīgs – labs garastāvoklis un sirsnīgs smaids. Mums kādreiz ir par maz.

Bet ko pats profesors lieto uzturā. Kas pēdējās diennakts laikā bijis uz jūsu šķīvja?

Anatolijs Danilāns: Man atbilde ir vienkārša – jābūt daudzveidībai. Neatzīstu nekādus veģetāriešus vai ierobežojumus. Ir atsevišķi izņēmumi, kad ir alerģijas, bet visu pārējo vajag zvetēt iekšā. Man šodien arī bija kotlete, zupa, maizīte un uzlikts vēl sviests, un saldumiņi bija. Bet viss ar mēru. Tāpēc es laikam nevaru uzbaroties milzīgi. Bet daudzveidīgi. Organisms prasa daudzveidību.

Kā jums šobrīd klājas: vai arvien žiperīgais profesors pēc 80 gadu sliekšņa beidzot vairāk laiku velta sev un savai sieviņai, vai arī arvien žiperīgi soļo lielus attālumus pa Rīgas ielām, soļo pie saviem pacientiem?

Anatolijs Danilāns: Sev un savai sieviņai veltīju jauns būdams, puisis gados un arī tagad veltu [laiku], varbūt pat vēl vairāk. Kā to mēra. Mīļie klausītāji, veltiet saviem tuviem cilvēkiem labus vārdus, mīļus vārdus pasakiet, noglāstiet kādreiz, fizisks kontakts ir labs. To es visu daru. Bet es par Rīgu jozdelēju kā agrāk. Tagad šķiet, līdz VEFam aiziet pagrūti. Es trenējos, pusotru stundu ņemos pa sporta zāli, nosvīdis kā susļiks, un tad eju atpakaļ. 

Arī uz Radio nācāt ar kājām?

Anatolijs Danilāns: Kā tad! Man ir braukšanas biļete, kauns atzīties, man nav jāmaksā par braukšanu, bet es eju ar kājām. No Pārdaugavas, es tur dzīvoju, uz Radio.

Darbu, protams, ir gadi un esmu slodzi mazinājis. Tā ir jādara, aicinu visus, kaut kur jēga jāsaprot. Ko tur simtgadīgs vēl raušos kā turks. Man jau kauns atzīties – es pieņemu slimniekus divās vietās, bet ne jau tāpēc, ka būtu jucis uz naudu, neko jau es tur nepelnu, bet man patīk darbi un patīk palīdzēt.

Mediķiem lekcijas gan esmu tagad atteicies, bet nemediķiem gan ik pa brīdim lasu, tur mana niša ļoti patīkama.

Daudz dažādus ieteikumus gadu garumā esat devis, vai ir kāds jūsu padoms, kuru kādreiz esat devis, bet tagad vairs neder un tagad uz to raugāties pilnīgi citādi?

Anatolijs Danilāns: Esmu laimīgs, ka medicīna mainās, viss, kas ir progresīvs, tas mainās. Ja sāksies brīdis, kad medicīna stāvēs uz vietas un vairs nemainīsies, tas būs ļoti ļauns mirklis. Domāju, ka tāds mirklis neiestāsies. Ticu, ka tāda brīža nebūs.

(..) Es kādreiz pārāk strikti ierobežoju, man drusciņ kauns,

Preiļos strādājot teicu – ēdīsiet četras reizes dienā un starp ēdienreizēm, dieva dēļ, neko neņemiet mutē. Pat varbūt šķidrumu cilvēki nedzēra, baidīdamies. Danilāns pieteica četrreiz dienā! Ziniet, palīdzēja, tik stingri noteicu, ka tas palīdzēja uz to laiku. Bet tā bija muļķība, bet tajā laikā zinātne tā domāja. Tad bija zinātnes brīdis, kad tāda kārtība bija ļoti svarīga. Kārtība svarīga arī tagad, nesaku, ka vajag darīt, kā gribi, bet principā – ja ļoti gribas ēst naktī, tad ej un paēd.

Un kā kafija ar balzamiņa "jumtiņu"?

Anatolijs Danilāns: Nekāda vaina! Cilvēki šajā aspektā dalās divās lielās grupās: ir cilvēki, kas var kļūt par alkoholiķi. Es varu kļūt alkoholiķis, man tāds raksturs, varu nodzerties, vienu brīdi jutu, kad rakstīju disertāciju, ka jau par daudz tā lieta aiziet. Tad uzliku – punkts, cauri, nav nemaz. Es vispār tagad nedzeru nemaz, ne vīnu, neko. Bet ir, kas to var darīt. Ja pieder tiem cilvēkiem, kas nekļūst alkoholiķis un visu mūžu nav kļuvis, pa reizei iedzēris balzāmiņu.

40 gramus tīrā spirta vīrietis var ieraut katru dienu, to esmu atkārtojis. Tas nenozīmē, ka tīrs spirts jādzer, bet 40 gramus alkohola, ja, piemēram, šņabīti var 100 gramus, 40 grami būs tīrā alkohola. Vīnu var vairāk. 

Sievietēm ir sliktāk – tikai 30 gramus.

Tur jau tā nelaime, ka alkohols ir narkotika un daudzi sāk lietot. Redz, Danilāns teica 40, labi ir. Oi – šovakar ierāvu 80 gramus tīrā spirta... un vēl labāk. Danilāns mani nepareizi mācīja. Un aiziet. Tas jau ir alkoholisms. Latvija ir dzērāju zeme (..) ir arī nedzērāju zeme vienlaikus. Ja ir dzērāji, tad ne grama, vairs tad nejoko, 40 gramus vai 30. Nemaz. 

Man bija agrāk pat drusku neērti, kauns, kā tad tu nevari drusku šņabīti. Bet tagad man nav kauns, es esmu pat lepns – es nedzeru. Es nekādu trūkumu nejūtu, neesmu nekāds kroplītis, ka nevaru iedzert šņabi. Ja kāds jūt, ka viņam tas šņabis var kaitēt, nedzeriet nemaz un nemaz jūs kroplītis nebūsiet. Vēl labāks paliksiet, jo nemaz nedzerat.