Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Man tas liekas galīgi greizi, ka katrs ierēdnis ir paslēpies aiz ziņotāja, kas medijiem kaut ko atstāsta – uzskata bijušais Rīgas mērs Andris Ārgalis. Par darbu spirta rūpnīcā un puķu biznesu padomju gados, par plāniem būvēt tuneli zem Daugavas, kāpēc sētniekiem rīkoja balli Melngalvju namā un kā vīlās politikā – bijušais Rīgas mērs Andris Ārgalis.

"Lai kā arī man dzīvē ir gājis, savu dzīvi esmu izbaudījis – gan tās zemākos, gan augstākos punktus. Lai kurā no tiem es būtu, neviens par mani nav varējis teikt: tu biji augstprātīgs. Tiešs, ātrs, skarbs, to jā, bet ne augstprātīgs. Vienmēr esmu bijis tas pats vienkāršais Ipiķu puika."

Raidījuma viesis ir dzimis Latvijas – Igaunijas pierobežā. Dzimis meža malā pie purva, jo tobrīd, 1944. gada 18. augustā, Ipiķiem pāri gāja frontes līnija. Tuvojās Otrā pasaules kara beigas, karā pazuda tēvs, drīz mūžībā aiziet arī māte. 

"Visu bērnību un pusaudža gadus esmu juties izsalcis un nepaēdis," tā kādā sarunā teicis Andris Ārgalis. 

Padomju gados pie turības tika ar puķu biznesu un bija priekšnieks virknei zināmāko restorānu, Atmodas gados asi kritizēja komunistus, kuri pārceļoja uz neatkarīgās Latvijas vadošajiem amatiem, bet 2000.gadā "puika no Ipiķiem" kļuva par Rīgas mēru un kļuva otrs populārākais politiķis aiz Vairas Vīķes-Freibergas. Raimonds Pauls bija trešais. 

Par dzīves laikā pieredzētajiem kāpumiem un kritumiem, par politiku, puķēm un darbu padomju laikā spirta rūpnīcā Latgalē saruna arAndri Ārgali.

Pirmais jautājums par Rīgu. Nākot uz Radio māju, uz Doma laukumu, jūs noteikti pamanījāt, ka Vecrīga šodien ir ļoti pelēka un tukša. Uz Rīgu jūs droši vien ikdienā skaties savādāk nekā ikdienas rīdzinieks, ņemot vērā, ka esat bijis arī pilsētas saimnieks. Kāda šodien ir Rīga, kādu jūs viņu redzat? 

Andris Ārgalis: Man jāizsaka liela nožēla, jo manas domas 2000. gadā bija, ka Rīga ir plaukstoša un faktiski Baltijā lielākā un vadošā galvaspilsēta. Bet diemžēl visa dzīve ir tā sagriezusies, bija periods, kad Rīgas vadītāji vairāk domāja par sociālām lietām, arī atbalsts iedzīvotājiem ir vajadzīgs, bet faktiski netika nekas darīts ne biznesam, ne attīstībai, un tagad ir tas rezultāts. Žēl, ka vecpilsēta faktiski ir izdzīta tukša no iedzīvotājiem, tukši restorāni, kafejnīcas.

Es domāju, ka atgriezt atpakaļ vecpilsētā dzīvību būs ļoti, ļoti grūti un pat neiespējami, kamēr neizdarīs dažas nopietnas kustības -  gan atbalstot īpašniekus īpašumu sakārtošanā, gan atrodot iespēju sakārtot transportu ap pilsētu.

Jo man jāizsaka liela nožēla, ka man izdevās tik īsu periodu būt Rīgas vadītājam, jo faktiski ilgākā periodā strādājot, man bija ideja atbrīvot krastmalu no transporta, izveidot tuneli, un es domāju, ka tad arī šobrīd Rīga būtu ar citu dzīvības dvesmu nekā viņa ir šobrīd.

Pāris piemēru - ja jūs šodien būtu Rīgas saimnieks, ko jūs darītu savādāk?

Andris Ārgalis: Ja šodien es būtu Rīgas vadītājs, pirmais jautājums būtu, ka es veselu rindu pārskatītu visus tos lēmumus, kas attiecas uz īpašuma apsaimniekošanu Rīgas pilsētā. Ir rinda pasaulē pilsētas un valstis, kurās atrod risinājumu, kā iet pretī īpašniekiem, lai viņu īpašums būtu apsaimniekots un pirmie stāvi it sevišķi būtu vai nu veikali vai dzīvi. Nu nevar būt, ka visa pilsēta ir šobrīd, vai nu iznomā, vai nu principā pārdod, bet tajā pašā laikā neviens neuzprasa nomātājam un tam īpašniekam, ka vajadzētu vismaz panākt, ka logi tiek nomazgāti. Tad vismaz kaut kādu vidi rada, ka pilsētai ir dzīvība un viņa tiek sakārtota. Šobrīd faktiski tāda milzīga bēdu ieleja. 

Šobrīd ir moderni runāt par riteņbraucējiem uz skrituļiem, kamēr vēl eksistē autotransports, ir jāatrod arī viņam stāvvietas. Vienīgās auto stāvvietas, cik tas nožēlojami būtu, ir uzbūvētas 24 gadus atpakaļ, kad vadīja domi Ārgalis un Bērziņš. Pēc tam faktiski nav neviena autostāvvieta uzbūvēta. Vai tad tas nav arī zināmā mērā faktiski visas šīs saimniecības tāds bojāejas cēlonis, kāpēc ir Rīga tukša šobrīd, kāda viņa ir. Es nerunāju par tūristiem šobrīd, tūristu jautājums ir ļoti sarežģīts visās mūsu Baltijas valstīs, lai arī nedaudz ir labāks Igaunijā un Lietuvā, jo mēs kā nekā skaitāmies pie tādas nosacītas kara zonas un Eiropas tūristu asociācijās tā arī ir atzīmēts, ka jūs tur varat braukt, bet tur ir pielikta tāda zīmīte. Tā kā es domāju, šobrīd tas nav tas galvenais rādītājs,  kāpēc nav tūristu. Bet visi pārējie saimnieciskie jautājumi pilsētai jārisina noteikt krietni savādāk, nekā tagad tiek darīts.

Ejot pa Rīgu, vai ir kāds objekts vai kādi darbi, uz kuriem raugoties jums ir tāda apziņa, ka šis ir tas mans veikums, kas no mana amata laika perioda paliks vēl paaudžu paaudzēs rīdziniekiem?

Andris Ārgalis: Es domāju, ka ir dažas lietas, kuras faktiski ir sakārtotas. Nevar teikt, ka tas tikai absolūti tāpēc, ka es tajā īsajā periodā biju mērs, bija arī Andris Bērziņš, un es domāju, ka tajā periodā tika ļoti būtiskas lietas darītas. Ja nebūtu tajā reizē tāda uzņēmība, nebūtu ne Melngalvju nams, nebūtu ne rātsmāja jaunā, ne arī Rātslaukums sakārtots. Nerunāsim vēl par kanālu, kurš ir visu laiku tāds neliels piedauzības akmens, ka tas bijis mans zelta kanāls un tā tālāk. Tas nebūt nav tā. Jo pamatā kanāla tīrīšana, visu tiltiņu atjaunošana un tā tālāk faktiski, salīdzinot ar tām cenām un izcenojumiem, kādus šobrīd pielieto, faktiski jāsaka, ir tikai santīmi. Un es domāju, ka ir vēl rinda jautājumu, kuri praktiski tiks risināti, bet iesaldēti. 

Es vēl joprojām uzskatu, ka paralēlais Brīvības ielas izbūves Ziemeļu koridors bija jāturpina. Labi - tagad osta vairs nav prioritāte, nav vairs jātaisa varbūt tunelis ar ostu, bet toties visa plūsma, transportu novirzīt no centra uz apvedceļu ziemeļu virzienā, es domāju, būtu ļoti pareizi viņu turpināt.

Tur jau nebija tālu līdz tehniskajam projektam. 

Kas attiecas par dienvidu šķērsojumu, es viņu ļoti vienmēr esmu kritizējis, bet tai pašā laikā es arī uzskatu, ka tas Dienvidu tilts, kā viņš tagad tiek nosaukts par Zelta tiltu, ir nedaudz neprecīzs. Sākums bija Bojāra [Gundara] un vietnieks Bojāram bija Kreituss [Aivars], kad izstrādāja projektu un pirmo pāli iesita. Principā sadārdzinājums pieauga, kad mērs bija Aksenoks [Aivars] un kad faktiski pieļāva domu, ka Vācijas bankas aizņēmumus apkalpo PAREX. Līdz ar to tur arī tika pieaudzēta tā cena. (..) Bet vēl joprojām es uzskatu, ka tā nebija tai momentā. Prioritāte prioritāte bija Ziemeļu šķērsojums.

(..)

Kurā brīdī uzrodas stāsts par puķēm, kurā brīdī Andris Ārgalis tiek pie saviem pirmajiem sīpoliem?

Andris Ārgalis: Tie ir pēdējie gadi jau Daugavpilī. 1972. / 73. gads. Vēsturiski es atcerējos gadījumu, kad mēs kā studenti ar vienu draugu braucam pie puķkopjiem Carnikavā palīdzēt zemi izvest no siltumnīcām un ieviest jaunu. Un tad mēs dūšīgi strādājam.

Sestdienās, svētdienās aizbraukt un pastrādāt, labi samaksāja, labi uzcienāja un tā tālāk, un pasmējās par mums kā jauniem padomju inženierim, ka mēs neko nepelnīsim, lai mēs nākam viņu pulciņā. Un tās summas, ko tai reizē šis kungs mums stāstīja, tas man likās vienkārši prātam neaptverams, ka tā ir un kā tā cilvēki dzīvo. Bet tā, bez šaubām, arī vēlāk es dzīvē, strādājot un redzot, un pats darbojaties, tā arī bija. 

Kā mazu piemēru varu pateikt:

Siguldas pilsētā pirms visām, kā saka perestroikas un naudas sabrukuma, krievu rubļa, bija vairāk nekā simts cilvēku, kuriem bija krājkasē uz grāmatiņas simts un vairāk tūkstoši rubļu. Un žigulis maksāja 5000.

Par to puķu biznesu padomju laikos es esmu dzirdējis dažādus stāstus daudz, bet, ja jūs varētu paskaidrot man, kurš tos laikus nav piedzīvojis, ko nozīmē audzēt puķes, tirgot, cik brīvi to varēja darīt, cik paklusām, cik lielas platības varēja būt, kur tas viss tika realizēts, kādas naudas grozījās?

Andris Ārgalis: Grozījās lielas naudas, kas pareizi strukturētas, strādāja. Ar savu iestrādi. Vislielākās naudas, bez šaubām, grozījās rožu potētājiem. Rozes, mežeņus iepirka lētus Moldāvijā. Un šeit principā katrs... jo tu nebrauc pakaļ, bet tas, kas veda tos mežeņus, tas šeit izpārdeva un potētāju bija daudz. Rīgas rajonā, ar ko man visciešākais sakars bija, es Rīgas rajonā vadīju to biedrību arī kādus 15 gadus laikam. Bet es kādus četrus vai sešus [gadus] vadīju arī visu republiku. Tad jāsaka, bija tādi noslāņojumi, kur rozes, kur gladiolas audzē, nu kur apmēram tā zeme un kur arī cilvēki ar viņiem vairāk nodarbojas. Tā bija pamatā. 

Lai to apjomu salīdzinātu, viena pati Siguldas nodaļa katru dienu divas smagās automašīnas, katrā apmēram simts olu kastes, tās mums tas standarts, kurā salikt tulpes un gladiolas kā sezonas sīpolus, gāja uz lidostu. Lidostā viņas tika ielādētas lidmašīnās dažādos virzienos. Apgrozījums pa visu Latviju 90... Baidos samelot, vai... Īsi pirms tā naudas kursa milzīgā krituma gada, ja, bijis 32 miljardu rubļu. Pa visu Latviju.