Andris Kronbergs: Ēkai klāt ir jāiedod publiskā vērtība, varbūt ideja, kas raksturo laiku

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Arhitekta misija nav tikai būvēt istabu, katrai ēkai jādod arī publiskā vērtība – saka  arhitekts Andris Kronbergs, kurš savus projektus joprojām skicē tikai ar roku. Par sadarbību ar Gunāru Birkertu un iesaistīšanos Likteņdārzā; kā dibināja "Menuetu" un vai joprojām muzicē, un kā viņa dzimta saistīta ar "Ulisa" autoru Džoisu, saruna ar Andri Kronbergu Laikmeta krustpunktā.

Kādreizējais Rīgas komercbankas nams, tagadējā Latvijas Radio ēka celta 1936. gadā neoklasicisma stilā. Ēkas jumta galā ir Rīgas ģerbonis. Tās tēlniecības darbi veidoti jūgendstila stilistikā un tās arhitekts Pauls Mandelštams. Kāpēc šāds ievads? Katrai ēkai ir tās veidotāji un pat ja neko nezinām par ēkas arhitektūru, mūsu sajūtas tās uzlūkojot, vai tajās atrodoties atšķiras. Par ēkām, to iecerēm arhitekta domās runāsim šajā Laikmeta krustpunktā. Šoreiz saruna ar cilvēks, kurš bijis nominēts pasaulē nozīmīgajai arhitektūras balvai par paveikto profesionālajā karjerā, iekļauts Latvijas kultūras kanonā, bet jaunības gados bijis grupas „Menuets” dibinātājs, kurš savulaik gribēja izteikties skaļāk par ierasto mūzikā, bet savu redzējumu radījis un ieviesis arhitektūrā. Tas ir Andris Kronbergs, „ARHIS Arhitekti” vadītājs.

Jaunais gads ir sagaidīts un ARHIS biroja sociālo mediju konta fotogrāfijās bieži vien biroja pasākumos jūs var redzēt pie elektriskām klavierēm, dziedot, ar tamburīnu rokā un tādā ļoti roķīgā neverbālā valodā. Vai tādā gaisotnē sagaidīts arī šis Jaunais gads?

Andris Kronbergs: Birojā nē, bet mums bija pirms Jaunā gada svinības bijušo un esošo kolēģu lokā sakarā ar 35. dzimšanas dienu „ARHIS” birojam, kas ir diezgan liels laiks. Un šajā laikā daudzi cilvēki ir strādājuši birojā. Citi pamet mūs, citi paliek ilgāk. Kā jau tas dzīvē ir. Un vispār ir interesanti ik pa laikam satikties. Iepriekšējo reizi mēs satikāmies, kad bija 30 gadu dzimšanas diena un tagad bija 35 gadu dzimšanas diena. Mēs atkal uzaicinājām visus, kas ar mums ir bijuši kopā. Tā bija tāda jauka satikšanās. (..) Un satikšanās dzimšanas dienās šad un tad ir kopā ar muzicēšanu, jo mūsu samērā lielajā kolektīvā vienmēr atrodas divi vai trīs, vai četri cilvēki, kuri māk kaut ko spēlēt, vai nosacīti māk. Viņi nav mūziķi. Viņi ir tādi mūzikas mīlētāji. Tad mēs sanākam kopā uz dažiem satikšanās mēģinājumiem paspēlēt kaut ko. Un tad mēs kopā uzspēlējam satikšanās reizē tādu kā mazu ballīti.

Tas nozīmē, ka mūzika nekur nav pazudusi. Vai tā ir bijusi visu laiku klātesoša?

Andris Kronbergs: Pilnīgi nav pazudusi.

Pamudinājums veidot „Menuetu”, ja uzticamies arhīvam, kam būtu jābūt progresīvākam, ne tik saldam mūzikā, esot bijusi tieši Bītlu mūzika. Jūsu studiju biedre arhitekte Zaiga Gaile atmiņās dalās, ka pie vienas no jūsu izpildītajām dziesmām, spēlējot ģitāru, meitenēm bija asaras acīs. Esot bijušas ļoti noraudājušās. Vai atceraties to sajūtu, vēlmi sevi izteikt savādāk nekā ierasts, jo tas ir bijis pamudinājums arī „Menuetam”?

Andris Kronbergs: Jaunībā ir tā sajūta, ka tu meklē kaut kādu ceļu, kaut kādu saprašanu par pasauli un mēģini atrast savu aizrautību, aizraušanās iemeslu jeb tēmu. Un protams, ka tas laiks - 60. - 70. gadi pagājušā gadsimtā - tas ir īpašs. Tā revolūcija mūzikā atnāca ar Bītliem tā laika cilvēkiem, viņi ļoti spēcīgi ietekmēja mūs visus. Kaut arī tas bija diezgan grūti saklausāms caur tiem nakts radio, kur bija tie "zāģi" virsū. Informācijas jau nebija. Bet šā vai tā kaut kādas skaņas mēs dzirdējām un kaut kā tas ietekmēja mūs ļoti, ļoti iespaidīgi. Vēlāk, kad studēju, jau bija drusciņ vairāk pieejams, un mēs daudz ar to nodarbojāmies. Tā aizrautība un vēlēšanās domāt par brīvību, kas vispār asociējas mazliet ar hipiju kustību, bija klātesoša. Neskatoties uz dzelzs aizkaru, mēs kaut kādā veidā bijām to smaržu sajutuši. Tas tāds laiks, kur tie meklējumi… 

Bet tas jautājums, vai savādāk izteikties? Nezinu. Droši vien savā ziņā to var saukt par savādāku izteiksmi, savādāku meklējumu, jo tas bija kā tāds aizliegtais auglis. Nepieejams drusciņ, bet ļoti vilinošs.

(..)

Vismaz Rīgā ir daudz "ARHIS" īstenotu projektu,, kā jūs šobrīd vērtējat savu un savu kolēģu devumu pilsētai? Tā vairs nav ēka, viena doma, tā jau ir daļa no pilsētas.

Andris Kronbergs: Daudzu gadu laikā tiešām ir sabūvētas diezgan daudzas mājas pilsētā. Ne tikai Rīgā, bet arī citās pilsētās. Tas ir liels laiks. Mēs ļoti rūpīgi strādājam un ilgi un lēni tas notiek, bet vienalga pa tiem gadiem sakrājas. 

Mūsu komanda jeb kopība, kas jau diezgan ilgi ir kopā, viņas viena no tām īpašībām jeb principiem ir, ka lietām jābūt ļoti nopietnām un nedrīkst pieļaut jebkādu paviršību vai kaut kādu attieksmi, kura neatbilst tam laikmetam, tam brīdim, tām iespējām un vispār domāšanas principiem, kas tajā brīdī ir aktuāli. Ir jāpaskatās plašāk un tālāk par konkrēto uzdevumu, kas ir iedots, jo vienmēr arhitektam ir jāatrisina kādas praktiskas lietas, ko klients vēlas. Nosacīti sakot, jāuzbūvē istabas. Bet arhitekta misija nav tikai tā istabu būvēšana, tā ir arī drusku vairāk vienmēr, vismaz es tā esmu domājis un mēģinājis ar saviem kolēģiem par to runāt, ka mums ir klāt jāiedod tas, kas ir it kā nemaz nevajadzīgais tam klientam - publiskā vērtība tai ēkai, varbūt arī kāda ideja, kas raksturo tā laika situāciju, izpratni par estētiku…

Pat tad, ja klients to neprasa un neapzinās, ka tā varētu.

Andris Kronbergs: Tas vienkārši ir jādara. Tāpat kā vienmēr par to publisko ārtelpu ap māju, kas tam klientam ne vienmēr interesē, tāpēc, ka par to jāmaksā papildus un no tā neko nevar it kā nopelnīt. Bet realitāte ir drusciņ savādāka. Ja tu arī publisko telpu vari izveidot labā kvalitātē, tad tā māja iegūst citu vērtību, un klienti labprāt… Piemēram, ir īrnieki, kas labprātāk izvēlas to māju īrēt, ja tur tas viss ir klāt. Tā kā, piemēram, ar "Verde" sanāca, biroju kompleksu, ko pieminējāt. Tur viena no lielākajām pievienotajām vērtībām manā ieskatā ir tas, ka mēs esam spējuši kopā ar klientu izveidot papildus publiskās ārtelpas - publiskās terases, jaunus zemes līmeņus, izmantojamus jumtus, lielus pagalmus, daudz zaļumus. Šīs ir tās lietas, kuras cilvēkiem šodien ir vairāk vajadzīgas nekā konkrētā istaba, jo viņu dzīve ir arī bieži vien ārpus tām istabām, ārpus tās darba vietas. Viņi grib satikties, viņi grib komunicēt. Viņi grib svaigu gaisu, viņi grib dabu saprast. Tas arhitektam ir svarīgi - mēģināt to ieviest konkrētajā uzdevumā kā papildinājumu. Bet tā ir tāda misija mazliet, kas bieži vien saduras pretrunās ar to, ko tas klients tikai grib.

Tas nozīmē, ka jūsu redzējums ir tas, uz kuru jums ir jāpastāv, un tas klients arī jāpārliecina, kas noteikti nav nemaz tik viegls darbs.

Andris Kronbergs: Tas nav viegli, bet vispār tas ir tāds misionāra darbs drusciņ. Bez tā nevar. Tā nebūs arhitektūra, ja neplānojot to, kas ir ap to konkrēto māju. Un vispār, kas ir filozofija tai mājai.