Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Esmu Tautas frontes paaudze un man tās vērtības nav mainījušās – saka bijušais diplomāts Andris Teikmanis. Kāpēc kļuva par tiesnesi un kā nonāca Rīgas mēra krēslā, ko domā par Putinu un vēstnieka darbu, arī par dziedāšanu korī - saruna ar Andri Teikmani Laikmeta krustpunktā.

Ļaudīm šī brīža ģeopolitiskajā situācijā nevajadzētu krist histērijā. Tā gada sākumā, vērtējot aktuālos pasaules notikumus, teica pieredzējušais diplomāts Andris Teikmanis. Viņaprāt, šodien mēs dzīvojam daudz drošākā laikā nekā, piemēram, astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, kad Latvijā vēl bija padomju okupācijas vara un dzīve varēja beigties jebkurā brīdī.

Andris Teikmanis ir balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tieši pirms 35 gadiem viņš kļuva arī par Rīgas pašvaldības vadītāju, nomainot amatā Alfrēdu Rubiku. Andris Teikmanis savā diplomāta karjerā ir bijis Latvijas vēstnieks virknē pasaules lielvaru un savām acīm pieredzējis, kā pasaule ir mainījusies pēc aukstā kara un kā esam nonākuši līdz Krievijas agresijai Ukrainā.

Jūsu vārdi - nevajag krist histērijā. Šonedēļ Kanādā notika pasaules ietekmīgāko valstu līderu tikšanās G7 samitā un namatēvs Kanādas premjers Marks Kārnijs teica: „Mēs dzīvojam briesmīgā laikā.” Kā briesmīgā laikā nekrist histērijā?

Andris Teikmanis: Es domāju, ka jātic, pirmkārt, sev un jātic tam, ko tu dari. Varbūt esmu vairāk intraverts cilvēks, bet salīdzinot ar to laiku, ko es atceros pirms trīsdesmit pieciem gadiem, es esmu Tautas frontes paaudze - tas ir brīdis, kas izmainīja pilnībā visu manu dzīvi, un tās bija vērtības, kas toreiz tika definētas kā jaunas, kas izmainīja arī Latviju. Un man kopš tā laika arī tās vērtības nav mainījušās. Šodien pasaule varbūt ir dinamiskāka, varbūt ir vienkārši vairāk iespējas skaļi kaut ko pateikt. Varbūt ir vairāk iespējas paust savas emocijas. Es cenšos savas emocijas paturēt pie sevis, bet koncentrēties uz to, kas ir jāizdara. Ja tu esi izgājis cauri astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito gadu sākumam, cauri visām barikādēm, šaušanām, pučiem, cauri OMON trakošanai, cauri ekonomiskajai transformācijai, cauri milzīgai inflācijai, kas pilnībā mainīja ekonomiku pa dienām, ne tikai pa gadiem...

Arī droši vien caur augusta pučam, kad tiešām viss varēja beigties vienā brīdī.

Andris Teikmanis: Tas varēja beigties vienā brīdī un atkārtoties arī vēsture, bēdīgā vēsture, jo mēs nezinājām, kā tas beigsies. Un tāpēc tagad, kad cilvēki ir gatavi "šūmēties"par būtībā sīkumiem, man liekas, ka tas nav tā vērts. Sargāsim savas nervu šūnas.

Kuri ir tie sīkumi?

Andris Teikmanis: Jebkurš. Ja palasa sociālos tīklus, teiksim, mašīna ne tā aizbrauca garām, kas te notiek? Nekur pasaule nav ideāla, bet man ir pilnīgi nepieņemami, un tas mani tiešām "pavelk", ja kaut kur kaut kas nenotiek tā, kā vajag un tad cilvēki uzreiz to visu transformē – Latvijā viss ir slikti, Latvijā nekas nenotiek tā, kā vajag. Nav tā.

Latvija ir tik fundamentāli mainījusies, salīdzinot ar to Latviju, kādu es atceros, kad es biju divreiz jaunāks. Tāpēc ir jānovērtē viss tas, kas ir mainījies uz labu, bet nav jāsamierinās, protams, ja kaut kur nenotiek, kā jābūt. Bet katrai sliktajai lietai ir savs uzvārds un sava adrese. Runāsim par tiem, kas par to atbild, nevis vispārināsim to uz mūsu valsti. Mūsu valsts esam mēs, tie esam mēs paši.

Ja tu saki kaut ko sliktu par savu valsti, tad tu saki, pirmkārt, sliktu par sevi pašu, jo tu esi tas, kas to valsti veido.

Kanādas premjers šo laiku sauc par briesmīgu. Kā jūs raksturotu laiku, kurā mēs šobrīd esam?

Andris Teikmanis: Viņš ir neparedzams. Laiks patiešām ir neparedzams, un mēs šodien nevaram zināt, kas notiks rīt un kāda tam būs ietekme. Protams, Kanādas premjers, kas uzņem lielo septītnieku pie sevis un ne tikai lielo septītnieku, viņš ir tik daudz investējis, lai visu sagatavotu perfektā veidā, ielūdzis vēl daudz citu valstu un reģionu valstu līderus, un Amerikas līderis vienkārši aizbrauc projām. Dabīgi, ka tas nav paredzēts, nav ieplānots, bet tas ir sakritis, ka tieši tajā brīdī norisinās ļoti karstā fāzē vai turpinās Tuvo Austrumu konflikts ar neparedzamu iznākumu. Mēs vēl joprojām nezinām, kā tas beigsies un kādas būs sekas, kādi līdzekļi tiks pielietoti. Bet arī pats Amerikas prezidents šīs karstās fāzes ietvaros jau ir mainījis savus it kā sākotnējos uzstādījumus, ir mainījis savu attieksmi, ir mainījis savus vēstījumus. Saglabāsim mieru un skatīsimies, kā attīstīsies šis konflikts tālāk. Šajā gadījumā ļoti daudz var tiešām mācīties no britiem. Tas viņu leģendārais teiciens – „Keep calm and carry on”, kas faktiski iet cauri visam Otrajam pasaules karam. Saglabā mieru un dari, kas tev ir jādara, un tad viss būs kārtībā. No tevis ir atkarīgs.

(..)

No milicijas kabineta nokļūt tiesas zālē

Andris Teikmanis: Tas bija veids, kā tikt vaļā no milicijas.

Kļūt par tiesnesi?

Andris Teikmanis: Jā, jo tiesnesis skaitījās vēlēts amats. Ievēlēja tāpat kā deputātus. Neviens jau nezināja, ko viņš vēl, viņiem visiem bija vienalga. Kad bija vēlēšanas, tad bija jāvēl. Bet tas bija veids, kā tikt prom no milicijas. Un es atceros, tas nebija pārāk vienkārši, jo toreiz vēl bija tāda diezgan odioza persona Gončarenko, Iekšlietu pārvaldes priekšnieka vietnieks, kurš man teica – Teikmani, kā tu drīksti iet projām no milicijas, mēs tevi aizsūtīsim uz Afganistānu vispār. Nemēģini nemaz. Es teicu – bet mani taču ievēlēja tauta, man ir jāiet, tas ir arī cienījams un goda pilns amats. 

Par tiesnesi tiešām nebiju pārāk ilgi, kādus divus gadus, bet pa šo laiku man  ir saglabājušās ļoti labas atmiņas, jo tas bija arī laiks, kad sākās pārmaiņas. Es sāku savu tiesneša darbu 1988. gada sākumā, tātad jau šie pārmaiņu vēji bija. Un manā rakstāmgaldā bija gan kriminālas, gan civillietas, ļoti dažādas, sākot ar zādzībām vai laulības šķiršanu… Visa veida lietas, kas toreiz bija rajona tiesai jāizskata. Līdz brīdim, kad pie manis nonāca pirmā politiskā lieta, un tas bija 1988. gada jūlijs, tātad vēl nebija pat Tautas fronte. Un toreiz Augstākajā tiesā notika tiesas process pret… kā to puisi sauca?

Modris Lujāns?

Andris Teikmanis: Jā, Modris Lujāns. Savukārt Helsinku grupa pie prokuratūras protestēja, regulāri stāvēja piketos un protestēja pret šo tiesas procesu.

Darbojās pilnīgi automātika – kā atnāca "Helsinku" pārstāvji, tā viņus sagrāba ciet, aizstiepa pie tiesneša, iedeva divas nedēļas aresta un tad gaidīja nākošos. Tā tas turpinājās līdz kāds no grupas tika pie manis, un es viņus attaisnoju. Tā bija pirmā reize, kad kāds tika par demonstrāciju attaisnots, un kopš tā laika arī mani kolēģi tiesneši sekoja šim piemēram un vairs neviens netika arestēts. 

Dzenīša prokuratūra vēl pārsūdzēja šo manu lēmumu Augstākajā tiesā, un Augstākā tiesa atstāja to spēkā. Būtībā tas bija tas brīdis, kad Latvijā arī pavērās demokrātijas jauna iespēja brīvam vārdam, brīvām demonstrācijām. Un tas arī bija tas brīdis, kad es taisīju vēlreiz savu lielo kūleni un pieslēdzos Tautas frontei, pieslēdzos politikai.

(..)

Kas Putina acīs ir, piemēram, Latvija. Kā viņš mūs redz?

Andris Teikmanis: Es domāju, tā attieksme noteikti ir mainījusies ar laiku pirms 20 gadiem. Bet gan toreiz, gan šobrīd mēs varam būt kaut kādā mērā apmierināti par to, ka jau toreiz, pirms divdesmit un arī pirms 35 gadiem Baltija bija kaut kas nošķirts, kaut kas atsevišķs no Padomju Savienības, kaut kas atšķirīgs no pārējās Padomju Savienības. Un šobrīd mēs varam kaut kādā mērā no tā profitēt tādā ziņā, ka

Krievija lielu daļu no apkārtējā reģiona, es teiktu, iedala divās kategorijās - ienaidniekos un nodevējos. Mēs esam ienaidnieki. Labi, ka tā.

Un, ja mēs būtu…

Andris Teikmanis: Ukraiņi ir nodevēji.

Ā, tādā veidā.

Andris Teikmanis: Un tas ir sliktāk. Arī citas padomju republikas ir nodevēji. Mēs, kas īsti tā arī nekad neiedzīvojās Padomju Savienībā… Ja Putins ir teicis, ka Padomju Savienības izjukšana ir lielākā ģeopolitiskā katastrofa, es gribētu teikt, ka

Staļins pieļāva lielāko ģeopolitisko gadsimta kļūdu četrdesmitajā gadā okupēdams Baltijas valstis, jo Baltijas valstis bija tās, kas saindēja pārējo Padomju Savienību ar šo brīvības, neatkarības vīrusu. Un tas vīruss ļoti ātri 80. gadu beigās izpletās visā Padomju Savienībā. Ja tas tā nebūtu, ja četrdesmitajā gadā Baltija nebūtu okupēta, es nezinu, vai šobrīd Krievija būtu tajās robežās, kurās tā ir pašlaik.

(..)

Kam jānotiek, lai Maskavā atkal atgrieztos Latvijas vēstnieks? Lai atkal Latvijas vēsturniekiem būtu pieejami Krievijas arhīvi, lai Maskavā brīvi atkal varētu pulcēties viņu demokrāti. Kad tas varētu notikt, vai mēs to piedzīvosim?

Andris Teikmanis: To ir grūti pateikt. Var notikt pārmaiņas pēc varbūt pāris gadiem un tās var nenotikt vēl piecdesmit gadus. Krievija ir valsts, kur attīstību patiešām ir ļoti grūti paredzēt, un pat tad, ja notiktu kādas demokrātiskas pārmaiņas, tad man vēl būtu liels jautājums - cik noturīgas varētu būt šīs pārmaiņas. Deviņdesmitajos gados šādas pārmaiņas notika, bet nebija noturīgas. Viņas tika visas likvidētas, un Krievija atgriezās būtībā pie skaidra autoritāra režīma, kāds tur ir pašlaik. Krievija atgriezās pie sava vecā modeļa. Vai Krievijas tauta ir spējīga dzīvot demokrātijā? Šeit vairāk ir cerības kā pārliecības.