Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Būt uz viena emociju viļņa Mežaparkā desmitiem tūkstošu cilvēku priekšā – tas ir katra mūziķa sapnis un esmu ļoti pateicīgs, ka varēju to piedzīvot, saka viens no leģendārajiem "Čikāgas piecīšiem" Armands Birkens. Par vectēvu olimpieti, tikšanos ar Jāni Zāberu, par Selīnas Dionas kāzām, kāpēc Amerika sajukusi prātā un vai tiešām liks punktu koncertēšanai – Armands Birkens sarunā Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viesis bija vien ļoti mazs puika, kad pirmo reizi klātienē redzēja un dzirdēja trimdas latviešu leģendārās grupas “Čikāgas piecīši” pašu pirmo uzstāšanos. Tas bija 60. gadu sākumā Amerikā. Tolaik viņš noteikti nezināja, ka pats jau agrā jaunībā kļūs par dziedātāju grupā, kas bija populāra visā pasaulē izkaisīto latviešu vidū.

“Čikāgas piecīšus” zināja arī okupētajā Latvijā. Protams, tolaik Latvijas Radio viņu dziesmas neatskaņoja, tās bija oficiālās cenzūras aizliegtas, bet ļaudis Latvijā dungoja „piecīšu” meldiņus un apmainījās ar nelegāliem ierakstiem.

Viņš uzauga Savienotajās Valstīs, bet šeit, okupētajā Latvijā, bija palikuši divi viņa vectēvi, no kuriem vienu vēl paguva satikt klātienē.

Saruna ar Armandu Birkenu, vienu no Čikāgas skanīgākajiem piecīšiem, kura dziesma “Mūsu mīlestība” jau ir pārdzīvojusi veselu laikmetu un varas iekārtas. To tagad Latvijā dzied jaunu puišu grupa „Sudden Lights”, to dzied paaudze, kura jau ir dzimusi neatkarīgajā Latvijā un daudzi jaunieši šo dziesmu dungo, pat iespējams, nezinot, kas ir „Čikāgas piecīši” un kas ir dziesmas autors Armands Birkens.

Mūsu dzeltenā prese šonedēļ ziņo – Armands Birkens saka, ka jāliek punkts, un ieradies uz savu pēdējo koncertu Latvijā. Es ceru, ka šis virsraksts ir pārspīlēts. Gan par pēdējo koncertu, gan punkta likšanu.

Armands Birkens: Tuvu taisnībai tur viss ir. Šovasar nolēmu, ka es vienkārši pārstāšu uzstāties ar tādiem koncertiem. Bet jā, es tagad, oktobrī, varēju atbraukt, varēju izkārtot braucienu uz trim nedēļām, un tad sākumā bija sarunāts viens koncerts VEF Kultūras pilī. Bet es jau agrāk biju runājis ar Kara muzeju, es jau dažus gadus cieši sadarbojos ar Kara muzeju. Un viņiem ar šad tad tur kāds koncerts ir, es runāju tur ar viņiem, kad viņi aicināja mani, lūdza, vai es nevarētu dziedāt tur, es piekritu. Un es viņiem tur koncertu nodziedāju tagad, 10. oktobrī. Tad izpārdevās tas VEF  koncerts, lielais, un producents lūdzās, raudāja, vai nevarētu vēl vienu koncertu. Nu labi, mēs piekritām. Lorija [Vuda] ar mani uzstājās, pavada mūs jau vairāku gadu garumā mūsu labais draugs - akordeonists Rolands Zelčs no "Hāgenskalna muzikantiem" tepat.  Beigās, kur bija viens koncerts, sanāca trīs.

Kur tādas domas radās, ka jāliek kā uz bremzēm?

Armands Birkens: Zini, pienāk tāds brīdis vienkārši, kad tu saproti, ka tu vairs daļēji nevari, un kad tu nevari, tad tu gluži negribi. Nu ja tas vairs nav tā. Un vēl bija iesākta saruna vēl par nākamo gadu ar vienu producenti, ka varbūt nākamvasar būtu viens koncerts. Un par to vēl sarunas notiek, bet

droši vien jau laikam nākamgad es būšu, bet tad tie būtu tie pēdējie, šie ir iepriekš pēdējie. Es vienkārši pateicu, ka es vairs neuzstāšos tādā veidā….

Bet Armand, par kādu punktu var būt runa, ja viena no zināmākajām dziesmām "Mūsu mīlestība" - tajā ir vārdi, "es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies..."

Armands Birkens: Par tikšanos neiet runa, mēs obligāti, es ļoti ceru, ka mēs vēl ilgi un daudz, un bieži satiksimies. Nē, man īstenībā ir arī citas lietas, un es negribu to tā teikt, kā tā dziedāšana nebūtu svarīga. Dziedāšana ir bijusi vislielākā daļa no manas dzīves. Bet es arī rakstu, es arī daru vēl citas lietas, un es jūtu, ka tagad tas posms ir pienācis, ka ir laiks varbūt uzstāšanos pielikt to punktu. Es esmu uzstājies, dziedot, kopš…  šis man 63. gads. Es esmu dziedājis, man ir bijusi tā laime, izdevies dziedāt… es saskaitīju kaut kādus gadus - 11 valstīs, četros kontinentos. Neskaitāmos ierakstos ar "piecīšiem", sešas tūres ar "piecīšiem" pa Latviju, ar Loriju mēs braucām, braukājām tūrēm pa Latviju. Tie bija tie labākie gadi, tie burvīgie gadi. Es vairs neesmu tas, kas es biju 20 un 30 gadu atpakaļ, neviens nav, es domāju, tāda ir dzīve. Tātad es vienkārši jutu šovasar...

Man tur personīgā dzīvē bišķi kaut kā, man tur ļoti smaga vasara, kaķītis nomira, tas man bija tuvākais mīļākais dzīvnieciņš.  Es vienkārši sapratu, ka tas brīdis ir pienācis. Nu tā…

Bet Armand, kamēr jūs nolemjat nedaudz pieklusināt to dziedāšanu, jaunā paaudze dzied jūsu dziesmas. Dziesma “Mūsu mīlestība” jau ir pārdzīvojusi veselu laikmetu, tagad Latvijā dzied jaunu puišu grupa „Sudden Lights”. Viņi dzied arī Mežaparkā, vietā, kur 1989. gadā jūs šo dziesmu izpildījāt. Kāds ir autora vērtējums par puišu versiju?

Armands Birkens: Nē, nu ļoti, ļoti labi, patīk. Viņi jau man atrakstīja, pirms viņi to dziesmu, kā saka, ierakstīja, viņi prasīja atļauju. Es jau teicu, ka nav jau īsti jāprasa atļauja, es domāju, juridiski viņi jau var dziedāt, nav jau jāprasa, bet nu viņi gribēja tāpat un atsūtīja savu ierakstu, kā viņi ir paredzējuši to dziesmu. Nu patika, nu nekāda vaina.

Es esmu ļoti priecīgs, gandarīts, aizkustināts īstenībā, ka šie tik talantīgie džeki ķērās pie šīs dziesmas un ka viņiem pašiem tā dziesma patīk. Tas jau ir tas pats labākais.

Bet tā dzīvē ar šiem puišiem - viņi jūs nav redzējuši, vai ir satikuši?

Armands Birkens: Nē, bet to mēs vēl izdarīsim, es esmu runājis, to mēs vēl izdarīsim, tas ir jau sarunāts, ka mēs satiksimies, es labprāt gribu viņus satikt dzīvajā. 

(..) Ar "Čikāgas piecīšiem" sākām šo sarunu, sākām ar jūsu pārdomām par punkta vai daudzpunktu likšanu dziedāšanai. "Čikāgas piecīši" - vai šis stāsts kā grupai arī ir izstāstīts un tur punkts ir pielikts?

Armands Birkens: Es domāju, ka nē. Alberts [Legzdiņš] uzrakstīja vienu grāmatu "Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi". Tur viņš daudz ko daudz ko pateica, daudz ko aprakstīja, bet palika daudz kas vēl nepateikts, un es viņu nez cik gadus viņu bija ļoti mudināju, lai viņš uzraksta savas atmiņas. Kaut ko vairāk, personīgāk tā. Un viņš iesāka, bet viņš nepaspēja pabeigt, viņš nepabeidza. Nu un cilvēki man prasa tagad, lai es to daru. Jo man ar "piecīšiem" bija saite jau no tiem 60. gadiem, es biju pirmā "piecīšu" koncertā publikā.

Es esmu iekšā visu mūžu kopā ar ansambli kaut kādā veidā, un tad, kad ar māsu mēs uzstājāmies, tas arī bija, pirms es biju ansambļu dalībnieks, bet es taču biju klāt un visu novēroju un piedalījos, un bija fantastiski. Un tad protams, no 1973. līdz beigām biju ansamblī un tad arī pēc tam, kad arī "piecīši" vairs kā tāda grupa īsti nebija.

Alberts ar mani, mēs divatā daudz uzstājamies gan Čikāgā, gan citur. Mūs aicināja. Un kad mēs atbraucām uz Latviju, ar Loriju te mēs trijatā koncertējām šur tur – Alberts, Lorija un es. Tātad viss mūžs pavadīts kopā ar šiem cilvēkiem.

Tātad "Čikāgas piecīšu" dziesma vēl nav izskanējusi?

Armands Birkens: Nu cilvēki saka, lūdz, lai es uzrakstu kaut ko un es to labprāt arī izdarītu. Un to es arī gribu iesākt kaut kur tuvākajā laikā. Es tagad pārstāšu uzstāties, koncertēt un es vērsīšos pie rakstniecības un… 

(..)

Armand, daudzviet Eiropā ļaudis ar piesardzību un bažām gaida Amerikas prezidenta vēlēšanas. Tās ir pamatīgi sašķēlušas Amerikas sabiedrību. Kāds ir jūsu īsts politiskais komentārs par gaidāmajām vēlēšanām?

Armands Birkens: Amerika ir vispār sajukusi prātā. Pilnībā.

Tas, ka mēs esam nonākuši pie vēlēšanām, un labākie divi cilvēki Amerikas Savienotajās Valstīs, ko mēs varējām sagrabināt kā kandidātus, ir šitie divi cilvēki – tas ir traģiski. Tas ir traģiskākais notikums manā mūžā Amerikas politikā. Te jāsacenšas, kurš ir sliktāks, kā saka, kurš ir sliktāks. Es to sievieti pilnībā nevaru panest, paciest, es viņu nevaru, viņa ir…

…Kamala Harisa

Armands Birkens: Viss, ko viņa dara - smejas, melo un izvairās no atbildēšanas. Tas ir viss, ko viņi dara no rīta vakaram viņa smejas. Es nezinu, kas viņai ieteica smieties visu laiku, nekas jocīgs nav te, ne Amerikā, ne pasaulē. Ķīna dara visādas nepatīkamas lietas, ko tad mēs pa Krieviju uztraucamies. Pagaidiet, Ķīna jau tagad sāk, jau sen, jau vairākus gadus Ķīna darbojās, viņai ir ambīcijas. Ja mēs domājam, ka Putinam ir ambīcijas, Ķīnai, man liekas, Krievija nobāl, salīdzinot, ko Ķīna grib panākt pasaulē, un viņi pie tā mērķa jau strādā gadiem, neatlaidīgi. Tātad, šitā sieviete….

Tramps nesmejas, bet Tramps saka, ka viņš ir labos draugos ar Putinu, ka viņš dienas laikā te visus karus atrisinās…

Armands Birkens: To mēs nezinām, neviens nevar zināt, kas tur ir un kas nav. Starp citu, pameklējiet kādi sakari Baidenam bijuši Ķīnu un ar Krieviju, tur jau nav tīras rokas, tāpat ar Ukrainu pirms kara, vai ne. Baidena dēls, kas tur ir, tas ir viss presē. Es tagad negribu iebrist tajā jautājumā, bet ja kāds domā, ka Tramps ir vienīgais, kam var būt kaut kādas attiecības ar kaut kādām Krievijām vai Ķīnām vai kā, paskaties, paskaties, cik reizes Kamalas tas viceprezidenta kandidāts ir bijis Ķīnā, kaut kādas 60 reizes laikam es lasīju…

Tad ir jāpārbauda šie fakti...

Armands Birkens: Amerikā ir labi politiķi, un es neesmu ne republikānis, ne demokrāts, es esmu bijis jau daudzus gadus neitrāls, pa vidu, es esmu balsojis par demokrātiem un republikāņiem. Es esmu balsojis iepriekš pēdējās Čikāgas pilsētas galvas vēlēšanās es balsoju par sievieti, demokrātu sieviete, viņa bija melnā un lesbiete, pilns komplekts, viņa bija sieviete, lesbiete un demokrāte. Lai neviens man nestāsta, ka man ir kaut kādi konservatīvi uzskati, es balsoju par to, ko es uzskatu, kas ir labāks, es esmu gatavs balsot par jebko.

Kāda jums ir tā politiskā oža, kādas jūsu prognozes, kā izskatās, ko beigās amerikāņi izvēlēsies.

Armands Birkens: Es ļoti baidos, es nezinu, kas notiksies, es nezinu, vai kāds vispār zina. Vienīgā lieta, ko es varu pateikt, un tas ir pierādāms fakts, skatieties, pārbaudiet. Vienīgais prezidents Amerikas modernā vēsturē, kurš nesūtīja Amerikas bruņotos spēkus karot, ir Tramps. Vienīgais. Ne Klintons, ne abi Buši, gan demokrātu, gan republikāņi, Obama…. Visi dievina Obamu, bet man viņš ļoti nepatīk, es uzskatu, ka viņš ļoti daudz skādes nodarīja Amerikā.

Tūlīt arī punktu liksim politikas stāstam, jātiek arī pie Armanda stāstiem…

Armands Birkens: Vienīgais, teiksim tā, vienalga, kurš uzvar, es gribu būt ļoti pārliecināts, ka Tramps neļaus Baltijai krist vai citiem, es gribu tam ticēt.

Bet vai jums ir saprotama tā baltiešu, eiropiešu piesardzība pret Trampu, izprotat, kādēļ šeit ir satraukums?

 Armands Birkens: Jā, bet atkal atcerēsimies, Trampa prezidentūras laikā nekādi kari nebija, Ķīna sēdēja savās robežās. Un Putins sēdēja robežās. Tātad nu seciniet, ko jūs gribat. Bet tajā laikā Putins nekur neaizgāja, Obamas laikā viņš iegāja Krimā un paņēma, Obama viņam iedeva, atstāja viņu, viņš deķi sūtīja tur viņiem... Te jau nekas labs… Trampa laikā neviens zaldāts negāja karot, neviens… Vienkārši dzīvosim, redzēsim, darīsim visu iespējamo - vienalga, kurš uzvar - lai Baltija noturētos.