Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Mūsdienu modē Rīgā ir pazudis līmeņrādis, proti, trūkst cilvēku, kuru profesionālajā viedoklī mēs varētu ieklausīties. Un arī jēdzieni "mode", "māksla", "dizains", "kostīmi" – tas viss ir sajaucies kopā. Tā saka modes māksliniece Asnate Smeltere. Par sapni dejot baletā un angļu valodas studijām, par daudzajām iespējām un grūtībām ilggadējā darbā Rīgas Modeļu namā saruna ar Asnati Smelteri Laikmeta krustpunktā.

Gada tumšākais un pelēcīgākais laiks tuvojas izskaņai. Gaisā jau jūtams pavasaris, kad daba atkal sāks demonstrēt savas krāsas un modi. Saruna raidījumā arī būs par modi, krāsām un to, kā ģērbjamies tagad, kas bija stilīgs pirms gadiem piecdesmit, kā laikmets ietekmē modi un kā mode maina cilvēkus. 

"Tā nav nejaušība, ko mēs velkam mugurā, tā ir katra cilvēka filozofija." Šos vārdus teikusi modes māksliniece Asnate Smeltere, kura profesionāli ar modes demonstrēšanu ir saistīta jau kopš 15 gadu vecuma. 60. un 70. gados viņa bija viena no Latvijas modes redzamākajām sejām, demonstrējot leģendārā Rīgas modes nama tērpus arī daudzviet ārpus Latvijas robežām. Pēc neatkarības atgūšanas vadījusi savu modes salonu, un arvien viņu daudzi ļaudis uzskata par Latvijas modes un elegances paraugu.

Kad intervēju mākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri, es uzvilku tādu krāsainu batikotu kapučjaku, un viņa to novērtēja ļoti atzinīgi. Ar jums, Asnate, es nolēmu neriskēt. Klasiska žakete un balts krekls. Es, raugoties Jūsu intervijas, visās redzu, vai nu Jums ir balta blūze, vai klasiska melna žakete. Nekad nekas raibs, nekad nekas puķains. Kāpēc tā?

Asnate Smeltere: Nē, nu, tā kā pilnīgi nē, varbūt es nevarētu teikt, varbūt tajā dzīves redzamākā un oficiālākā daļā un gaitās - jā. Tad es izvēlos tādu konservatīvāku, bet pilnīgi „nē” es nesaku ne ziediem, ne krāsām.

Šodien gan Jums ir tumšie toņi, un man bija interesanti lasīt vienu Jūsu stāstu, kur minējāt, ka viena no Jūsu krāsām ir melnā, jo tā gan aizsargājot Jūs, gan arī dodot tādu sava veida siltumu. Nu par to aizsargāšanu es vēl saprastu, bet kā melnā krāsa var dot siltumu?

Asnate Smeltere: Jā, melnie ir ļoti, ļoti dažādi, viņiem… man liekas viņiem kaut kādi simti toņi varētu būt tāpat kā sarkanajiem un arī ļoti daudzām krāsām. Jā, nu tas varbūt tīri personīgi, tīri enerģētiski. Man liekas, melnā krāsa tāda mīļa.

Mode aiziet, un mode atkal atgriežas. Ja mēs palūkojamies tagad, kā ģērbjas jaunieši, daudziem ir kājās bikses ar platajiem galiem, kādas bija modē septiņdesmitajos gados. Vai arī Jūs vērojat, kā ģērbjas jaunā paaudze, jaunie cilvēki, kas tagad ir modē jaunajiem?

Asnate Smeltere: Šajā mirklī varētu teikt, ka ir atgriezušies tie sešdesmitie, septiņdesmitie gadi, ļoti spēcīgi atgriezušies, un pa to modi vēl varam teikt, ka viņa apmet tādu loku, kā mēs teicām, spirāli. Pakāpjas pa kādu pakāpienu augstāk un atkal atgriežas, pieskaras vecajām vērtībām, ar jaunajiem plusiem. Nē, nu jaunos ir vienmēr interesanti vērot, vienmēr interesanti vērot.

Jaunieši mūslaikos arī domā par to, ko viņi velk mugurā, kā viņi izskatās. Jaunieši, kādus Jūs redzat ielās, viņi ir stilīgi un modīgi?

Asnate Smeltere: Es domāju, ka viņi domā visi, bet modē ir šis stils „it kā es nedomāju par modi, it kā man vienalga ir, it kā… oh, ko tad es uzvilkšu”. Tas stiliņš ir modē jaunajiem. Nu cik jaunajiem, tur 16, 17  tādi, dažiem ievelkas šis periods. Bet es domāju, ka jaunie modē domā.

Asnāte, kādas ir Jūsu pirmās atmiņas par apģērbu? Vai Jums arvien ir prātā, nezinu, sava pirmā kleita vai blūzīte, vai varbūt pirmie džinsi? Kas ir no apģērba pirmais…

Asnate Smeltere: Pašas pirmās atmiņas man ir pavisam bēdīgas, jo tas bija pēckara laiks, un mēs nēsājām lielo māsīcu apģērbus, un māsīca izauga, iedeva mazākajiem nonēsāt.

Bet tāds pirmais iespaids varētu būt ļoti sarežģīts, un tas būtu - baleta studija un kostīmi uz skatuves. Toreiz es apmeklēju baleta studiju Rīgas Pionieru pilī, un tur bija izrādes, un man bija jādejo, es atceros, Anitras deju. Un ka pirmoreiz mūžā uzvilku tādu Anitras tērpu. Tas viss bija ļoti iespaidīgi. Tā ka pirmie iespaidi - noteikti tas nav Modeļu nams, bet tas ir šis baleta tērps. Un man tēvs strādāja Operas teātrī galdniecības darbnīcā. Un taisīja tur dekorācijas izrādēm, un tad to bērnību es bieži arī pavadīju zālē, mēģinājumu laikos, izrādēs. Tur kaut kur iestūma jaunos noskatīties. Nu baleta tērps, baleta tērps ir mana vīzija par tērpu.

Visa Jūsu dzīve ir saistīta ar modi, bet tā varēja būt saistīta arī ar baletu?

Asnate Smeltere: Jā, varēja būt saistīti un, paldies Dievam, nē. Aizgāju tomēr citu ceļu. Man liekas, tas būtu... Nu, liktenis lemj jau visu, ne varbūt… Es jau vienmēr esmu teikusi, ka es neesmu tas cilvēks, kas it kā izvēlas savu ceļu, tad viņam seko, tad apgūst viņu, un tad iet tajās takās. Mani vienmēr liktenis ir nolicis uz kādām dzīves sliedēm, un tad es esmu uz viņām uzkāpusi, un tad es vienmēr domāju, ko es ar to visu darīšu tagad.

(..)

1964. gadā to Jūs pati stāstāt „Padomju Jaunatnē”, kā Jūs uzrunāja kļūt par modeli un to, ka Jūsu sapnis bija būt par modes demonstrētāju. Kāds Jums bija sapnis par modeles darbu un cik ātri Jūs ieraudzījāt to ikdienu un to grūto pusi šim darbam?

Asnate Smeltere: Tas ir pilnīgi paralēli. Un tas sapnis… Nu sapņo katra meitene, vīzijas viņai ir tādas noteikti, un aktrises grib būt un baletdejotājas, un viss, kas saistīts ar skaistām izjūtām. Bet tā doma, ka tas ir tik vienkārši būt uz skatuves un tikai iziet un tikai pasmaidīt, tā gluži neatbilst patiesībai. Patiesība ir vienmēr daudz sūrāka. Ir tik daudz kas jāzina, ir tik daudz kas jāsajūt. Ir tik daudz kas jāsaprot. Ja tu ej ar modeli, tev pirmais jau ir jānes tā modelētāja ideja, tā paša modeļa ideja, un Rīgas Modeļu nams - toreiz rādītās skates nebija tik, kā teikt, grafiskas, tik plikas kā šodien modeļu demonstrētājas rāda modi pasaulē. Tās bija tādas mazas teātra izrādes.

(..)

Asnate, kāda ir tagad Jūsu ikdiena? Vai arvien sekošana modei un arī kādas varbūt radošas lietas? Vai tā modes pasaule ir nedaudz malā nolikta?

Asnate Smeltere: Nu radošums man mieru neliek. Bet teikt, ka es ļoti sekoju modei, laikam es vairs nevaru to teikt, un laikam arī tā nesekoju. Pagājušogad es saņēmu ielūgumu uz „Riga Fashion Week” skatēm kādām. Pēc 10 gadu pārtraukuma aizgāju. Mani viņa ļoti iepriecināja – tas viss pasākums, viņš bija ļoti labi organizēts, redzēju arī vietējos dizainerus, apmēram ielūkojos viņu darbā.

Bet kas mani skumdina šodien modes pasaulē, jo es jau saprotu, ka viss notiek, dizaineri strādā, tērpi top. Esmu dzirdējusi arī par vienu bērnu apģērbu zīmolu, ka viņš ļoti… Nepateikšu momentā viņa vārdu, ļoti labi tiek pārdots pasaulē ar lieliem cipariem, ir apgrozījums. Bet ka mums modē Rīgā pazudis ir tas, kas vienmēr bijis stingri iezīmēts un zināms, un redzēts. Tas, kā būvniecībā saka, līmeņrādis. Viņš nav mums.

Ja citās mākslās, tur kino mums ir spoži, Dita Rietuma saka, mēs visi sekojam un ticam, un mākslā un teātrī, un visās mākslas nozarēs mums ir kādi cilvēki, kuru viedokli mēs varam ieklausīties, ticēt un saprast orientierus, uz kurieni iet. Modē šodien redzamas ir ļoti dīvainas personas, kas runā par modi. Un arī tā sajucis tas jēdziens, kas ir mode-māksla, mode-dizains, mode-kostīmmāksla, mode-skatuves tērps. Viss ir vienā haosā. Lasot presi un klausoties presi. Mums tādi dīvaini varoņi ir uzplaukuši. (..) Valda kaut kāda tāda disbalanse tajā līmenī, tajā Rīgas elegances izpratnē un definīcijā.

Asnate, Jūs arvien vai nu kādos arhīva kadros, vai dzīvē kaut kur pamanāt kādu Jūsu tērpu, kuru dāmas arvien godam nēsā?

Asnate Smeltere: Jā, tas notiek, un neticams ir gadu skaits. Es vēl laikam pagājušogad biju kādā pasākumā, un vidū zāle, cilvēki dejo, un es ieraugu pēkšņi „Salona A” vakartērpu, garo vakartērpu kādai meitenei. Viņa redz, ka es viņu redzu, un pēc dejas viņa pienāk klāt, viņa saka: „Tikai, lūdzu, nesakiet, cik gadu ir šim tērpam!” Bet tērps pilnīgi iederējās šodien. Un tad es domāju par to savu modelēšanas veidu, stilu. Ka man bija tie tērpi… Šodien ir modē teiciens „ilgtspējība”. Nu varbūt viņam ir cita nozīme, jo tur atražo to pašu audumu, bet tērpi dzīvo garu mūžu. Mani tērpi. Viņi… Ilgtspējīgs mūžs.