Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Mani šai jautājumā kompleksi nemoka nemaz – tā bijušais politiķis Atis Slakteris par savu nu jau leģendāro frāzi "Nasing spešal", kuru pat apsvēris patentēt. Par nāves cilpu ar ātrumlaivu un kā kļuva par partijas vadītāju, kā pārņēma "Parex" banku un kāpēc patīk teātris – saruna ar Ati Slakteri Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viesa politiskā darbība ir salīdzināma ar viņa jaunības dienu aizraušanos – ūdens motosportu. Tā ir traukšanās ar laivu lielā ātrumā, piedzīvojot straujus pagriezienus, sāpīgus kritienus, uzvaras brīžus un arī zaudējumus. Un līdzīgi arī politikā – viņš ir braucis pa Latvijas jaunāko laiku mutuļojošajiem ūdeņiem gluži kā ātrlaivā. Vadījis ļoti dažādas ministrijas – zemkopības, aizsardzības, finanšu. Ministra amatā pieredzējis pirmos lielos zemnieku protestus, Latvijas karavīru dienestu Irākā, arī lielo finanšu krīzi un "Parex" bankas sabrukumu. Politikā viņš nav jau krietnu laiku, bet reiz finanšu ministra amatā pateiktie divi vārdi angļu valodā – "nothing special" daudzu ļaužu atmiņa ir vēl arvien. Kas viņam pašam arvien ir spilgtā atmiņā no politikā pieredzētā, vai pusaudža gados nebija bail ātrlaivā traukties pa Mēmeles upi un vai viņam patīk kaķi? Jā, arī šo jautājumu uzdodam, jo 1811.gadā Runču māju iemītniekiem Iecavas pusē tiek dots uzvārds Slakteri. Saruna ar bijušo politiķi, lauksaimnieku Ati Slakteri.

Kā jums šodien klājas? Jūs šad tad redzu teātra pirmizrādēs. Ir pavasaris, lauku darbi. Cik daudz pa Rīgu un teātriem, cik daudz pa saviem Zemgales plašumiem un laukiem?

 Atis Slakteris: Pamatā jau, protams, pa Bauskas pusi, Zemgales plašumi, bet arī Rīga. Es esmu ne tikai lauksaimnieks un ne tikai bijušais ūdens motosportists, es esmu Latvijas Ūdens motosporta federācijas prezidents, nu jau laikam trešo vai ceturto reizi pārvēlēts. Un arī es esmu treneris saviem mazbērniem, dēlam. Tā patiesībā arī starptautiski ir diezgan unikāla situācija. Šogad Monako pasaules čempionu godināšanas ceremonijā bija divi mani mazdēli, viens jauniešos un otrs pieaugušo "Formula 4". Līdz ar to vasara man nav atpūtas laiks, tas ir tāds smags darba laiks. Mazliet vieglāk ir ziemā. 

Bet Rīgā arī uzturos. Te man ir arī atsevišķs stāsts. Viļa Januma meita man uzdāvināja Rīgā māju Mežaparkā, kad es biju politikā. Kad viņa man teica, ka viņa dāvinās, teicu –  ak, Dievs, man tūlīt jāaizpilda deklarācija, tūlīt runās par korupciju. Viņa – negribi, neņemsi? Es saku – nē, nu skaidrs, ka jāņem. Labi, tas cits stāsts…

Bet šis mānīgais pavasaris, te silts, te auksts, kā tas ietekmē jūsu laukus? 

Atis Slakteris: Jā, lauksaimniecībā, protams, vienmēr ir tie augstie riski. Un jau toreiz, kad mēs atjaunojām saimniecību, tēvs teica – lai kā tur nebūtu viss, domā ko domādams, cilvēku skaits vairojas, ēst viņi gribēs un ir ticamākais ar šo biznesu nodarboties. Bet pēdējie pāris gadi ir bijuši diezgan smagi lauksaimniekiem, gan no sausuma, gan no dažādiem viedokļiem. Bet mūsu saimniecība tam visam tikusi pāri salīdzinoši veiksmīgi. Es saprotu, ka nevienam vien ir grūtāk, bet mums arī Bauskas pusē varbūt mazliet labāki apstākļi, zināšanas. Arī šis pavasaris – mēs sēju esam tikko pabeiguši. Tad gaidīsim, cik lieli sali, kas te notiks? Es saprotu, ka šis raidījums skanēs, tanī brīdī jau būs skaisti plusi.

(..) Raidījumā, protams, runāsim arī par jūsu gadiem politikā, bet par politiku šodien, cik jūs tai cieši sekojat?

Atis Slakteris: Es esmu tāds Misters Pozitīvs. Es turu par katru valdību, par katru ministru īkšķi, lai viņam labi izdodas. Bet jāsaka godīgi, ka… arī tas varētu būt atsevišķas sarunas vērts, jo par šo tēmu arī daudz debatē, kāpēc tas tā notiek…

Tā kopējā neizlēmība, tā duras acīs. Es uz to laiku, kad biju politikā, skatos ar katru dienu arvien lielāku lepnumu. Un es esmu priecīgs par katru, kas pēkšņi ierauga, ka viņš ir gudrāks un labāks.

Tur ir pāris ministri, kas bija un patiešām prieks, lai nav tāds vecuma marasms, ka man liekas, ka es tas visgudrākais. Kopā ņemot, kā lai pasaka? Mēs kā nācija savu mājasdarbu izdarījām. Atšķirībā no ukraiņiem, piemēram, mēs uzreiz no neatkarības pirmās dienas, lai kādas valdības nebija vai kādā sastāvā nebija, lai kā tur politiski kaut ko, kurš arī šodien, starp citu nepļāpātu… ja gribat ironizēt par šodienu. Piemēram, kad mēs iestājāmies NATO, tad valdībā bija, piemēram, Šlesera partija, "Jaunais laiks" bija opozīcijā. Es atvainojos, bet tam jau nav nekāda nozīme. Bet nozīme ir - lai kādas valdības nebūtu bijušas, visas ir virzījušas uz  Eiropas Savienību un NATO. Un, ja mēs to mājasdarbu nebūtu izdarījuši, iespējams, ka mēs visu to būtu piedzīvojuši, ko ukraiņi piedzīvoja, jau pirms Ukrainas. Tagad visi var debatēt, būs vai nebūs. Nu tas kā reiz ir arī diplomātijas un visu pārējo kopējo spēku, kā lai saka, muskuļu rādīšana, un vai uzdrīkstēsies vai uzdrīkstēsies?

Es personīgi ceru, ka spēsim nodemonstrēt tādus muskuļus, ka neviens neuzdrīkstēsies. Bet ja mēs šo mājasdarbu nebūtu kopā izdarījuši, tad mēs šodien te nesēdētu abi divi.

Ja par pasaules politiku – šobrīd liela neziņa par Trampa tarifu politiku. Jūsu paredzējums, kas ar pasaules finansējuma ekonomiku notiks un kā tas var mūs skart?

Atis Slakteris: Es patiešām esmu cilvēks, kas vairāk orientēts… Man bija biroja vadītāja ķīniešu valodas speciāliste, kas Ķīnā tai skaitā mācījusi ķīniešu valodu. Un viņai patika tāds teiciens - "atceroties pagātni, skatoties nākotnē, jādzīvo šodien". Es esmu vairāk orientēts uz nākotni, bet pagātni, protams, neaizmirstu. Bet ja atgriežas pie tās nākotnes. To bija grūti paredzēt, ka pienāks izteikti tādi satricinājumu laiki. Ja mēs atgriežamies pie tā paša Trampa, es iesaku visiem noskatīties Latvijas Televīzijā bija par viņa klanu tā filma, lai saprastu tā cilvēka domāšanu.

Kādu jūs redzat viņa domāšanu?

Atis Slakteris:  Es sāku pēc filmas skatīties pozitīvāk, nevis pozitīvāk par viņu, bet par to situāciju. Viņš pats, nezinu, kā būs pēc brīža, un tie lēmumi var mainīties un patiesībā, kā piespēlē... Es pats esmu lobējis, tai skaitā Amerikā dažādas lietas. To es jums varu pastāstīt…  tādas ko jūs paši esat izbaudījuši uz savas ādas, piemēram, bezvīzu režīmu. Neviens jau pat nezina, kā viņš radās…

Bet kopā ņemot, globāli ekonomikai tas ir slikti, tur šaubu nav. Šie tarifu kari. Es esmu cilvēks, kas dzīvojis Padomju Savienībā un visādas regulētas lietas piedzīvojis krustu šķērsu. Viņš nav to piedzīvojis tādā izpratnē un izpratne par ekonomiku… Es ieteiktu Eiropas politiķiem patiešām tā vēsi paskatīties un apdomāt, vai ir vērts ieviest kaut kādus tarifus, vai tas mums pašiem nenāk par sliktu, lai tie amerikāņi mokās, jo viņiem problēmas būs pietiekami lielas. 

Var ar smaidu uz to skatīties. Bet arī atgriežoties pie demokrātijas. Es tiešām esmu izteikts demokrātijas piekritējs un parlamentārās demokrātijas… Un tie, kas stāsta, ka vajag vēlētu prezidentu - Amerika pierāda arī, ka tas ne vienmēr atnesīs to pašu gaišāko stāstu. Viņš [Tramps] jau pats tic tam, ko viņš dara, tādā ziņā tas jau nav slikti, bet tas haoss, kas pašlaik globāli, jo viņi tiešām ir pasaules līderi, un tā līderība izskatās, ka viņa izdzisīs. Redzēsim. Vienmēr pārmaiņu laikā ir jādomā, kā tam visam veiksmīgāk tikt pāri. Un kā vienmēr visos laikos, kāds kaut ko zaudē, kāds kaut ko vinnē. Mums jācenšas būt tanī pusē, kas kaut ko vinnē. 

Bet nu tas sākums, protams, neizskatās tāds nu ļoti…  kā es ģimenes locekļiem un draugiem un paziņām saku – nekad nebiju domājis, ka piedzīvošu mūžā vēlreiz tik interesantus laikus.

(..)

Mums ir tieši tik daudz laika, lai izrunātu vēl pēdējo epizodi šajā raidījumā. Un tā ir šī frāze "nasing spešal", kuru jūs pieminējāt. Latvijā ir virkne politiķu, kuriem savā ziņā liktenīgs var būt tikai viens žests vai viena frāze, vai viens vārds. Jūsu gadījumā tie ir divi vārdi. Un intervijas brīdī, protams, nevarēja paredzēt, kā…

Atis Slakteris: Nav bijusi intervija.

(..) Blumbergā (Bloomberg) televīzijā tas nekad nav bijis. Viņi tika pie darba materiāliem, jo tā žurnāliste mani pierunāja, ka pasaulē plosās finanšu krīze. Viņi nesaprot, kas notiek. Vai tomēr, kaut arī esmu atteicis interviju, jo man nebija…. Man bija 24 stundu režīms tanī laikā, tad man bija jāgatavojas un tad es pateicu, ka nē. Lai es izstāstu, lai viņi vispār saprot, kas notiek. Viņi kaut ko nofilmēja.

Tagad apstājamies un tā mierīgi. Kā šī epizode ar šo "nasing spešal" sanāca?

Atis Slakteris: Pirmām kārtām sākam no tās vietas - man visu mūžu angļu valoda ir bijusi liela priekšrocība, tai skaitā krievu laikos, kad biju PSRS izlasē. Notiek sacensības, atbrauc no Maskavas ļoti gudri angļu valodas speciālisti. Vienīgais viņi nespēja pārtulkot, un es aizgāju viņiem palīgā, tāpēc, ka es māku motora uzbūvi angļu valodu. Bet ne par to stāsts. 

Tā žurnāliste ieradās un viņai bija sarunāts, ka būs ar tulku un man nav par to jādomā. Tad, kad pats, mazliet jāsagatavojas, jāpadomā. Es atteicu, vai jūs nevarētu man neformāli pastāstīt, jo mēs nesaprotam, kas vispār notiek. Mēs bijām pašā pīķī un mēs pirmie bijām, kas plīsa Eiropā tādā mērogā. Un mēs tādā režīmā. Viņi teica, viņi varbūt kaut ko no malas kādu fragmentu parādīja, bet tā nav intervija. Un to, ko rādīja "Nekā personīga", uztaisīja savu personīgo reitingu un, protams, viņi necieta Tautas partiju un tā tālāk. Tie bija visi meli. Tāda intervija ar Blumbergā nebija bijusi. Tad viņi parādīja kaut kādu fragmentu, ļoti sakarīgu, nekāda sakara un "nasing spešal". Kur viņi tika pie tiem materiāliem? Man jau padomnieki teica, ka tur esot bijuši kaut kur internetā... Un viņi bija nobijušies, jo es ieminējos, varbūt jātiesā ar Blumbergu, jo tā ir tāda… Es ar tādu kompāniju! Bet viņi arī visu aizvāca. Tas pilnīgi noteikti Blumberga televīzijā viņu ekrānos nebija. Bet manu atpazīstamību joprojām viņš uztur. 

Un atkal. Es angļu valodā varu atrisināt gan laivu konstrukcijas, gan motora uzbūvi izstāstīt, man nav perfekta angļu valoda. Es taisni otrādi sarunās ar politiķiem to pat lietoju. Man nav jātaisa liriskie ievadi, es viņiem tieši pa pieri. Kā es dabūju to bezvīzu režīmu - noķēru to ietekmīgo politiķi pie rokas…

Bet redziet, kā tālāk izvērtās šīs frāzes liktenis. Vēlāk tapa gan teātra izrāde "Nasing spešal" Ģertrūdes ielas teātrī, gan Valtera Sīļa izrāde Nacionālajā teātrī "Veiksmes stāsts" un tur bija interesanta epizode. Mēs ar jums abi toreiz sēdējām blakus, bija vietas, kur visa zāle smējās un jūs nesmējāties, protams, un es biju otrs cilvēks, kas nesmējās. Nacionālā teātra Mazajā zālē bija tāda izrāde "Veiksmes stāsts". Un skatītāji smējās par to, ko aktieri tur spēlē, bet man bija neērti smieties, jo jūs man sēdējāt blakus, bet jūs tur bijāt pieminēts.

Atis Slakteris: Es kaut kā to neatceros, bet tas nav tik svarīgi.

Kariņam, piemēram, angļu valoda ir gandrīz kā otra dzimtā. Viņš atrisināt nevar, es atvainojos, cilvēkam nav nekāda vaina, bet viņš nevar. Es Amerikā varu atrisināt, tai skaitā tādas lietas, kas citiem neienāk prātā. Es saprotu, ka mums kā mazai tautai šķiet tās lielās valodas. Krievu laikos visiem bija svarīga krievu valoda, tagad - angļu valoda. Es māku angļu valodu. Es angļu valodā varu atrisināt jebko. Ja kādam šķiet, ka tas ir svarīgi, baigi forši. Bet es nevaru startēt ar viņiem varbūt daiļlasītāju konkursā. Tāds līmenis man patiešām nav.

Bet nu jums ir jāpieņem…

Atis Slakteris: Bet to fragmentu, ko rādīja, tas nekad nav bijis Blumberga televīzijā. Tie ir meli. Tā kā visu cieņu. Es skatos visus raidījumus joprojām, uzjautrinos, tomēr tik klaji meli, ka patiešām nav bijis televīzijā. Žurnālistiem tas darbs arī nav vienkāršs, kaut kā maize jānopelna…

Lai kā tur būtu, jūs esat pieņēmis, ka šī frāze ir ar jums kaut kā saaugusi?

Atis Slakteris: Es pat apspriedu pirms gadiem, ka varbūt man viņa būtu jāreģistrē kā… [patents], un ka jūs varētu lietot tikai ar manu saskaņojumu. Tas bija pa jokam, protams. Tā kā mani šai jautājumā kompleksi nemoka nemaz.