Dotējot kultūru, mēs kustinām ekonomiku un tam ir milzīgs efekts - pārliecināta bijusī kultūras ministre Kārina Pētersone.

Par slavenajiem vecākiem un taisnīguma izjūtu, ko upurēja darbam Saeimā, un kā nekļuva par prezidenti, arī par Obamas grāmatām saruna ar bijušo politiķi, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības direktori Kārinu Pētersoni Laikmeta krustpunktā.

Viņas dzimta ir daļa no Latvijas laikmeta un Latvijas vēstures, tajā pieredzēts gan ceļš uz brīvu Latviju, gan neatkarības gadi un pēc tam Sibīrijas šausmu ceļi. Kārina Pētersone pieredzējusi, kā mūsu valsts atguva neatkarību un pieredzējusi augusta puča dienas. Kad apkārt vēl siroja omonieši, viņa parlamenta ēkā no latviešu valodas uz angļu tulkoja nupat pieņemto paziņojumu par pilnīgu Latvijas neatkarību. Dzimtas saknes, pašas ceļš politikā, esot arī ministre amatā, tēvs - izcilais režisors Pēteris Pētersons un izglītība - angļu filologs. Izcili tulkojumi. Daudzi sarunu temati raidījumam.

Atminoties Augusta puča dienas, Kārina Pētersone atzīst: Tās bija satraucošas dienas. Tas brauciens uz Maskavu, kad Jeļcins [Boriss], tā teikt, uzdāvināja Latvijai pelnīto brīvību. Faktiski visām trim Baltijas valstīm vienā dienā tas notika. Tā bija brīnišķīga un neaizmirstama sajūta, un tas satraukums, un pacilātība, tie ir neaizmirstami mirkļi. Šis notikums sekoja ļoti saspringtiem brīžiem Latvijā, tas bija 19. augusta puča sākums,

tās bija divas neziņas pilnas dienas, kad faktiski, tikai raugoties uz Maskavā notiekošo, ko ik pa pusstundai pārraidīja CNN, kurš nezin kāpēc Augstākās padomes vienā kabinetā bija redzams caur kaut kādu satelītu, kur es varēju ziņot deputātiem un Augstākās  Padomes vadībai, ka vēl mēs esam relatīvā drošībā. Tad 21. augusta saspringtais balsojuma brīdis, kad pie Augstākās padomes bija piebraukuši bruņu transportieri. Kad faktiski varēja izšķirties viss, vai būt, vai nebūt. 

Jūs bijāt iekšā?

Kārina Pētersone: Es biju trešā stāvā, uz kuru arī bija pagriezti tie stobri, pacelti uz augšu. Man bija ļoti ātri jāiztulko Konstitucionālais likums angliski, jo faktiski telefona līnijas bija slēgtas, mēs nevarējām sazināties ar pasauli.

Par jums vaicāju, jo ne visi drosmīgie vīri tajā brīdī bija parlamenta ēkā.

Kārina Pētersone: Tobrīd parlamentā bija kvorums plenārsēdē, uz balsojumu bija daudz deputātu sanākuši. Nakti varbūt visi nepalika, es arī abas naktis nepaliku tieši parlamentā, tāpat aizgāju uz māju pagulēt.

Anatolijs Gorbunovs pirmo nakti pavadīja parlamentā, otrā naktī viņu paslēpa mežā. Viņam taču draudēja, viņu apcietināt. Viņš par ar revolveri sēdējā kabinetā, ja nu nāktu kāds, viņš teica, ka bez cīņas nepadosies. Notikumi bija dramatiski. 

Ilgus gadus Kārinas Pētersones darbs bijis saistīts ar Saeimu. Kad redzat aptaujas, ka cilvēki netic valdībai, parlamentam, kādas ir sajūtas.

Kārina Pētersone: Man pašai ir ļoti liela bijība un cieņa pret šo namu, esmu tur pavadījusi kādus 15 gadus un šī ir vieta, kas raisa spēcīgas emocijas pozitīvā nozīmē. Man no ģimenes ir ieaudzināta atbildīga cieņa un prasīgums pret valsts augstākām institūcijām. No otras puses, ja esi pats tur esi tik ilgu laiku atradies, negribi būt viegli kritiska vai paviršs. 

Kārina Pētersone vērtē, ka jaunajā Saeimā ir labs salikums, lai būtu pamats veidot kaut ko darbīgu un konstruktīvu, bet ir pavisam citādi. Viņa bilst, ka gaida atbildīgu rīcību tuvākajā laikā.

Daudz tulkojusi un tie arvien novērtēti kā izcili. Viens no pēdējiem Mišelas Obamas grāmata "Izaugt". 

Kārina Pētersone: Man visvairāk aizkustināja viņas atklātība un spēja paironizēt par sevi. Par Baraku viņa runā ar ārkārtīgu mīlestību un es caur viņas skatījumu iemīlēju Baraku kā politiķi. Man bija pēc tam interesanti tulkot Baraka Obamas "Apsolīto zemi", tā ir pirmā daļa viņa atmiņām par Baltajā namā pavadītajiem astoņiem gadiem. Tagad es tulkoju Mišelas nākamo grāmatu "Gaisma, ko sevī nesam", kas ir atskats uz pandēmijas laiku un ko tas viņai mācījis, kā tikt galā ar raizēm un satraukumu. Pa starpu bijis tāds interesants darbs, sāku tulkot, nebiju visai augstās domās par to grāmatu. Tāda izaugsmes grāmata. Autore ir Meja Maska, kad jau biju pie beigām, paskatījos internetā, kas viņa ir, izrādās - Ilona Maska mamma. Man tā darīšana vairāk ir valstsvīriem. 

Tulko citu atmiņas un memuārus, vai ir uzmetumi saviem memuāriem?

Kārina Pētersone: Viens mēģinājums ir bijis, vairāk koncentrējoties uz Anatolija Gorbunova personību un gājumu cauri 50 gadu Latvijas vēstures stāstam dažādos laika periodos. Viņam ir bijis ļoti izaicinošs darba mūžs. Grāmata ir jau kādus trīs gadus iznākusi "Valstsvīrs - Anatolijs Gorbunovs". 

Pašas pieredzētais?

Kārina Pētersone: Tas laiks, kas bija 90. gadiem, no 4. maija sākot, tas tur ir aprakstīts. Latvijas atjaunošanas stāsta tā daļa, ciktāl man bija lemts un tā privilēģija tur piedalīties. Dažas interesantas un saspringtas epizodes ir manām acīm skatītas.  

Kā notika satikšanās ar Anatoliju Gorbunovu?

Kārina Pētersone: Es tolaik strādāju Svešvalodu fakultātē, mācīju vecāko kursu studentiem teksta analīzi, kas labi uztrenēja valodas līmeni. Daudz strādāju ar vārdnīcām, mēs jau nebijām saskārušies ar dzīvu valodu. Man gan laimējās trīs mēnešus 1989. gadā pavadīt Anglijā, kur tiešām dabūju dzīvo valodas sajūtu.

Mēs bijā 4-5 cilvēki no Svešvalodu fakultātes, kas piedalījās, gan Tautas frontes kongresā mēs tulkojām ārvalstu žurnālistiem, gan 4. maija sēdi. Tā bija mana pirmā saskarsme ar Augstākās Padomes, vēlāk Saeimas namu. 4. maija sēdēs sajūtas vispār ir neaizmirstamas. Bet ar pašu Anatoliju Gorbunovu es nekad dzīvē nebiju tuvu saskārusies, mani uzaicināja viņam tulkot 1991. gada februārī.

Pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai savu cieņu bija ieradies apliecināt Dānijas parlamanta prezidijs un prezidija priekšsēdētājs. Bija saslimis Augstākā Padomē tulks, man bija 9 no rīta jāierodas un

tā burtiski mani iestūma Baltajā zālē, kur nekad nebija būts. Tieši šī augsta līmeņa saruna un pēc tam sarunas turpinājums plenārsēžu zālē ar uzrunām, ar televīzijas klātbūtni, kas bija uz vietas jātulko uz abām pusēm. Acīmredzot manā uzvedībā bija kaut kas tāds, kas lika just drošību vai paļāvību, jo pēc tam, kad formēja Saeimas delegācijas braucienu atpakaļvizītē uz Dāniju pēc mēneša, es saprotu, tieši Augstākās Padomes priekšsēdētājs bija teicis - atrodiet, man te bija tāds cilvēks, viņš gan lietoja citu vārdu, laika būtne.

Es atgriezos pie šiem uzdevumiem, bija jāpatulko kādas vēstules, jāatnāk uz sarunu tulkošanu, arvien vairāk mani iesaistīja tā valsts atvēršanās, ārvalstu sakariem, saspringtā situācija, kurā atradāmies, arvien vairāk bija jārunā ar ārvalstu vadītājiem, parlamenta vadītājiem. Sapratu, ka nevarēšu to apvienot ar pasniedzējas darbu. Jūnijā man bija jāizšķiras un pilnībā kļuvu par palīdzi, tad padomnieci.