Baiba Rubesa: Nezinu, kas liek mums drīzāk vienam uz otru riet, nevis meklēt risinājumus

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Uzvārdi gan ir mainījušies, bet arī tie trīs oligarhi nekur nav pazuduši, saka uzņēmēja Baiba Rubesa un atzīst, ka biznesa intereses joprojām stipri ietekmē Latvijas politiku un kavē arī "Rail Baltica" būvēšanu. Par bērnību Kanādā un kādu pirmo reizi ieraudzīja Latviju 70. gados, par sievietēm biznesā un kā ir būt par postmodernu pensionāru saruna ar Baibu Rubesu Laikmeta krustpunktā.

Baiba Rubesa nesen publiski ir teikusi šādus vārdus: "Baltijas valstu vidū un Eiropas kontekstā Latvija gandrīz jebkurā mērījumā, kur vien skaties, ir pēdējā vietā. Kā tā varēja notikt? Mani tas dzen ārprātā! No vienas puses, zinu, ka esmu izdarījusi savu, lai būtu labāk. No otras puses – gribas kliegt. Nesaprotu mūsu sabiedrību, kas pieļauj šos antirekordus un ir līdzdarbojušies, lai tie tādi būtu."

Kad viņai bija 19 gadi, 1973. gadā uzrunājot trimdā Kanādā dzīvojošos latviešu jauniešus, Baiba sanāksmē saviem vienaudžiem teica: "Es jūs visus aicinu justies kā latviešus, nevis kā kanādiešus vai amerikāņus. Un vienmēr pieminiet Latviju, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats!"

Par Latviju šodien un sapni par Latviju, dzīvojot trimdā, par darbu lielu starptautisku uzņēmumu vadībā, par Rubesu dzimtu un ko nozīmē būt postmodernai pensionārei, kā Baiba pati sevi kādā intervijā nodēvēja, saruna Laikmeta krustpunktā.

Kas ir postmoderna pensionāre. Tāda, kurai ir konts tiktokā?

Baiba Rubesa: "Tiktok" konta man nav, tad varam izslēgt. Parasti domā, ka pensionāri sēž mājās, skatās televīzijas seriālu, dārzus veido un gādā par mazbērniem, un apmēram tā. Es domāju, ka tomēr mana paaudze, domāju, ka visā pasaulē arvien vairāk ir tādu, kas tomēr vēl turpina strādāt, vai tas būtu par atalgojumu vai brīvprātīgi, meklē joprojām attīstīt lietas, ceļo. Varbūt drusku ar tādu atkāpi, nemēģina visu izdarīt reizē, jo tev vienkārši tādu spēku vairs nav. Respektīvi, turpina darboties.

Jums pirms gadiem bija arī projekts par to, kā dzīvot pēc 55. Man jau ar drīz tuvojas, tad jāsāk domāt?

Baiba Rubesa: Es tam neatradu perfekta risinājumu, lai gan man tas bija tīri praktiski, ko izpētīju, daudzas lietas es tomēr esmu ņēmusi vērā. Viens pavisam noteikti, ka tev vairāk jāpievērš uzmanība veselībai. Tomēr daudzas lietas fiziski mainās, gribot negribot.

Ne jau es vienmēr daru to, ko vajadzētu, bet es zinu, kas būtu vai nebūtu jādara, un es domāju, tas galvenais, ko iemācies, ir dzīvot tagad, nevis nākotnē. Tas visvairāk mainās, es teiktu, uztverē pēc 55 gadu vecuma.

Tu jau sāc redzēt apmēram horizonta otro galu. Nevis izdomā, ka tu kaut ko darīsi nākotnē. Un es domāju, kovid laiks vēl jo vairāk ieaudzināja tādu apziņu, ka neatliec uz rītdienu to, ko tu vari izdarīt šodien.

Atgriežoties pie citāta - "mani dzen ārprātā, ka visur atpaliekam". Jūs esat teikusi, ka, piemēram, lietuvieši ir kā labais piemērs, viņi ir tikuši daudz tālāk, viņiem lēmumu pieņēmēji ir ar daudz labāku izglītību, daudz labāku angļu valodu. Kāpēc mēs visur atpaliekam?

Baiba Rubesa: Es, goda vārds, nesaprotu, bet tas citāts ir ļoti akurāts. Acīmredzot tas bija tāds kliedziens no sirds, kā francūži teiktu.

Es nezinu, kas tas ir mūsu sabiedrībā, kas liek mums drīzāk vienam uz otru riet, nevis sarunāties un meklēt risinājumus.

Teiksim, globāli, protams, arvien vairāk ir tādas robežšķirtnes, ir melnie - baltie, pareizie - nepareizie, ir daudz grūtāk sarunāties, kas man noteikti nav saprotami. Es nezinu. Ja kāds var pateikt, kāpēc tas tā ir, es nezinu. Es būtu teikusi vēl pirms, nu varbūt astoņiem gadiem, ka Lietuva no mums atpaliek un atpalika ar.  Bet kaut kā ir, strādājot ar lietuviešiem esmu iemācījusies, ka gados jaunākā paaudze, teiksim, ap 40, tā ir daudz homogēnāka, nekā mēs esam, viņiem vērtības ir daudz līdzīgākas, kaut kā intuitīvāk saprot, kur vajag vest arī valsti un kādas lietas darīt, un pašiniciatīva ir pilnīgi citādāka.

Un arī varbūt uzņēmība, jo mēs redzam Lietuvas bizness Latvijā, Rīgā. Kas tik tiem lietuviešiem nepieder!

Baiba Rubesa: Pavisam noteikti. Igauņi aizskrēja, lietuvieši pakaļ un mēs te sēžam faktiski zelta bedrē, kam Latvijai vajadzētu būt, pavisam noteikti Rīgai vajadzētu būt, un palaižam šīs iespējas garām.

Iespējams, tagad zīlēju, es neesmu vēsturniece un neesmu nekāda socioloģe, bet es domāju, ka varbūt padomju domāšanas mantojums ir daudz dziļāk mūsu sabiedrībā iegājis nekā Igaunijā vai Lietuvā, piemēram. Tas ir viens. 

Otrs, mums joprojām ļoti daudzas no gaišākām galvām un katrā ziņā daudzas no mūsu gaišāko galvu atvasēm, kas ir aizbraukuši un dzīvo ārzemēs ļoti interesantās karjerās, ļoti interesantās vidēs un faktiski nav gatavi ieguldīt sevi, lai veidotu labāku valsti.

Daži kā vēl vienu iemeslu min trauksmainos deviņdesmitos, divtūkstošos gadus, kad Latvijā politiskā vara bija ļoti cieši savijusies ar biznesa varu, oligarhu stāsti.

Baiba Rubesa: Tas jau nav daudz mainījies, viņš ir tikai daudz elegantāks stāsts.

Tagad?

Baiba Rubesa: Jā. Es domāju, ka vēl arvien biznesa intereses katrā ziņā valsts uzņēmumos un daudzos lēmumos ir ļoti tuvu pie lemšanas, patiesiem lēmējiem, teiksim tā.

Tikai uzvārdi ir mainījušies?

Baiba Rubesa: Uzvārdi ir mainījušies. Es tagad negribu, lai mani pārprot, pavisam noteikti lietas ir labākas un nav trīs oligarhu rokās. Bet tie trīs oligarhi nekur nav pazuduši. Būsim pilnīgi skaidri par to. Un ļoti daudzi citi, es teiktu, arī, ja mēs skatāmies uz to, kā pašvaldības strādā un tā tālāk. Ir tāds kulturāls mantojums, kā cilvēki skatās, kā vecāki lietas kārto, tā tu parasti arī pats turpini lietas kārtot jeb pilnīgi pretēji. Tā atkal tāda melnbaltā reakcija. Tātad mums ir, es domāju, arī tur vēl ko izaugt. Jo, ja runā par pārvaldību, pārvaldība ir atkal mīļākais vārds, ko lieto un ko interpretē. Katram no mums - jebkuru vārdu, ko mēs lietojam, mēs stādāmies kaut ko citu priekšā, kas ir laba pārvaldība vai nav laba pārvaldība. Es saderēšu, ka drīz arī mūsu enerģētikas uzņēmumiem atkal mainīsies padomes un valdes, jo it kā kaut kas nav. Visdrīzāk domāju, ka tur citas ekonomiskas intereses, kas strādā.

Jūs bijāt pie "Rail Baltica" projekta šūpuļa. LTV "Panorāma" 2016. gadā jūs sākāt, ka diez vai uz Berlīni 2030. gadā mēs ar "Rail Baltica" aizbrauksim, lai gan sākums ir cerīgs un ir sapņi. Kādēļ ir tā, kā ir šodien, kad pat izskan, ka sliedes ies gar Rīgu, jo nav naudas. Kas te paklupa?

Baiba Rubesa: Kad mani aicināja izveidot "RB Rail", uzstādījums bija tāds - pēc Eiropas tā kā Valsts kontroles, viņiem tāda audita funkcija, bija pateikuši, ja vēlas jebkad turpmāk pārrobežu projektus veikt, to var veikt tikai viena institūcija. Ja ir vairākas, tad noteikti kavēsies laiki un tas būs dārgāk. Un tik vienkārši es to secinājumu varu šodien pateikt, ka tad, kad es atstāju "RB Rail", es skaidri uzrakstīju garu vēstuli ar ieteikumiem visādām amatpersonām par to, kā veikt labāk, jo, ja nepaliks projekts vienās rokās, "RB Rail" rokās, tad viņš noteikti sadārdzināsies un noteikti kavēsies, jo vietējās intereses vienmēr pārspēj kopīgās intereses. Tas ir faktiski tas, kas ir noticis.

Lietuvieši no pirmās dienas lobēja, lai būtu citādāk, un mēs paši ieviesīsim. Kā man viena amatpersona teica: Lietuvā lietuvieši būvē ar lietuviešiem priekš lietuviešiem, no lietuviešiem uz Lietuvu un no Lietuvas. Un to viņi nodrošinājuši visādos veidos, pat līdz šai dienai nepieņemot dažus būtiskus lēmumus par trasi. Igaunija arī galu galā aizgāja savu ceļu, un Latvija kavējās. Un kur ir visādi cilvēki, arī tanī sižetā var redzēt faktiskos atbildīgos par lēmumu pieņemšanu.

(..) To projektu jau vada dienas beigās valsts aparāti trīs valstīs, nemaz nerunājot par Briseli. Un Latvijā kavējās ar zemes atvasināšanu. Es varu viņus skaitīt vienu pēc otra. Šodien Briškenam pārmet to, ka viņš neko nav izdarījis, bet viņam jau nebija nekādas teikšanas pie "Rail Baltica" galda. Skatieties, lūdzu, kas bija pārstāvji "RB Rail" padomē, tur jūs redzēsit tos cilvēkus, kas nepieņēma lēmumus. Pēc manis, kad es aizgāju, nav bijis neviens ilgtermiņa izpilddirektors, jo akcionāri nevar par to vienoties. Tas, ka Baltijas pārstāvji uzvedās ap šo projektu, komisijā netika augstu vērtēts, bija ļoti kritiski par to.

No šī projekta jūs aizgājāt 2018. gada sākumā, presē izskan, ka jums akcionāri izteikuši neuzticību, īpaši kritiski pret jums ir lietuviešu, cik var no preses redzēt. Toreiz preses konferenci jūs sākāt ar vārdiem: "Neesmu pakļāvusies akcionāru un labuma guvēji spiedienam, tāpēc esmu nevēlama." Jau vēlāk esat arī teikusi: ""Rail Baltica" man iedeva ļoti daudzas dzīves paraugstundas par varu un naudu."

Par šo es gribētu nedaudz plašāk par šīm paraugstundām?

Baiba Rubesa: Ko jūs gribat zināt?

Par varu un naudu, ko jūs ar to domājat, kas bija tas ko jūs pieredzējāt?

Baiba Rubesa: Tad, kad es uzsāku amatu, "RB Rail" izpilddirektora [amatu], ar mani sazvanījās viena ļoti, teiksim, ēnās ietekmīga persona aprunāties. Mēs aprunājamies, un viņš saka: "Baiba, vai tu saproti, ka tu pārvaldīsi pēdējo lielo piķi, kas mums pienākas no Eiropas Savienības." 

Un es tāda… es personīgi tādos kontekstos pat nedomāju par to un ja tu esi naftas biznesā bijis, tad cipari, tikai cipari, tas ir jautājums par dimensijām. Mēģināja mani dažādos veidos ietekmēt - gan pozitīvi, gan pavisam noteikti negatīvi. Es nekad neesmu piedzīvojusi starptautiskas padomes sēdes, kur tev kliedz virsū, pazemo, melo, regulāri melo un šantažē - ja tu darīsi tā, tad varētu būt šitā. Nu tas ir tīri unikāli. 

Mans instinkts bija, atstājot amatu, iesūdzēt akcionārus tiesā, jo viņi pārkāpa n-tos paragrāfus, ko parakstīja kopīgā līgumā, droši vien joprojām tos pārkāpj. Bet mani atrunāja no šādas ambīcijas. 

Bet ziniet, tad, kad tu ej pie vairākiem bijušajam dažādu valstu prezidentiem - vai nevarētu palīdzēt ar šo sadarbību. Ja tu aizej līdz faktiski akcionāru līguma parakstītājiem, kas ir ļoti ietekmīgi arī augstās Eiropas iestādēs, - vai nevarētu palīdzēt, lūdzu, savest kopā, jo es saprotu, ka tas projekts neizdosies tā, kā viņš ir iecerēts un nauda būs būtiska. Un tu ej pie ministriem, un tev padome saka - labāk pieņem šo lēmumu, nevis tādu lēmumu, jo mūsu interesēs ir šāds lēmums, nevis tāds lēmums, pēc tā kā ir aprēķini. Nu tās ir daudzas paraugstundas.