Boris, viss būs kārtībā – teica Dainis Īvāns, un nākamajā dienā dziesma radio beidzot skanēja, atceras atmodas himnas autors komponists Boriss Rezņiks. Par savām armēņu saknēm un latviešu valodu, ko domā par cīņu pret pieminekļiem un kāpēc padomju gados negribēja emigrēt – saruna ar Borisu Rezņiku Laikmeta krustpunktā.

Raidījums skan Barikāžu atceres dienā – 20. janvārī. Pirms 33 gadiem šajās janvāra dienās Rīgas ielas bija ļaužu pilnas, svarīgākie objekti apjozti ar smago tehniku un cilvēki sargāja nesen atgūto neatkarību. Daudzviet pie barikāžu ugunskuriem skanēja Latvijas Radio, tolaik svarīgākais, uzticamākais un operatīvākais informācijas ziņotājs. Lielajā skaļrunī Doma laukumā un mazajos kabatas radioaparātos ļaudis klausījās jaunākās ziņas un arī mūziku, kas sildīja, iedrošināja un vienoja. Starp šādām dziesmām bija arī viena no Atmodas himnām – dziesma “Baltijai”, jeb tautā labāk zināma kā “Atmostas Baltija”. Borisa Rezņika mūzika, Valda Pavlovska vārdi un trīs Baltijas tautu valodās izdziedātā apņemšanās: "Trīs māsas no miega modušās, par sevi pastāvēt nāk". Komponists Boriss Rezņiks ir Laikmeta krustpunktā viesies.

Kādas jums atmiņā ir palikušas janvāra dienas pirms 33 gadiem, - OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai, ugunskuri, radio, cilvēku sejas, Rīgas ielas...

Boriss Rezņiks: Visu it kā atceros, bija briesmīgi, bija bailes – varbūt nesanāks. Bet, paldies Dieva, viss izdevās. Tas jau bija pēc dziesmas "Baltija". 

(..)  Labi atceros, kad bija puča laiks, nevarēja saprast, kā tas viss beigsies. Es atnācu šeit, nostājos pie Latvijas Radio un skatos, ka stāv divi, trīs mūsu cilvēki un divi trīs zaldāti un mierīgi sarunājas. Kad es to ieraudzīju, sapratu, ka viss būs kārtībā. 

(..) Tajā brīdī sieva bija Rietumberlīnē, no turienes viss izskatījās daudz briesmīgāk, vienmēr tālumā ir savādāka uztvere.

Arī šeit cilvēkam, kurš bija sarakstījis vienu no Atmodas himnām, ja notikumi pavērstos citādi, visādi varēja beigties.

Boriss Rezņiks: Es biju pārliecināts, ka viss būs kārtībā. Nezinu, kāpēc. Tieši pie Radio stāvot sapratu, ka viss būs kārtībā.

Par dziesmu "Atmostas Baltija" jau esat intervijās stāstījis, kā tā tapa, kāda bija doma, ka tā radās vēl gadu pirms Baltijas ceļa, bet gribētu dzirdēt plašāku stāstu, vai tā ir tiesa, ka sākumā Latvijas Radio nav vēlējies atskaņot?

Boriss Rezņiks: Diemžēl tā bija. Es atnesu ierakstu, neatceros, kam iedevu lentu, un nekāda rezultāta. Nākamajā vai tajā pašā dienā aizgāju meklēt, kur atrodas Tautas fronte, iepazinos ar Daini Īvānu. Man bija labs portatīvais magnetofons, nospēlēju viņam dziesmu, viņš teica – Boris, viss būs kārtībā. Nākamajā dienā dziesma skanēja Latvijas Radio.

Grūti pateikt, bet es vienmēr esmu objektīvs. Jūs visi [Radio darbinieki] tajos laikos bijāt valsts darbinieki, jums drusku bija bail, tāpēc, ka vēl nebija skaidrības. Kāpēc neskanēja. Bet nākamā dienā skanēja un bija liels gandarījums, ka viss kārtībā.

Kas jums bija galvenais impulss dziesmas tapšanai?

Boriss Rezņiks: Neatceros, kāpēc radās tāda ideja – dziesma, trīs valodas, neatkarība. Tas ir viss, ko varēju formulēt dzejniekam Valdim Pavlovskim. Nē, vispirms bija dzeja un tad es uzrakstīju dziesmu. Tad sākās cīņa, kā dabūt citus izpildītājus. Tas bija sarežģīti tajos laikos bez interneta.

Kāda ir īsā versijā, kā uzrunājāt lietuviešu un igauņu solistus?

Boriss Rezņiks: Tallinā bija sadarbība ar igauņu producenti, piezvanīju viņai, ka ir tāda ideja un viņa rekomendēja Tarmo Pihlapu. Sazvanījāmies, dabūju kontaktus un viņš atbrauca. Ar lietuviešiem bija vienkāršāk. Toreiz vēl te atradās padomju armija, un Žilvins Bubelis dienēja padomju karaspēka ansamblī Rīgā. Es tur aizbraucu, iepazinos, viņš atbrauca uz ierakstu. Nezinu, ko viņš saviem virsniekiem teica, bet viņam izdevās atbraukt uz ierakstu.

Vai tiesa, ka visi trīs solisti - Viktors Zemgals, Tarmo Pihlaps un Žilvins Bubelis - satikās tikai vienreiz mūžā pie mikrofona?

Boriss Rezņiks: Vienu reizei mūžā. Pēc dažiem gadiem diemžēl mira Tarmo, Bubelis tagad dzīvo Amerikā. Mēs šad tad sarakstāmies. Viņš atceras šo notikumu. 

Pirms intervijas teicāt, ka jums ir vismaz 12 versijas, kā šī dziesma vēlāk aranžēta un izpildīta, bet raidījumā skan pirmā oriģinālā dziesmas versija. Kāds bija šī ieraksta tapšanas process, kad visi trīs solisti satikās, "aizgāja" ar pirmo reizi?

Boriss Rezņiks: "Melodijas" studijā nebija pieņemts ilgi mēģināt. Neatceros, vai mēs kaut ko pie klavierēm gatavojām. Viktoram jāpajautā, varbūt viņš atceras. Sākām mēģināt, Viktors jau visu zināja, viss kārtībā; Žilvins nodziedāja, viss kārtībā; bet igaunis kaut kā pirmajā reizē nodziedāja ļoti nepārliecinoši. Visi domājām – nu jā...

Secība, starp citu.

Iesākt latviski, bija loģiski, mēs varējām pamainīt, padomāt. Latviski pirmā valoda, tad varēja būt tā vai tā, bet tikko viņš [Tarmo Pihlaps] nostājās pie mikrofona, tas īstais rokmūziķis. Ļoti pareiza secība, ka igauņu pants visspēcīgākais. Tā bija fantastika. Praktiski  bija kāpums – latviski, lietuviski gandrīz vienādi emocionāli, bet igauniski – tas piecreiz interesantāk bija.

Vai varējāt paredzēt, ka dziesma kļūs savā ziņā par Baltijas ceļa himnu?

Boriss Rezņiks: Protams, nē. Par nevienu dziesmu nevar nekad neko paredzēt. Pēc tam tas notiek kaut kā automātiski – ir hiti un nav hiti. Prognozēt vai speciāli domāt, lai ir hits, kaut kā nebija. 

Bet interesanti,

bija daudz organizatoriskās problēmas. Piemēram, kā nosūtīt kaseti uz Tallinu un uz Viļņu, pirmkārt, lai paklausās, otrkārt, galvenais dzejniekiem. Tas bija tas laiks, kad nevarēja sūtīt no Latvijas praktiski neko – ne desu, ne cigaretes, ne šņabi, ne kasetes. 

Te nebija stāsts, ka iesaistījāt "Latvijas pasta" vadību?

Boriss Rezņiks: Jā, es aizgāju pie "Latvijas pasta" vadības, izstāstīju ideju. Teicu, ka nepieņem kaseti, ka nedrīkst uz ārzemēm sūtīt. Viņš kaut kaut ko sarakstīja un aizsūtīju.

Sarunā Boriss Rezņiks atminās, kā latviešu valodu apguvis, mācoties konservatorijā, bet dienests padomju armijā kopā ar citiem mūzikas studentiem no Lietuvas, Igaunijas un Latvijas bijis interesants laiks kopā ar profesionāļiem. Bet par Latvijas vēsturi licis aizdomāties kāds gadījums vilcienā

Boriss Rezņiks: Mēs ar "Eoliku" braucām un blakus sēdēja amerikāņu pārītis, tas bija 80. gados. Viņā man rāda karti, parādiet, kur Latvija atrodas. Es skatos, tur viņiem karte bez Baltijas valstīm, tur balts viss. Tad mums palika bail turpināt sarunas ar viņiem. Viss pamazām palika skaidrs, protams, kulminācija skaidrība bija Tautas frontes gadi. 

Borisa Rezņika vecāki nāk no Gruzijas, mamma ir armēniete. Tur viņš bieži viesojies ar mammu. Tēvs aizgājis mūžībā, kad Borisam bija 12 gadu. Par sevi saka - man ir Kasparova variants, es esmu armēnis-ebrejs. 

Boriss Rezņiks: Interesanti, ja viņš būs dzīvs, kā viņš uztvertu visu, kas notika Latvijā. Grūti prognozēt.

Kā jūs pats uztvērāt Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, jo jūsu tēvs ir karojis padomju pusē?

Boriss Rezņiks: Mēs nekad nesvinējām, varbūt mājās kādreiz kaut ko atceramies, bet pie pieminekļa neesmu bijis nekad. Grūti pateikt, bet

tīri teorētiski cīņa ar pieminekļiem man nepatīk, nav svarīgi, vai tas ir Puškins, vai kaut kas cits. Izņemot kādas ārkārtas situācijas. Ar literatūru un pieminekļiem, man liekas, nevajadzētu cīnīties. Man ļoti nepatika, ka nesen viens mūziķis atteicās spēlēt orķestrī krievu klasiku, man tas neliekas loģiski un rietumos tas nenotiek, tikai pie mums.

Kāda vaina Čaikovskim? Viņš ir ir ģeniāls komponists, un ne tikai viņš. Šādām domām es nepiekrītu.