Dziesmusvētki ir mani patiesi vienīgie svētki - atzīst bijusī labklājības ministre Dagnija Staķe. Par pedagoģisko skolu un absolūto dzirdi, mežraga spēlēšanu un pašvaldību reformu, un vai dod padomus Rīgas vadīšanā dēlam Mārtiņam - saruna ar Dagniju Staķi sestdien vienos.

Raidījuma viešņa savulaik ziņu izlaidumos bija redzam un dzirdama vai ik dienu, bija aktīva politikā, pašvaldību darbā, arī muzikālajās izpausmēs. Reiz vadīja mazo Tumes pagastu, tagad viņas dēls vada lielo Rīgas pilsētu. Piecus gadus Dagnija Staķe bija labklājības ministre, tagad viņa ir Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēks un organizē projektus, kas mudina seniorus, sākoties pensijas gadiem, neieslēgt pelēkā vientulībā, bet padarīt savu ikdienu krāsainu un piepildītu.

"Man patīk šis vecums, es vienmēr esmu labi jutusies jebkurā vecumā, es pagātnē nemīlu rakāties. Man nepatīk skatīties vecās fotogrāfijas, kur nu vēl filmas, kas man ir sakrāti ieraksti, nekad neesmu pacēlusi un noskatījusies," par sevi atklāj Dagnija Staķe.

Viņa šobrīd mudina seniorus būt aktīviem, pati ir strādājošā pensionāre.

"Vienmēr saku cilvēkiem, kuri nevar sagaidīt pensijas gadus un saka, ka ar pirmo dienu ies prom, paklausīsimies, ko tu runāsi, kad būsi pensijā. Strādājošā pensionāra dzīve ir ļoti piepildīta un aktīva. Nevajag aizmirst, ka strādājošie pensionāri dod savu ekonomisko ieguldījumu," bilst Dagnija Staķe. "Katram ir jāatrod sava nodarbošanās, kā piepildīt brīvo laiku, man gan brīvā laika man ir ļoti maz joprojām."

Darbs pašvaldībā bijusi pilnīga nejaušība.

Dagnija Staķe: Kad man piedāvāja balotēties, vispār to nopietni neņēmu. Bet vienmēr esmu teikusi, ka liktenis mani iebīda pa tām durvīm, kur es vislabāk jūtos. Darbs pašvaldībā bija ļoti gandarījuma pilns, kad tu redzi, ko tu esi izdarījis. Toreiz bija pusgatava Tumes skola, bija "Bankas Baltija" krīze, bet mēs to dabūjām gatavu. Vismaz pagasta centrā nav grausts, darbojas skola no 1995.gada, jo iepriekšējā nodega.

Pēc gadiem nāca aicinājums kļūt par labklājības ministri. 2002.gada 21.novembrī apstiprināja Saeimā kā labklājības ministri.

Dagnija Staķe: Man piedāvājums nāca negaidīti, valdība bija apstiprināta, bet pēc divām nedēļām vēl nebija labklājības ministra. Tas bija zvans un es sapratu... Dzīvē vispār nekad nevajag atteikties no tā ko piedāvā – jo acīmredzot tas ir liktenis, tā bija vajadzīgs. Lai gan saku, ka kultūra un izglītība ir man tuvas sfēras, bet sociālā joma mani vadījusi ilgi un vada joprojām.

Savulaik bijusi piesardzīga domās par pašvaldību reformu.

Dagnija Staķe: Manas domas sevišķi nav mainījušās, ja vēl varēju zināmā mērā samierināties ar 2009.gada reformu, tad tagad es vēl šos augļus neredzu, lai gan zināms laiks ir  pagājis. Pagastā nav tāda kopības sajūta, tas ir fakts. Protams, laikmets diktē savu, digitāli ir pieejami jebkuri pakalpojumi, kaut vai zemes nodokli nomaksāt, bet tā atnākt un parunāties pie sociālās darbinieces. (..) Šobrīd visi ir iekrauti papīru gūzmā un cilvēciskais faktors diemžēl ir zudis. Varbūt ka citādi nevar, bet pašlaik nekādus lielos ieguvumus neredzu, jo cilvēciskais faktors ir ļoti svarīgs. Un tad mēs brīnāmies, kaut vai par jauno paaudzi. Jo ar viņiem nerunā. Bet ar cilvēkiem ir jārunā, daudz jārunā.

Mazo skolu slēgšana – arī Tumē bija jāpieņem šāds lēmums, kas izraisīja asus pārmetumus pret Dagniju Staķi no vietējiem.

Dagnija Staķe: Tas bija ļoti grūts lēmums, bet savādāk tas nebija iespējams. Šajā skolā ir 360 vietas un bērnu skaits bija 200. Astoņus kilometrus tālāk skoliņā bija veca skola, sausās tualetes. Šo divu skolu dēļ nebijām spējīgi iekārtot pat datorklasi, kas tagad liekas pats par sevi saprotams. Bez tam šajā mazajā skoliņā mācījās tikai trešā daļa Tumes pagasta iedzīvotāju bērnu, pārējās pašvaldības bija gatavas maksāt tikai par bērnu izmaksu, bet par attīstību neko. Tāpēc centāmies šo skolu piepildīt un galu galā ieguvēji bija visi, arī skolotāji, kas strādāja Zelmeņu skolā. (..) 

Tagad arī Tumes skola ir palikusi tikai par pamatskolu, par vidusskolu vispār vairs nav runa. Labi zinām tos iemeslus. Paši vainīgi zināmā mēra. Ja nav bērnu, tad arī nav ko mācīt, un skola kļūst zināmā mērā lieka. Tā ir mūsdienu realitāte. Tolaik tas bija kaut kas tāds nebijis, ka Latvijā kādu skolu slēdz. Tagad skatāmies, katru gadu jau desmitos skolas slēdz. Vainīga demogrāfiskā situācija.

Traģēdija Reģu pansionātā, lielāki un mazāki skandāli nav tika tā pieredze, ko atcerēties no darba Labklājības ministrijā. Ir arī epizodes, ko atcerēties ar prieku un gandarījumu.

Dagnija Staķe: Es katru piektdienu devos tikties ar cilvēkiem un tās bija lielas auditorijas, un bija gadījumi, kad cilvēki ceļas kājās un saka paldies. Daudz jau nevajag, īstenībā, ja kāds tev pasaka paldies, tas ir milzīgs gandarījums.

Liekot roku uz sirds varu teikt, ka budžeta iespējās izdarījām... Daudzas sociālās lietas izdarīja brīdī, kad premjers bija Aigars Kalvītis, lai gan mēs viņu daudzreiz nepamatoti mēdzam aizskart. Es no sava labklājības ministra posteņa gribu teikt, ka tika daudz izdarīts. (..)

Bija arī daudzas labas lietas tajā laikā. Tā nav tikai pensionāru ministrija, cilvēks faktiski no šūpuļa līdz kapam ir labklājības ministrijas apgādībā.

Nozīmīgs posms Dagnijas Staķes dzīvē saistās ar mācībām Daugavpilī, Pedagoģiskajā institūtā. Tolaik, 1981. gadā, viņas vārds arī pirmo reizi minēts presē. Laikrakstā "Padomju Jaunatne" saistībā ar Daugavpils studentu koncertu Rīgā.

Dagnijas Staķes muzikālā dzīvē ir bijusi ne tikai saistīta ar kori, diriģēšanu un dziedāšanu, bet arī pūšaminstrumentu spēli. 

Dagnija Staķe: Rīgas pedagoģiskajā skolā 3.kursā sāku spēlēt mežragu, tolaik ņēma puišus armijā un skolas pūtēju orķestris palika bez mūziķiem un diriģents teica – meitenes, tagad ir jūsu kārta. Man ļoti nepatika, bet nu neko darīt, tā bija kā spiesta lieta. Man obligātais instruments bija akordeons. Tieši 1969. gadā nodibinājās Rīgas Politehniskā institūta pūtēju orķestris jeb SPO. Joprojām satiekos ar šiem muzikantiem, starp citu arī savu vīru satiku šajā orķestrī. Tā ka ja nebūtu pedagoģiskās skolas, tā pūšamā instrumenta, dzīve man būtu citāda.

Šis ir dziesmu svētku gads, cik kupls būs dalībnieku skaits no dzimtas?

Dagnija Staķe: Koris "Pa saulei", kuru vada mana meita un znots, tika dibināts jau kā tāds dzimtas koris, kurā joprojām dzied brālēni un māsīcas. Koris darbojas jau 14.gadu. Rīgas mērs arī dziedāja, viņš ir brīnišķīgs tenors, pat "Jāņu vakaram" [Emiļa Melngaiļa dziesma] solo dzied.

Es pirmo reizi dziesmu svētkos piedalījos 1970. gadā, kad spēlēju pūtēju orķestrī, tolaik pūtēju orķestru nebija tik daudz,  tajos laikos tā bija veco onkuļu lieta un toreiz mēs bijām tā kā tāds piemērs, ka arī jauni cilvēki var spēlēt. Dziedāju arī korī – Daugavpils periodā dziedāju korī "Daugava",, esmu Tukuma korī "Vanema" dziedājusi. Bet

tagad man labāk patīk klausīties. Apzinos, ka nevaru iznest visu. Atbalstu senioru korus kā sociālu vienību, bet man pašai vairs nav vēlēšanās iet dziedāt, labāk klausos.

2003. gada Dziesmusvētki bija pēdējie, kuros Dagnija Staķe pati piedalījās vēl kā dziedāja. 

Dagnija Staķe: Tumes koris dziedāja noslēguma finālā skatē aulā un toreizējais premjers Repše mani ar sapratni atlaida no valdības sēdes, lai es varētu uzkāpt uz skatuves dēļiem aulā.

Gaidot svētkus vasarā, Dagnija Staķe atzīst, ka jaunā estrāde ir brīnišķīga un ar lielu nepacietību gaidīs dziesmas, kuras diriģēs Jānis Ozols.

Dagnija Staķe: Zinu, cik lielu darbu viņš ir ielicis. Jānis tiks ar to dziesmu galā. (..) Dziesmusvētki ir mani patiesi vienīgie svētki.

Dopinga pote klausītājiem, kas varbūt piedzīvojuši smagus zaudējumus vai saskaras ar kādām veselības problēmām

Dagnija Staķe: Par dzīvi ir jācīnās – vienalga vai fiziski vai garīgi. Ja esi cīnītājs, tad ātri tiksi no visa ārā. Izklausās viegli pateikt, bet es labi zinu, kā tas ir, cīnīties par savu dzīvību un psihisko veselību, pret to, kas tevi burtiski sagrauj. Bet jā, zināmā mērā palīdz varbūt arī tas, ka man ir darbs. Tas dod spēku un izturību turpmākajam. 

Nekādā gadījumā nevajag nolaist spārnus. Es saprotu, viegli pateikt, grūti izdarīt, bet jāizdara.