Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Galvenais, lai bērniem dziedot sirds un dvēsele ir klāt – pārliecināta ilggadējā "Dzeguzītes" vadītāja Daila Martinsone, kas šos pienākumus nodevusi meitai Zigdai. Tagad Daila klausās kārtīgu džezu un risina krustvārdu mīklas. Kādi bija dzeguzēnu "zelta gadi", kāpēc viņai patīk būt igaunietei un kādu atceras savu pirmo mīlestību – saruna ar Dailu Martinsoni Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma ieraksts ir tapis ārpus Latvijas Radio studijas Doma laukumā, bet mēs tiekamies ar cilvēku, kura otrās mājas daudzu gadu garumā bija Latvijas Radio ēka. Daila Martinsone kopš 1965. gada ir savu mūžu savijusi ar radio. Dailas pirmie gadi radio ir pavadīti Mūzikas redakcijā, bet tad 1973.gadā viņas paspārnē nonāk bērnu vokālais ansamblis "Dzeguzīte" un tas tagad jau ir vesels laikmets latviešu bērnu mūzikā. Viņas pirmie dzeguzēni šobrīd jau paši ir vecuma grupā 50 plus. Bērni Dailu mīļi sauca un arvien dēvē par "učenīti" un tagad daudzi no šiem bērniem ir lieli cilvēki lielajā dzīvē – aktieri, žurnālisti, mūziķi, juristi, krietni cilvēki. Par garajiem darba un muzikālajiem gadiem Latvijas Radio, par sadarbību ar Raimondu Paulu un citiem komponistiem, par ceļu uz mūziku un par bērnību Limbažu pusē Svētciema pagasta Ieviņu mājās runājam ar Dailu Martinsoni, pie kuras ciemojamies viņas mājās Ikšķilē.

Kā jums šobrīd klājas? Tas pavasaris ir tāds diezgan slinks šogad, bet es skatos pa jūsu mājas logu – kaut kas jau te sāk plaukt un ziedēt. Jau pirmie ceriņi aizmetušies.

Daila Martinsone: Tas ir mans darba lauks. Šis logs, jo kaimiņos dzīvo lēdija, kura strādāja Salaspilī, Botāniskajā dārzā. Un tad es redzu, cik viņa iesprauž tās zīmītes, kas kurā strīpiņā būs. Un es jau zinu un gaidu. Kā ziedēja tā forsītija, kura ir noziedējusi jau tagad, ķirši vēl zied un ābeles zied. Nu labāk nevar būt.

Es minēju, ka Latvijas Radio māja ir jūsu otrās mājas. Cik bieži vēl arvien jums ir acu priekšā radio nams, radio gaiteņi, telpas, kur gadu garumā mēģinājāt ar "Dzeguzīti" un ierakstījāt daudzas dziesmas.

Daila Martinsone: Tas ir interesanti. Es esmu tāds tips - kur es esmu, tur man ir labi. Es neesmu tāda briesmīga latviete, jo man saknes laikam nemaz nav īsti Latvijā. Es nezinu, tagad jūs būsiet izpētījuši.

Esam izpētījuši, to mēs uzzināsim.

Daila Martinsone: Un tāpēc, kur es esmu, tur man ir labi. Bet Radio māju, protams, jūtu kā savas otrās mājas, jo pirms sāku strādāt Radio, jau man ar bija sakars ar radio, ar Radio kori, bērnu kori. Toreiz bija tāds. Un es gāju vienmēr atvietot, jo man bija… Te laikam no tām saknēm, ka es neesmu tik dziļi skolota un mācīta, kā es visu pati izdomāju un jūtu un tveru. Un ja vajadzēja kādu aizvietot, vienmēr tā bija… toreiz gan es biju Daila Pēce. Tāpēc es visur jūtos ļoti labi un savā Ikšķilē, savā dārzā, kur tagad viss plaukst un zied, nu vai var kaut ko skaistāku izdomāt? Un pavasaris tas ir…. Ansis Pavasaris - tas ir mans laiks atkal. Rudenī, paldies Dievam, ir baigi daudz darba vienmēr. Un tad nejūt, kad aizskrien tie rudens tumšie mēneši un ja janvāris klāt, tad jau saulīte pagriežas uz otru pusi un atkal nāk atpakaļ. Un tā man visa dzīve ir viens pavasaris!

(..)

Ja tā pavisam īsi būtu jāizstāsta "Dzeguzītes" paši sākumi. Es saprotu, ka tos pirmos pamatus lika jūsu māsa Alda Strazda un arī Gunārs Stade, kas bija radio skaņu režisors. Viņi bija tie, kas iekustināja "Dzeguzīti"?

Daila Martinsone: Mana māsa strādāja Mūzikas redakcijā jau pie Diānas Albinas. Viiņai trūka kaut kādas minūtes, kas jānostrādā nedēļā laikam, tāpēc norunāja, ka Bērnu redakcijā visas bērnu dziesmas, ko dzied Vera Singajevska... Paldies viņai, protams, tas ir skaisti un ārkārtīgi patīkami. Bet kāpēc nevarētu arī bērni uzdziedāt? Un tāpēc nodibināja "Dzeguzīti". Bet sākumā tas bija ļoti grūti. Un paldies arī Gunāram Stadem Gunāram un arī viņa famīlijai faktiski, kas arī piedalījās visā tajā darīšanā.

Daigas Mazvērsītes grāmatā “No vienas ligzdas” par "Dzeguzītes" vēsturi ir arī viens citāts, kur jūs raksturojat darbu un ko tas nozīmē - vadīt bērnu ansambli. "Esmu mācījusies dažādas metodikas, taču vēlāk atklāju, ka tās mani traucē. Sapratu, ka ir jāiet savs ceļš, kā redzu un jūtu, nav jātaisa no bērniem opera, galvenais ir dabiska elpošana."

Daila Martinsone: Es vēl šodien tā domāju, ka tas ir pareizi un ka briesmīgi runā par visām tām metodēm un par visām... Tur ir domes un padomes apkārt uzreiz un kas dod. Bet galvenais jau ir lai ir sirds un dvēsele klāt! Lai viņi nav vienaldzīgi. Lai viņi parāda to, kas ir viņos, un viņu attieksmi pret to. Tas man laikam no Paula iedzimts, jo viņš vienmēr, kā viņš atnesa dziesmu… man vajadzēja pa kluso tiem bērniem drusciņ kaut ko ātri parādīt, lai viņi kaut ko var nodziedāt, kā viņš grib dzirdēt, kā tie bērni reaģē uz tām dziesmām. Un, ja tie bērni dziedāja savādāk, viņš teica - pagaidi, tātad tam jābūt tā, nevis tā, kā es tur esmu uzrakstījis. Tas laikam ir mūsu kopējs, tāpēc mēs varējām saprasties un tik daudz ko radīt. Bet vajadzēja jau kaut ko citu ar vēl vienmēr.

(..)

Tas satikšanās stāsts ar Raimondu Paulu: "Dzeguzītei" tuvojas 10 gadu jubileja, un jūs metat kaunu pie malas un zvanāt Maestro un mudināt viņu rakstīt.

Daila Martinsone: Kāpēc viņš nevarētu bērniem uzrakstīt speciāli dziesmu? Un tā laime man bija Jānim Peteram, arī lai viegls lidojums. 

 Un viņi abi uzreiz atsaucās?

Daila Martinsone: Viņi bija kopā abi tajā brīdī, kad es piezvanīju Paulam. Un es tiku apcelta piecas reizes apkārt. Un otrā rītā man bija dziesma uz klavierēm, viņš man spēlēja. Un tā bija "Dzegu meitenes un zēni".

"Dzegu meitenes un zēni". Šo var uzskatīt arī par sava veida dzeguzēnu himnu?

Daila Martinsone: Protams, tā bija pirmā himna, bet pēc tam vēl nāca klāt daudz. Braukājām pa pasauli apkārt un tur jau katrs izvēlējās savu himnu. Vēlāk arī "Cielaviņa" un citas.