Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Latvija ir pilna mirdzuma, tikai mums viņa kaut kā vairāk ir jāsargā un jālolo – šo Imanta Ziedoņa aicinājumu atgādina žurnāliste, raidījuma "Savai zemītei" veidotāja Daina Bruņiniece. Par stiprajām lauku sētām un mūrīša siltumu no ekrāna, par trīs metriem kinolentes "Panorāmas" sižetam un kā izdeva Latvijā pirmo šlāgeru izlasi – saruna ar  Dainu Bruņinieci Laikmeta krustpunktā.

Novembris ir Latvijas Televīzijas jubilejas mēnesis. Latvijas Televīzijai šogad – 70. Tādēļ nolēmām, ka šis ir īstais laiks satikties ar kādu televīzijas cilvēku, kurš kā žurnālists īpaši 90. gados bija klātienē gaidīts ciemiņš daudzās Latvijas lauku sētās un savs cilvēks tūkstošiem skatītāju arī no televizora ekrāna.

Tā ir Daina Bruņiniece, viņa ir gan reiz ļoti populārā un novērtētā raidījuma “Savai zemītei” autore, gan arī krietnu laiku strādājusi Latvijas Televīzijas “Panorāmā”.  Abi esam pamatīgu gadu cēlienu aizvadījuši “Panorāmā”, vien katrs savā laikā, bet mēs abi esam panorāmieši.

Daina, pēdējos gados esot laukos ārpus Rīgas, pie manis nereti pienāk cilvēki un jautā: kā Dainītei klājas šobrīd, ko dara, kā jūtās, vai vēl atmin tos daudzos lauku cilvēkus, pie kuriem bijusi kā žurnāliste?

Daina Bruņiniece: Paldies, Arni, pielēji balzamu manā dvēselē. Tas ir tāds silts sveicinājums. Vispirms, kā man klājas – kā visiem dzīvē. Labas dienas, ne tik labas, kā mēs visi dzīvojam šai zemītē.

Esat tagad pilsētniece vai lauciniece?

Daina Bruņiniece: Es šobrīd esmu tāda pilsētniece ārpus pilsētas, mazu gabaliņu, pabraucot piecas minūtes no pilsētas centra, no Jelgaviņas, dižas muižas, ir manas mājas, manas krustvecāku mājas, kuras es mantoju, un tagad esmu sakārtojusi tādai labai dzīvošanai. 

Un par cilvēkiem, saviem mīļajiem cilvēkiem, protams, es domāju bieži, jo tas ir milzīgs laiks manā dzīvē. Tas ir ļoti piepildīts laiks, ko es atceros ar bezgala lielu sirds siltumu, kas man arī iedod tādu labu enerģiju tad, kad varbūt šīs enerģijas pietrūkst. Atceroties atmiņas arī silda, tikai nevajag rakņāties tajās sliktajās atmiņās, bet labajās atmiņās, kā kādreiz teica mans mīļš varonis no Iecavas puses Strēļa tēvs - nevajag rakņāties tajās sliktajās atmiņās. Tu jau neko negūsti, tik sevi bendē nost, bet parakņājies tais siltajās atmiņās. 

Man ir liela lāde, kur rakņāties. Man vēl ir tagad ir cimdu, zeķu un dažādu prievīšu kaste, ko es katru pavasari nesu ārā vēdināties, saulītē čubināt. Saprotot to, ka tagad jau tās siltās istabās un tās siltās zeķes vairs tik daudz nevajag, bet es viņas turu kā tādu labu, mīļu atmiņu. Tā kā - paldies.

Šķiet, ka Latvijas Televīzija bija tava pirmā darba vieta un faktiski viss mūžs, darba mūžs arī televīzijā aizvadīts.

Daina Bruņiniece: Tā var uzskatīt, bija tur dažas epizodes mazlietiņ pirms tam, jo es ātri sāku skolā iet ātri beidzu, un tad man bija tā kā viens gads, mana mīļā mammīte viņai bija diezgan slikti ar veselību, un tad es varēju likt šo rezerves gadu lietā. Bet vispār televīzija ir viss mans mūžs. Kaut gan tad, kad mēs mācījāmies, tad mūsu kursa, toreiz bija tā saucamie tie kuratori vai vadītāji, – un izcilais pasniedzējs Ābrams Kleckins sacīja tā – nu pamēģiniet studiju laikā visu, jo tas ir laiks, kad jūs varat izmēģināt, kur jums tā roka un kur jums tas prāts, un tā kā veiksies labāk. Un tad es pamēģināju gan presē – toreiz bija Talsu avīzīte "Padomju karogs". Tad es pamēģināju "Padomju Jaunatnē" toreiz pie Intas Burānes, ļoti apbrīnojamas žurnālistes, toreiz Andris Bergmanis vēl tur bija, es vēl tagad ar siltām domām par viņiem piedomāju. Andris Bergmanis jau, protams, ir citur. 

Nu lūk, un tad es aizgāju uz televīziju, jo televīzija jau bija tā vilkme, televīzija toreiz bija salīdzinoši jauna lieta, televīzija bija vienīgā televīzija. Tagad jau mums ir televīziju vesels bars, bet toreiz bija vienīgā televīzija un tur tikt pastrādāt tā bija droši vien katra žurnālista liela vēlēšanās un arī zināms sapnis.

Tad jā, es pieteicos tur, bet tā pirmā televīzijas prakses pieredze man bija diezgan ne visai, jo toreiz jau tās redakcijas bija, un propagandas redakcija un citas, kultūras redakcija un es nokļuvu tur…

Pie propagandistiem?

Daina Bruņiniece: …pie propagandistiem, toreiz  tā viņu sauca, jā.

(..)

Pirmie "Savai zemītei" raidījumi Latvijas TV parādījās 1988. gadā.

Daina Bruņiniece: Varētu pasacīt apmēram tā - reiz sensenos laikos, kad tie atmodas gadi sāk gaisā virmot, kad Latvijas Televīzijā dzima daudz raidījumu, piedzima arī raidījums  Savai zemītei", kur neviens nebija paredzējis viņam tik ilgu mūžu. Nu kā, raidījumi nāk un iet. Bet sanāca tā, ka jā, 30 un vairāk gadu mēs bijām kopā ar saviem skatītājiem. Un vēl pavisam nesen man pat zvanīja un satiekot teica - es taču tevi redzēju no rīta agri. Zini kā, vecākiem cilvēkiem vairs miegs nenāk tik … sešos no rīta un naktīs rāda. Un tad kad cilvēkiem nenāk miegs, viņi pēkšņi ierauga "Savai zemītei", un es taču tevi redzēju atkal… Tas ir prieks.

Bet, atskatoties uz "Savai zemītei" laiku un velkot paralēles ar šodienu, Daina Bruņiniece vērtē: Es arī es esmu arī diezgan apjukusi šajā laikā. Es visu laiku skatījos ar tādu diezgan lielu optimismu, nu mēs tiksim pāri, nu kaut kas ir tā jāsakārto vairāk un jāpārvar. Bet zini, es nācu šodien uz radio, un es ieraudzīju, ka Rīga ir tik tukša. Es ieraudzīju, ka Vecrīgā katra otrā, teiksim, ēka ir aizvērta, kur kādreiz bija… Man palika diezgan neomulīgi. 

Mēs varam uz daudz ko novelt, mēs nevēlām visu laiku uz padomju gadiem, uz to situāciju, kādā mēs bijām un ka tur bija, lūk, tā un… Uz ko mēs tagad varam novelt? Protams, mēs varam novelt uz karu, jo šī dramatisma pilnais laiks daudz ārda un viss…, bet mēs nevaram novelt to, kas ir uz mūsu sirdsapziņas, uz to cilvēku sirdsapziņas, kam par to tomēr ir jātur rūpe. 

Man savulaik Ilze Indrāne kādā sarunā teica arī vienā raidījumā sen atpakaļ, bet es atceros to, ko viņa teica - arī tad bija laiki, kad gribējās kaut ko vairāk saņemt, kaut kādu sapratni. Viņa teica: "Tu paskaties uz to, uz to pīlīšu baru, kas nāk, uz tiem pīlēniem, un kā tā mamma skrien un viņus visus kaut kā sagana kopā, tur, lai tas tur nenokrīt, vai tas tur kaut kur nepazūd. Un to izdara mazā pīlīte. 

Mēs neesam liela valsts, mēs neesam tik daudz, mēs skatāmies tagad uz Krieviju un šausmināmies, kāds tur ir, atvaino, bardaks, kas tur viss notiek. Jā, tā ir milzīga valsts, milzīgs monstrs mums blakām, bet mēs savā valstiņā… Labi, mēs daudz ko esam izdarījuši, es negribu noliegt, ir ļoti daudz kas izdarīts, ir ļoti daudz skaistu, padarītu darbu arī laukos, bet kopēji… Es esmu nobažījusies. 

Mums jāpārtrauc šie… Nu šī pretstāve. Mēs tagad esam nostājušies pretī tiem, kas tomēr lemj un kam būtu jādomā vairāk par to visu un tautu.

Un šobrīd, teiksim, par daudz ko sāp sirds, piemēram, par lauku mazajām skoliņām. Es saprotu šo, mēs nevaram cilvēkus radīt vairāk nekā viņi mums ir, mums ir tik daudz naudas, cik mums ir, bet atrast kādu modeli, lai šos mazos bērniņus, kuri vēl tur ir, un šīs jaunās ģimenes, kuras vēl tur cīnās, kaut kādā veidā līdz ceturtajai klasei izskolotu turpat. Nu lai kopā sanāk skolotāji, sabiedrība, lai sanāk vecāki. Es nezinu, ko salikt kopā, lai ministrija izdomā modeli, kā šajos laikos laukos radīt apmācības sistēmu, ar tautskolotāju palīdzību varbūt, agrāk bija tautskolotāji, gudri cilvēki, kas, teiksim, šo gudrību līdz ceturtajai klasei ielika bērnos vienkārši pārpārēm labu.

Daina, tu pati esi mācījusies šādās mazās skolās Glūdā un arī Dursupes skolā. Tās skolas vēl arvien ir?

Daina Bruņiniece: Diemžēl. Glūdas skolu… tāpēc mēs arī pārcēlāmies no Dobeles puses, no Glūdas skolas, jo toreiz arī likvidēja mazās skoliņas, tā bija apvienotā skola, tur bija gan krievu, gan latviešu bērni, jo tā ir tomēr Zemgales sirds, tur ļoti daudz cilvēkus izveda, un līdz ar to vieta tukša nepalika, kā tu saproti. Bet arī tad bija kaut kādas reformas, un tā mēs pārcēlāmies uz Kurzemes pusi, uz Balgali. Un diemžēl arī mana skoliņa vairs nav. Tur gan tagad ir bērnudārzs, tur ir vēl bērni, bet skološanās lieta jau ir 10 un vairāk kilometru tālu. 

Protams, ka skola un visas šīs lietas ir tā lauku asinsrite, nu ja mēs viņu pārcērtam, nocērtam, ko tad mēs gribam. Nu ko tad mēs gribam sagaidīt, ka jauni cilvēki tagad vizinās bērnu tik tālus gabalus, un bērniņš celsies sešos no rītos un kaut kādā autobusā brauks pa mājām, lai viņu savāc vēl pārējos un vedīs. Ir jāatrod modelis.

Kādreiz biju internāti, piemēram. Nu drusku piezemējamies, nu drusku piezemējāmies, jo mēs dzīvojam šobrīd tādā laikā, ka mums ir bišķi jāsaspringst. Mēs dzīvojam šajā kara ēnā, un tāpēc arī kaut kādā veidā ir jādomā drusku savādāk, drusku savādāk, lai to savu spēku tik ļoti tā nepalaistu vējā, nu tos cilvēkus un tā tālāk.

(..)

Atminoties darbu "Panorāmā" Daina Bruņiniece stāsta: Un arī tāda epizode bija, ka man savulaik bija jākūrē atviegloto cūku mītņu celtniecības programma Latvijā. Jo kāds bija iedomājies, ka saceļot cūku mītnes, atvieglotās viena ķieģeļu platumā, tagad cūkas augs vairāk, astes gredzenos un ka mēs varēsim saudzēt tik daudz cūkas, ka pietiks ko sūtīt prom uz Maskavu un ka pašiem ar kaut kas paliks…

Un jūs tobrīd bijāt kā informatīvā atbildīgā...

Daina Bruņiniece: Dimants teica – jums, biedre Bruņiniece, būtu tā kā par to jāatbild. Mēs tagad esam lieliski draugi, mēs esam uz tu, bet nu toreiz... Man tādam skuķēnam…. kas viņas cēla tās kūtis, cēla jau tādi atkal kaut kādi iebraucēji, kas tika piesaistīti, un tad ar gumijas zābakiem tu kaut kā aizbridi līdz turienei, kur tu redzēji trīs vīrus, tādus labā žvingulī, un ko tu te gribi, meitēn. Un tu redzi, ka tā siena arī ir tāda ne visai taisna. Tāda bija tā īstenība, nu gāja tur traki ar tām… un tad man tur gandrīz vai teica, nu ko, nu kā, nu ko, beigās es nezinu kā ar tām mītnēm tur gāja, viņas tā arī palika sāktas vai beigtas, jo saprata, ka arī ēst būs tām cūkām jādod.

Bet runājot par to, kā šodien atspoguļo lauku dzīvi un cilvēku radio un televīzijā, Daina Bruņiniece uzteic savu kādreizējo kolēģi, tagad Latvijas Radio žurnālisti Dainu Zalamani: Es es ļoti priecājos par Dainas Zalamanes "Stipro stāstiem". Tas ir ļoti labs, atkal stāsti par stipriem cilvēkiem. Daina ir patiešām liels malacis, ka viņa to dara, un es ar prieku klausos šos raidījumus.