Dainis Dukurs: Tie, kas mēģina pateikt, ka sports nav politika, nav godīgi līdz galam

Tie, kas mēģina pateikt, ka sports nav politika, nav godīgi līdz galam, pārliecināts skeletona treneris Dainis Dukurs. Par Ukrainas karogu pie mājas un sportistiem frontē, krievu dopinga skandālu un liktenīgo virāžu Siguldas trasē saruna ar Daini Dukuru Laikmeta krustpunktā.

Ko nozīmē – cīnīties un nepadoties? Kā uzvarēt pretinieku, ja viņš izmanto aizliegtas metodes? Kas dod ticību un pārliecību par uzvaru un taisnību? Šie jautājumi gadu garumā ir izdoti mūsu izcilajiem sportistiem – skeletonistiem brāļiem Dukuriem un viņu tētim un trenerim Dainim Dukuram. 

Ja domājam par karu Ukrainā, tad vārdi – cīnīties un nepadoties ir ukraiņu vadmotīvs jau gada garumā. Arī viņi pieredz pretinieka negodīgās metodes, zemiskumu un pats galvenais – nežēlīgo agresiju. Mūsu skeletonisti bija pirmie, kuri 2016.gadā parādīja savu stingro mugurkaulu un paziņoja, ka pēc krievu dopinga skandāla uz Sočiem startēt nebrauks. 

Sports un politika. Latvijas skeletona pagātne un nākotne. Saruna ar ilggadējo Siguldas ledus trases direktoru, arī bobsleja kamanu izgatavotāju un jaunībā bobslejistu – Daini Dukuru.

"Latvija, ne tikai Latvija, arī Lietuva, Igaunija varētu būt tie, kas šo kustību pret piedalīšanos starptautiskajās sacensībās visvairāk atbalsta. Arī Polija. Man patikas Latvijas Olimpiskās komitejas nostāja, tā bija momentāla un arī ir viedoklis par to, ka nepiedalīties. Bet man sarūgtina Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidenta Baha kunga retorika," norāda Dainis Dukurs, vērtējot diskusijas par to to, vai Krievijas un Baltkrievijas sportisti varētu atgriezties starptautisko sacensību apritē.

"Tas, ko viņš mēģina pateikt, ka tiek diskriminēti Krievijas un Baltkrievijas sportisti un viņiem tiek pāri nodarīts. Tā nav pāri nodarīšana, ja netiec pielaists pie kādām sacensībām. Pāri nodarīšana ir tas, kas notika Bučā, tas, kas notika Mariupolē. Tā ir pāri nodarīšana. Tās sagrautās mājas, nogalinātie cilvēki. Karavīriem ir kaut kādi kodeksi, ir kaut kāda kārtība, kā karo, bet šāvieni pakausī cilvēkiem, kam ir sasietas rokas aiz muguras, tas neliecina par godīgu karošanu un šis karš 21. gadsimta ir absolūta traģēdija.

Tie cilvēki, kas mēģina pateikt, ka sports nav politika, ka Krievijai un Baltkrievijai ir jāpiedalās, tie nav godīgi līdz galam. Arī visa šī retorika mainījās, kad tie cilvēki, kas no sākuma bija vienaldzīgi, tie bija varbūt tādu valstu kā Vācija, Francija, Itālija vadītāji, kas mēģināja pateikt - nē, nav jau tik traki. Kad viņi aizbrauca uz vietas, ieraudzīja šīs briesmas, saprata, ka tas ir karš ar ļoti nežēlīgu agresiju un ļoti negodīgu rīcību."

Kāds bija 24.februāris pirms gada, kādu atminas?

Dainis Dukurs: Mazliet samulsums. Bija nojausma, ka varbūt kaut kas līdzīgs kā 2014. gadā Doneckā un Krimā, ka tik skarbi sāksies un notiks, galvā gribējās iztēloties, ka tas paies garām un nesāksies karš.

Mēs savulaik strādājām kopā ar ukraiņu sportistu un dažas dienas pirms 24. februāra olimpiādes laikā Vlads Heraškevičs (Vladyslav Heraskevych) pēc finiša izvilka no kombinzona A4 formāta lapu, manuprāt, Ukrainas karoga krāsās, kur bija uzrakstīts "Ukrainai - karam nē". Viņi, acīmredzot zināja vairāk, viņi nojauta, un es sapratu, ka pēc šīs darbības viņam bija pārmetumi no Starptautiskās olimpiskās komitejas. Beigās viss beidzās laimīgi. Es tajā pašā dienā aizbraucu uz trasi, palūdzu Ukrainas karogu un pacēlu mastā.

Ukrainas karogs plīvo mastā pie manas mājas Turaidā gandrīz gadu. Pirmais karogs bija mazliet pabalējis, es aizbraucu, nopirku Rīgā jaunu karogu. Nomainīju un joprojām šis karogs plīvo pie manas mājas.

Kādas ir prognozes, cik ilgi tas vēl būs pie jūsu un mājas un kad tas būs ne tikai solidaritātes, bet arī uzvaras karogs?

Dainis Dukurs: Situācija ir smaga un sarežģīta. gribētos, ka viss beidzas ātrāk, kaut vai šodien, un Krievija nāk pie saprāta, iziet no okupētajām teritorijām. Bet domāju, ka šobrīd visa pasaule un tie, kas dzīvot tuvāk Krievijai, kam ir robežas ar Krieviju, gaida šo gadskārtu. Zinot šo valsti, kas mīl dažādus apaļus datumus un atzīmēšanos, arī to, ka viņiem paredzēta Valsts domes sēde, var gaidīt vēl kādu pavērsienu. Ar cerībām jādzīvo, jādomā, ka varbūt kaut kas mainās uz labo pusi. Jo ātrāk šis beigtos, jo lielāka pasaules daļa būtu ieguvēji.