Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Es nekad nebiju tipisks krievu virsnieks, lai gan 90. gados šeit mani dēvēja par sarkano pulkvedi, atzīst atjaunotās Latvijas armijas pirmais komandieris Dainis Turlais. Kā karaskolā nolēma nekad nelamāties, kā astoņdesmitajos Afganistānā organizēja padomju spēku izvešanu, kā nokļuva politikā un par ko savulaik kritizēja Vairu Vīķi-Freibergu, atklāj Dainis Turlais Laikmeta krustpunktā.

Ja nebūtu sabrukusi Padomju Savienība, šī raidījuma viesis, visticamāk, būtu ģenerālis. Bet savu militāro karjeru viņš beidza kā pulkvedis. Pulkvedis divās armijās – padomju un neatkarīgās Latvijas. PSRS armijā viņa pēdējais uzdevums bija izvest padomju karaspēku no Afganistānas kara, atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā viņa pienākums bija likt pamatus mūsu bruņotajiem spēkiem.

Kad 1992.gadā Dainis Turlais tika iecelts par pirmo Latvijas Aizsardzības spēku komandieri, Latvijā vēl bija arī cita armija – okupācijas armija. Dainis Turlais līdzdarbojās sarunās par Krievijas armijas izvešanu, un ir apritējuši 30 gadi, kopš krievu karavīru zābaki Latviju ir atstājuši.

Dainis Turlais kopš 90. gadu sākuma ir piedalījies notikumos, kas veidojuši mūsu neseno vēsturi. Kā iekšlietu ministrs viņš bija viens no pirmajiem politiķiem, kurš uzņēmās atbildību un atkāpās no amata – tas notika pēc Talsu traģēdijas, kad dzīvību ugunsdzēsēju paviršības dēļ zaudēja bērni.

Bet viņa politiskajā darbībā ir rīcība, kuru var vērtēt dažādi. Dainis Turlais, piemēram, ir iebildis pret rosinājumu publiski nēsāt padomju ordeņus, viņš ir iebildis arī pret Latvijas karavīru dalību NATO militārajās operācijās. Dainis Turlais ir bijis Rīgas mērs ar vēsturiski visīsāko termiņu Rīgas vadītājam, amatā esot vien nepilnu mēnesi.

Un vēl viņa skolotāja Dzidra Eglīte no Trikātas astoņgadīgās skolas pirms 48 gadiem rajona avīzē teikusi šādus vārdus: “Dainis mācībās ir viens no labākajiem, sportā tāpat. Viņš jau no maziem gadiem bija mērķtiecīgs un neatlaidīgs. Vienmēr brīvajā laikā viņš mētāja paštaisītu šķēpu vai grūda lodi.” Kā šī lode ir lidojusi dzīves garumā, ko pieredzējusi, kādi lidojuma kāpumi un kritumi bijuši, par to saruna ar Daini Turlo.

Karš Ukrainā. No garajiem dienesta gadiem padomju armijā - jums noteikti toreiz blakus vai paziņu lokā bija gan krievi, gan ukraiņi, ar dažiem varbūt jums ir kādi kontakti, vai viņi ir kaut kādā veidā jums vēl tādā labā atmiņā. Šodien šo cilvēku dēli, mazdēli, visticamāk, ir katrs savā ierakumu savā pusē. Kas jums emocionāli ir Putina karš Ukrainā?

Dainis Turlais: Karš man kā cilvēkam, kas to ne tikai grāmatās lasījis, bet redzējis, pats viņā bijis, nu nav vienkārši teorētisks jautājums, uz kuru varētu ar smaidu atbildēt un teikt – jā, nu ir gan, tur šāva un tā tālāk. Tā ir traģēdija. Tā ir ļoti, ļoti smaga gan katra cilvēka individuāli traģēdija, kuru tā vai citādi skar karš. Tā ir ukraiņu tautas traģēdija, jo karā tauta cīnās par savu neatkarību, tauta cīnās faktiski par savu izdzīvošanu. Bojā iet jau viņas labākie dēli. Un tā ir vēl viena iezīme šai milzīgajai, neaprakstāmajai traģēdijai. Man tā ir arī traģēdija tāpēc, kad es labi pazīstu Ukrainu, it sevišķi Rietumukrainu. Mana sieviņa ir no Rietumukrainas, kā viņu sauktu agrāk – „banderovka” [banderoviete]. Radi līdz ar to ir Ukrainā, arī frontē cīnās par savu valsts neatkarību. Un tas viss, protams, atstāj savu gan psiholoģiski, gan morāli līdzjūtību, atbildību, līdzcietību. Nu to nav vienkārši pateikt vārdos.

Tā ir milzīga, milzīga traģēdija, kurai diemžēl – jāsaka skaidri, šobrīd nav redzams iznākums, līdz ar to nav paredzams arī upuru skaits, cik tad vēl maksās šis karš.

Jums ir Afganistānas pieredze, esat komandējis karavīrus kara apstākļos. Ar ko  Krievijas agresija Ukrainā šobrīd atšķiras no visiem līdzšinējiem militāriem konfliktiem? Daudz tiek stāstīts, ka šis ir jauno tehnoloģiju karš. Nekad iepriekš mēs nebijām pieredzējuši dronu uzbrukumus, elektrotehnikas iesaisti, ar ko šis Ukrainas karš atšķiras no visa, ko jūs līdz šim esat pieredzējis?

Dainis Turlais: Es teiktu tā, ka ir pilnīgi neiespējami meklēt atšķirības faktiski šiem diviem notikumiem – šim bandītiskajam iebrukumam Ukrainā un tai militārai operācijai, 40. armijas misijai Afganistānā, nav patiesībā nekā kopīga. Šeit ir pat ne nepieteikts karš, bet vienkārši brutāls iebrukums suverēnā, neatkarīgā, miermīlīgā valstī. Kur nevar pat neko runāt ne par kara mākslu, ne par kaut kādu taktiku vai stratēģiju. Nu tā ir tāda brutāla izrēķināšanās, un nu jau trešais gads, un faktiski vēl līdz šai dienai nav iezīmējusies no Krievijas puses kaut kāda loģika militārajās darbībās, plānošanā…

Nu mērķi mēs esam dzirdējuši, ka Krievijas mērķis – iznīcināt Ukrainu un panākt viņas kapitulāciju. Tātad – faktiski izdzēst valsti no globusa. 

Afganistānā šī misija, lai arī cik viņa no šodienas skatījuma neliktos absurda, viņa arī tad bija absurda… mērķis bija nostiprināt Afganistānā prokremlisko valdību, kuru tad vadīja Babraks Karmals.

Nu vēl viņš nevadīja, bet viņš tika ievests un ielikts, un iecelts, kad iepriekšējo karali gan savā konfliktā afgāņi paši jau bija iznīcinājuši. Un pēc tam turpināt šo misiju, jau ieceļot citu prezidentu Nadžibulu, kurš arī solījās un zvērēja būt Kremlim tā kā uzticīgs. Līdz ar to tā misija bija turēt viņu pie varas un vairāk vai mazāk, kamēr armija bija Afganistānā, šis uzdevums tika arī realizēts. Bet nekad armijai netika dots uzdevums iznīcināt kādu daļu, pat tos pašus talibus. Nekad nebija uzdevums iznīcināt talibus kā tādus Afganistānā vai kādu citu tautību vai kādu grupējumu reliģisko.

Pie kara Afganistānā mēs vēl noteikti pakavēsimies, bet, turpinot vēl par Ukrainu, es jūs lūgtu no militārā speciālista viedokļa novērtēt abas puses, to plusus un mīnusus. Nu sāksim ar Krievijas armiju, es pieņemu, ka dažs labs ģenerālis vai komandieris, es pieņemu, ka varbūt pat kopā kara augstskolās mācījāties  – viņu zināšanas, spējas, motivāciju, ierindas krievu karavīru motivācija. Pa šiem pāris gadiem mēs jau varam novērtēt, kāda ir šobrīd Krievijas armija, ko tā spēj, vai gluži otrādi, nespēj?

Dainis Turlais: Nē. Paaudzes ir nomainījušās, arī es neesmu vairs 37-38 gadu jauns vai vecs pulkvedis, viens no jaunākajiem tā laika armijā. Nu jau ir divreiz tik daudz gadu pagājuši, un arī šobrīd man nav zināms neviens man pazīstams virsnieks, kurš tagad karotu pret Ukrainu. 

Bet, ja runājam par armijām, arī par Krievijas armiju…  Redziet, šodien par to runāt no tāda tīri kara mākslas viedokļa, no kara izglītības viedokļa praktiski nav iespējams. Jebkāds mēģinājums pievērst šobrīd absolūti neattaisnoto, absolūti nepieņemamo iebrukumu Ukrainā un to analizēt no tāda klasiska kara mākslas skatījumā man pašam liekas pilnīgi nepieņemami. Nu vienkārši nepieņemami. Es nevaru nekādā veidā sākt teikt, jā, tur virsnieki tādi vai šitādi, izglītoti vai neizglītoti.

Es neesmu pārliecināts, cik virsnieku, ģenerāļu, kuriem ir uzticēts vai uzspiests par pienākumu veikt šīs darbības Ukrainā, cik viņi paši ir pārliecināti par to, ko viņi dara, ko viņi grib sasniegt. Un līdz ar to nu nav iespējams no karamākslas viedokļa kaut kādā veidā veikt tādu analīzi, un es to arī, teikšu atklāti, es pat to negribu darīt.

Var runāt par tehniku, par to, ko pielieto, kas ir vieniem, kas ir otriem. Nu tā ir manta, kuru var vērtēt, bet motivāciju un rīcību... Rīcībai atrast jebkādu attaisnojumu, jebkādu skaidrojumu nav iespējams.

(..) Kā jūs redzat, kā beigsies šis karš?

Dainis Turlais: Man ir bail izteikt tādu nu analītisku spriedumu no manas pieredzes un zināšanām, jo veselais saprāts to vienkārši liedz un veselais saprāts man grib tomēr, lai es saku, ka veselais saprāts pasaulē tomēr ņems virsroku un arī agresors tiks nomierināts.  Un cilvēkiem nebūs jāzaudē dzīvības. Jo faktiski šos notikumus, kas šobrīd notiek pasaulē, jau var nosaukt par trešo pasaules karu, jo līķu nav nebūt ne mazāk. Un būtu jāpieliek punkts.

(..)

Dainis Turlais izvēlējās kļūt par Padomju armijas virsnieku, bet ģedovščinu, kas daudz tiek minēta, nav pieredzējis. Tiesa, pārsteigumi bijuši un guvis citas mācības no pieredzētā.

Dainis Turlais: Nebija nekādas ģedovščinas tolaik, vēl jo vairāk tajā kara skolā, kur es biju. Nekā tamlīdzīga nebija, bet vienalga mans apraksts mammu bija iedzinis asarās, un pirmā vēstule tur, ko es saņēmu no mammas, savukārt bija tāda, ka, dēliņ, ja ir iespējams no turienes aizlaisties, laidies. Lai arī tevi  tiesās un iesēdinās, atsēdēsi, pēc tam būs brīvs cilvēks. Un es nevarēju vien beigt brīnīties, kāpēc mammai tāds iespaids no manas optimistiskās vēstules. 

Bet, protams, man arī bija nu tādi viegli šoka momenti jāpārdzīvo, jo, protams, es biju no pilnīgi citas vides, lai arī būdams sportists, bet kad es redzēju, vēl nepārģērbies armijas formā, bet kā kandidāts - pārbaudījumu eksāmeni bija jākārto vēl civilās drēbēs. Bet tai teritorijās jau redzēju kursantus, kas jau staigā zābakos, tad vēl nebiju to mazo zābaciņu, bija lielie zābaki. Viņi tajos zābakos volejbolu spēlē, skrien šķēršļu josla un tā tālāk. Un es saķēru galvu - kā to vispār ir iespējams darīt?

Un tad, kad mums viens pulkvežleitnants - kā tagad atceros pat viņa uzvārdu, Kaplans viņam bija uzvārds, nostādīja ierindā un mācīja, kā apieties ar gāzmaskām. Un tad pirmoreiz mūžā es dzirdēju tos īstos krievu skaidrojošos vārdus, leksiku. Un es tomēr biju salasījies daiļliteratūru, tai skaitā par karu, un manā izpratnē virsnieka tēls bija kaut kas ļoti augsts, kaut kas nesasniedzams, kā cieņas, goda etalons. Un kad es to izdzirdēju… visa tā intonācija, tā attieksme un tā sejas izteiksme, kā ar tevi runā… Nu acīmredzot, ka tajā ierindā es nobālēju vai, nezinu, droši vien biju tuvu kaut kādam ģībonim, jo viņš tā acis bija pārlaidis un saskāries ar mani, viņš aprāvās. 

Un tā man bija mācību stunda, kas ilga varbūt divas minūtes, bet kuru es atceros kā šodien, man viņa ir atstājusi pēdas uz visu mūžu. Nekad - ne krievu armijā, ne kādā citā situācijā - es nekad neesmu ne uz vienu savu padoto vai kādu cilvēku, kolēģi ne pacēlis balsi, ne rupjības atļāvies. Jo jāsaka paldies viņam, to skolu ļoti ātri iemācīja.

(..)

Vēlāk jau liktenis lemj, ka Dainis Turlais kļūst par Latvijas Aizsardzības spēku pirmo komandieri, atjaunojot Latvijas valsti. Tomēr izvēlējies aiziet prom no bruņotajiem spēkiem.

Dainis Turlais: Tā patiesībā nebija mana izvēle.

Tas ir faktiski viens no rūgtākajiem brīžiem manā dzīvē. Jo Atmodas laiks, emocijas, vēlme redzēt savu valsti plaukstošu, attīstošu, tā bija visiem, mēs visi par to cīnījāmies. Bet izpratne, zināšanas, ceļi, kā to panākt, bija dažādi.

Un atkal jāsaka paldies aizsardzības ministram Tālavam Jundzim, kurš šo manu negrozāmo uzstādījumu, ka pirmais, lai attīstītu Latvijas armiju, mums ir jādod armijai juridiskā bāze, tātad jāstrādā pie likumdošanas, lai būtu tiesiskais pamats katram karavīram rīcībai. Un otrs, nevar būt divas armijas, ir jābūt vienotiem bruņotajiem spēkiem vienā komandā.

Tas galvenais iemesls - jūs palūdza aiziet vai kas notika?

Dainis Turlais: Faktiski man tā laika Valsts prezidents Ulmanis padarīja neiespējamu palikt šajā amatā, jo tad, kad es biju panācis, ka pieņēma likumu par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, un viņam bija jāvirza Nacionālo bruņoto spēku komandieris…

Likumā tika iekļauts punkts, ka… ?

Dainis Turlais: Nē, likums neko neliedza, bet es arī šoreiz noklusēšu, jo es cienu Gunti Ulmani kā pirmo prezidentu, mums par to ir bijusi saruna ar viņu un…

Viņš jums neuzticējās?

Dainis Turlais: Nē, nē, nē, pilnīgi izslēgts, pilnīgi izslēgts. Nē, visam vaina ir politiskā konjunktūra.

Demokrātiskā partija "Saimnieks" toreiz sākās, arī Čevers drīz pēc tam…

Dainis Turlais: Nē, es taču nebiju politiķis, man prātā vēl nebija vispār neviena politiskā partija, es pat iedomāties nevarēju, ka es kaut kādā veidā pietuvošos kaut kādai politiskai partijai. 

Mana doma un mans dzīves mērķis bija armija un būt komandierim, un līdz šai dienai es uzskatu, ka es neko dzīvē neesmu godpilnāku sasniedzis kā neatkarību atguvušās Latvijas pirmais komandieris. Tas ir visaugstākais gods un apbalvojums, ko dzīve man ir devusi.

Pēc tam Dainis Turlais dodas politikas virzienā.