Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Ja ir  vismaz viens stabils atbalsta punkts, tu pasauli vari apgriezt otrādi – saka šahiste, bijusī politiķe Dana Reizniece. Kā sāp zaudējumi šahā un kā politikā, par politisko krusttēvu Lembergu un dienestu Zemessardzē un kā pirmoreiz ārzemēs pirka ananāsu – saruna ar Danu Reiznieci Laikmeta krustpunktā.

Esot politikā, sevišķi Saeimā, var atrauties no realitātes un pazaudēt pārliecību, ka dzīvē var darīt arī ko citu. Tā ir teikusi raidījuma viese, kura pati politikā ienāca nepilnu 30 gadu vecumā. Viņa ir bijusi Saeimas deputāte četros parlamenta sasaukumos, ieņēmusi ekonomikas un finanšu ministra amatus, pieredzējusi dažādus politiskos un saimnieciskos Latvijas jaunākās vēstures dzīves satricinājumus, bet vienmēr ar analītisku prātu un skaidru pamatojumu spējusi publiski visus savus lēmumus paskaidrot. Jo viņa jau kopš bērnu dienām ir arī šahiste, bijusī Latvijas un Eiropas čempione šahā. Šobrīd Dana Reizniece ir Starptautiskās Šaha federācijas rīkotājdirektore.

Šahs izraisa atkarību, tāpēc ka tajā var pieredzēt visplašāko emociju gammu no milzīga uzvaras prieka līdz ļoti sāpīgiem zaudējumiem. Kad esi izdarījis visu, bet nesanāk. Katra partija ir vesela dzīve. Šahs ir mana meditācija, jo tā es atslēdzos no pārējās pasaules. Tie ir jūsu vārdi. Kad bija jūsu pēdējā šaha partija, tajā uzvarējāt vai zaudējāt?

Dana Reizniece: Pēdējā šaha partija bija pagājušajā nedēļas nogalē, divas partijas bija, es spēlēju Vācijas klubā sieviešu izlasē, un abas partijas zaudēju. Un tad ir tie brīži, kad sāp šausmīgi. Šķiet, ka ne tikai sirds salūzusi, bet aknas un nieres, un plaušas sāp no nepatīkamām sajūtām. 

Mums ir šahā tāda dieviete Kaissa. Mēs sakām, ka nu tad, kad tu viņai nevelti pietiekami daudz uzmanības, tad viņi tevi soda. Man šķiet, šis bija viens no tādiem brīžiem. 

Un tagad, kad es strādāju šaham, ir tāds paradokss, ka man ir vismazāk laika spēlēt šahu pašai un tajās retajās reizēs, kad man izdodas to atrast, tad nesanāk tik labi. Bet mans spīts atkal iedarbojās, un es pēc pēdējās zaudētās partijas piezvanīju savam trenerim Edvīnam Ķeņģim, ar kuru es šad tad sadarbojos, vienam no Latvijas lieliskākajiem lielmeistariem, un atsāku šaha nodarbības. Tā kā nākamo partiju es uzvarēšu!

Bet tie abi zaudējumi bija tādēļ, ka bija spēcīgi partneri pretī vai vienkārši nepaveicās?

Dana Reizniece: Spēcīgi partneri, bet spēles prakses pietrūkst. Un tad ir tā, ka tev šķiet, ka tu visu pareizi dari, bet tev tos lēmumus pieņemt prasa daudz vairāk laika. Tu tērē daudz vairāk enerģijas, un tad kādā ceturtajā stundā tu pieļauj šķietami bērnišķīgas kļūdas, bet tās kļūdas ir sekas tavam fiziskajam, garīgajam nogurumam tur, kura citkārt nebūtu. Ja tu regulāri spēlē, tu daudz ātrāk vari pieņemt pareizos lēmumus.

Jūs esat teikusi, ka šahs ir kā meditācija. Tās reizes, kad es esmu pamēģinājis spēlēt šahu – kāda tur meditācija. Tur viens liels stress, lai vismaz kaut cik cienīgi līdz vidum tiktu.

Dana Reizniece: Man šajā dzīves posmā šahs nav meditācija. Tad, kad es biju ministre vai darīju ko citu, tad šahs man ļoti labi palīdzēja atslēgties no reālās dzīves. Patiešām tā spēle tevi iesūc tik ļoti, ka nespēj domāt ne par ko citu. Piemēram, tad, kad es spēlēju kādos turnīros, bieži vien aizmirstu, kāda nedēļas diena, kāds datums, aizmirsu savas mammas vārdu. Tagad, kad man ikdienā darbs ir saistīts tik ļoti ar šahu, atpūtas brīžos man gribas darīt vienalga ko citu, tikai ne šahu spēlēt, ir mazliet par daudz apkārt. Tā sāta sajūta rodas pat nespēlējot.

(..)

Šahā ir savi likumi un politiku dažkārt sauc par tādu kā šaha spēli. Tikai nu politikā tie likumi nav tik stingri. Tur karali vai dāmu var nogāzt pat bez kāda viltīga domu gājiena…

Dana Reizniece: Jā, un tavā vietā kāds cits var pienākt un izdarīt gājienu. Tā arī gadās. Tāda ir politika.

Politikas gados jūs bijāt arī ministres amatos, nu gluži kā karaliene uz šaha lauciņa, vai arī jūs politikas laikā pieredzējāt, ka jūs cenšas uzvarēt vai cenšas apspēlēt ne pēc spēles noteikumiem.

Dana Reizniece: Politika ar to ir raksturīga. Tev ir jāsaprot, ka ir daudz līdzību ar šahu, piemēram, tā ir daudzdimensionāla spēle un ir ļoti daudz figūru, ar kuram jāspēlē vienlaikus, bet ir tā kā jūs sakāt - spēles noteikumi gan var mainīties. 

Un nereti ir tā, ka šahā tu zini, ka tavs lielākais pretinieks sēž tev pretim, tu zini, kas viņš ir, tu vari pret viņu gatavoties, tu saproti, varbūt dažkārt ir stiprāks un tu objektīvi zaudē. Bet politikā nereti tavs lielākais pretinieks ir nevis no tavas politiskās konkurentu partijas kāds redzams, skaidrs pretējās puses pārstāvis, bet mēdz būt arī tā, ka tavs tuvākais biedrs var būt tavs lielākais konkurents.

(..)

Par politiku šodien - cik daudz jūs sekojat tam, kas notiek.  Vai jūs kas spēj arī pārsteigt, piemēram, tas, kas notiek ar "Rail Baltica"?

Dana Reizniece: Es sekoju tā, lai būtu lietas kursā par to, kas notiek. Tā pieredze 10 gadu garumā politikā ļauj arī ziņas lasīt un tās klausīties selektīvi. Tu, jau virsrakstus redzot, saproti, kas notiek, un tā nav pārāk daudz laika jātērē, analizējot detaļas. Protams, arī no pieredzes tu proti lasīt starp rindiņām un varbūt kontekstu labāk saproti. 

Vai kas mani pārsteidz? Diemžēl ne. Gribētos, lai patīkami pārsteigtu, piemēram, valdības spējā vadīt tādus lielus projektus kā "Rail Baltica". Man diemžēl tas nav pārsteigums. Mani drīzāk pārsteidz tas, ka premjere šādā projektā neuzņemas līderību un nenovada to līdz kādam saprātīgam rezultātam. Diemžēl tas Latvijas politikā nav mainījies, ka tad, kad ir kādas sarežģītākas situācijas, tad reti kurš grib un var un spēj uzņemties atbildību. Parasti mēģina to kā tādu karstu kartupeli iesviest kāda cita plaukstā. Tas apbēdina. 

Bet citādi… arī man šķiet, ka ir tāds nu tāds reaģēšanas laiks, kad valdība kopumā strādā tā reaģējot, nevis radot paši savas idejas, savus projektus, savus priekšlikumus, un man šķiet, ka no tā stāvokļa vajadzētu iziet. Es saprotu, ka tas bija tāds dabisks stāvoklis krīzes dēļ, Covid dēļ, kara dēļ. Bet tādam darba režīmam nav laba rezultāta, nav attīstības, un man šķiet, ka mūsu valstij vajag attīstību un tādu pozitīvāku perspektīvu redzēt. Ja mēs tādā reaģēšanas režīmā ilgi turpināsim, cilvēki būs spiesti aizbraukt no šejienes.

(..)

Kā tas ir - aiziet no politikas? Mareks Segliņš teica, ka tu esi ministrs, tev ir garš saraksts, kas tev zvana, un paziņas un draugi, un nākamajā dienā, kad vairs neesi ministrs, tavs telefons klusē. Esmu lasījis stāstus ar virkni politiķiem, kuriem emocionāli bijis ļoti grūti dzīvot ārpus politikas, paiet krietns laiks, kamēr tu pierodi pie šīs jaunās dzīves. Kā bija jums?

Dana Reizniece: Man nebūt nebija grūti, bet es domāju, ka varbūt man ir mazliet cita situācija, politika mani neizsvieda, es aizgāju no tās uz ļoti labu, interesantu darbu - Starptautisko Šaha federāciju. Kur telefons nezvana mazāk, varbūt gluži otrādi, vēl pat vairāk, un zvana tev no visas pasaules, no Ķīnas līdz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas notiek diennakts režīmā. Dažkārt gribētos, lai būtu mazāk zvanu un ziņu, uz ko ir jāatbild. Bet man patiešām bija viegli. 

Es gaidīju, dzirdot tos stāstus, ka politika tevi nelaiž vaļā un ir grūti, ir kādas mieles, kaut kā pietrūkst. Tad es gaidīju, gaidīju vienu, divus, trīs mēnešus, pusgadu, gadu, tā arī neiestājās tā sajūta, ka man pietrūkst politikas. Tieši otrādi, pirmais periods bija tāds, ka pat tajos brīžos, kad kāds politiskais spēks izteica piedāvājumu vai aicinājumu atgriezties, vai vismaz apsvērt iespēju atgriezties politikā, man nepavisam negribējās par to domāt. Bija tāda pārsātinājuma sajūta, es to salīdzināja ar konfekti, ka tu esi pārēdies saldumus un tad kāds piedāvā konfekti - konfekte garšīga, bet nepavisam negribas.

Tagad jau ir pārgājusi tā sajūta, jau tāda veselīga apetīte rodas gan sekot politikai, gan neizslēdzu iespēju kaut kad arī atgriezties. Bet nav tā, ka pietrūkst, un man vienmēr ir bijis ļoti svarīgi saglabāt to sajūtu, ka var dzīvot bez politikas. 

(..) 

Sieviete Latvijas politikā. Kā jūs redzat, vai ir gadu gaitā mainījusies attieksme, vērtējot sieviete vai vīrietis? (..) Salīdzinot ar 2010. gadu, kad jūs ienācāt politikā, vai mēs esam pietuvojušies Ziemeļvalstīm, ka nedala sieviete vai vīrietis, bet prasmes raugās?

Dana Reizniece: Gan jā, gan nē, jo jums pilnīga taisnība, ka joprojām ļoti daudz uzmanības tiek pievērsts tam, kā sieviete, ministre vai deputāte, politiķe izskatās, kāda tai frizūra, kāda - kleita, vai ir izgulējusies pietiekami. Par vīriešiem nekomentē nekad tādus vizuālos atribūtus, un tam nav tik liela nozīme un pēc tā nespriež, cik labs tu esi politiķis. Sievietei, manuprāt, joprojām daudz vairāk ir jāstrādā, lai sevi pierādītu. Bet ir arī pozitīvās lietas. Neviens vairs nebrīnās, ka sieviete var būt premjerministre, neviens vairs nebrīnās, ka sieviete var būt finanšu ministre, aizsardzības ministre…

Ka sieviete var vadīt armijas parādi…

Dana Reizniece: Tieši tā, tieši tā, un tas ir brīnišķīgi. Mums ir arī daudz lielāks skaits sieviešu ministru. Mums tagad ir tāda zelta komanda ar tieslietu ministri, veselības ministri, premjeri, tā ka ir labas pārmaiņas kvantitatīvā ziņā vismaz. Attieksmes ziņā pret sievietēm politiķiem gan es gribētu redzēt, ka ir tāda godīgāka, neitrālāka attieksme. (..)

Vienmēr ir bijis tāds pieņēmums, ja jau sievietei ir daudz bērnu un viņa daudz strādā, tad noteikti viņa ir kaut ko netiek galā, vai nu darbs cieš, vai bērni cieš. Par vīrieti reti kurš tā aizdomājas, un reti kad ir jāsaņem tāda kritika. Jo - atkal jau automātiski varbūt šķiet, ka blakus vienmēr noteikti ir sieviete, kas palīdz, viņa noteikti parūpējas par bērniem, bet to, ka varētu būt arī otrādi, ka ir labs tētis, vīrs, kurš atbalsta bērnu audzināšanu, tas varbūt arī retāk ienāk prātā. Ir tādi stereotipi, kuri joprojām ir jālauž.