Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Sports ir vienīgā nozare, kas veido stipru cilvēku – pārliecināts ilggadējais sporta dzīves organizators Daumants Znatnajs un uzsver, ka galvenais ir kustēties līdz sirmam vecumam. Par sporta aizkulisēm padomju gados un kāpēc Voss viņu sauca par dzērāju, par leģendāro šķēpmetēju Jāni Lūsi un Siguldas kamaniņu trases dzimšanu – saruna ar Daumantu Znatnaju Laikmeta Krustpunktā.

Ja raugāmies uz padomju okupācijas gadiem no šodienas skatpunkta, viņš bija komjaunietis, komunists, partijas cilvēks, sporta dzīves organizators, padomju varas vadošs ierēdnis un krietnus gadus atbildēja par sporta dzīvi okupētajā Latvijā, viņa amats bija pielīdzināms šī brīža ministra statusam. Bet viņam ir savs un laikmeta cienīgs stāsts par pieredzēto, satiktajām Latvijas sporta lielākajām izcilībām, par paveikto sporta dzīves organizēšanā. Un viņam bija liela loma nozīmīgu sporta būvju tapšanā, viena no tām – Siguldas kamaniņu trase.

“Mēs nekad neesam bijuši liela tauta, mēs esam maza tauta, bet latvieši tomēr visā pasaulē vienmēr ir bijuši pazīstami ar savu neatlaidību, ar savu godīgumu,” atzīst Daumants Znatnajs.

Daumants Znatnajs ir Latvijas sporta dzīves leģenda, Latvijas sporta patriots, kas savā atmiņu grāmatā vaļsirdīgi stāsta arī par saviem padomju sporta dzīves organizatora gadiem.

Kā jūs varētu pāris minūtēs izstāstīt, kas ir Daumants Znatnajs tiem cilvēkiem, kuri nav piedzīvojuši sešdesmitos septiņdesmitos astoņdesmitos gadus pagājušajā gadsimtā?

Daumants Znatnajs: Kā jūs teicāt, es pamatā esmu mežkopis. Man tēvs bija mežzinis visu mūžu, viņš man ļoti daudz jau iemācīja, kā jādzīvo. Bet tad es aizrāvos ar sportu. Jo sapratu, ka sports ir vienīgā nozare, kas veido stipru cilvēku. Man stiprs cilvēks vienmēr ir bijis sapnis. Tā mana vājā vieta - stiprs latvietis, kā latvietis kaut ko uzvar, man tas uzreiz sirds sāk lēkāt, un es esmu priecīgs. Un tāpēc arī iznāca tā, ka man piedāvāja un es no mežkopības aizgāju uz sportu un visu mūžu jau gandrīz 80 gadus esmu bijis sportā. Visu laiku esmu organizējis sacensības, jo bez sacensībām nevar būt cilvēks tāds aktīvs, jo cilvēkiem gribās uzvarēt. Un var uzvarēt sacensībās, ja ne, tad rodas visādi mobingi un tā tālāk, kad dod pa degunu, jo citas iespējas nav. Sportā dod iespēju sacensties skrejceļā. Un tas ir tas, ko es visu mūžu esmu uzskatījis par savu galveno uzdevumu – dot  iespēju cilvēkiem sacensties kā līdzīgam ar līdzīgu. Un ja tu zaudē, tad trenējies, iemācies un tad tu atkal varēsi startēt, varēsi uzvarēt savu pretinieku, bet nevis kaut kādā stūrī, bet skrejceļā vai sporta laukumā.

Es skatos preses arhīvā, kā arī jūs pats, īpaši jaunības gados, bijāt ļoti aktīvs sportists. Kādas ir jūsu fiziskās aktivitātes ir šobrīd 86 gadu vecumā?

Daumants Znatnajs: Šobrīd es tikai staigāju. Vairāk neko. Es līdz kādiem 60 gadiem skrēju, visu mūžu skrēju. Būtībā jau tas ir manas dzīves pamats. Es 13 gadu vecumā saslimu ar kāju kaulu tuberkulozi un man pateica, ja tu tiksi vispār uz kājām, tad tu visu mūžu būsi invalīds. Un lika mammai parakstīties. Un toreiz sākās jaunas zāles penicilīns, es sāku viņas lietot, un kad es beidzu zāles, sāku skriet un tā es visu mūžu skrienu. Un ja godīgi, tas mani ir saglabājis kā cilvēku, un es ļoti labi saprotu, ko nozīmē sportot, kustēties. Tas cilvēku dara spēcīgu un varošu.

(..) Dzīve iegriezās tā, ka no meža lietām jūs pievērsāties profesionālajam sportam un iestājāties Fizkultūras institūtā.

Daumants Znatnajs: Jā, es negribēju stāties, jo domāju, ka izgāzīšos vingrošanā un kur, bet Uldis Beķeris [pasniedzējs] mani pierunāja, mēs tev palīdzēsim. Beigās pierunāja, aizgāju mājās, pateicu mammai - es eju uz fizkultūras institūtu. Mammai tas baigais pārsteigums bija, viņa zināja, ka es būšu mežkopis, bet pēkšņi… Bet par cik es esmu tāds diezgan patstāvīgs, ja esmu kaut ko izlēmis, mani grūti… un cik mani dzīve lauza un pielauza kļūt par sportistu, tad tā arī palika. Visu dzīvi esmu bijis sportā un mani tas ir glābis daudz kur. Gan veselību, gan daudz kur, kustoties un trenējoties. Un es biju Latvijas izlases kandidāts vieglatlētikā. Un Latvijas čempionu toreiz 4x400 ieguvu. Bet ne tādēļ, bet tādēļ, ka sports man ir devis faktiski veselību un dzīvību.

(..) Daumant, es arī lūgšu jums šobrīd, laikā, kas ir nemierīgs un neskaidrs pasaulē, teikt klausītājiem kādus stiprus, sportiskus, iedvesmojošus vārdus.

Daumants Znatnajs: Pirmkārt jau jātic savai Latvijai. Tā ir svēta lieta. Mēs neesam nekad bijuši liela tauta, mēs esam maza tauta, bet latvieši tomēr visā pasaulē vienmēr ir bijuši pazīstami ar savu neatlaidību, ar savu godīgumu. Mēs runājām, ka mēs esam maza valsts, mēs esam 14. - 15., manuprāt, valsts Eiropā pēc skaita. Tas ir vidus, tātad mēs neesam maza valsts. 

Un mums ir daudzas iespējas, bet vienkārši ir jātic savai valstij. Tas ir pamats. Jātic un jābūt godīgam, un, ja mēs to darīsim, tad mēs daudz ko varam panākt. Tāpēc es saku - ticiet latvietim, latvietis ir spēcīgs, latvietis var panākt, bet nedrīkst viņus tā kā tagad noraksta daudzus rakstniekus. Tie ir latvieši visi. Nav slikts un  labs latvietis, ir dažādi. Vienam patīk tas, otram - tas. Bet cilvēki ir gribējuši labu un nedrīkst labu cilvēku vienkārši ņem nolikt tāpēc, ka, lūk, viņam nav politiskais uzskats tāds. Nav. Tāpēc es ļoti nevaru piekrist tiem, kas šodien...

Savā laikā krievu cari latviešus nīdēja, vācu baroni nīdēja, bet tagad, kad latvieši paši nīdē ārā, ka tagad noraksta un nē, tas neder, tam nav politiskie uzskati. Nevar būt tāda  veidā. Ja mēs, latvieši, nebalstīsim paši savus latviešus, mēs neko nepanāksim, tāpēc, ticiet latvietim un atbalstiet spēcīgu Latviju. Tas mans aicinājums un svēta ticība.