Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Par kara noziegumiem var notiesāt arī aizmuguriski, taču neesmu optimists par to, ka Putinam kādreiz būs jāizcieš sods – atzīst bijušais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Par slepkavību izmeklēšanu deviņdesmitajos, par saukšanu pie atbildības par valsts nozagšanu, kur palikusi Jura Podnieka lieta un kāpēc izvairījies no intervijām piecus gadus – saruna ar Ēriku Kalnmeieru Laikmeta krustpunktā.

Viņam noteikti ir jāraksta memuāri, atmiņu grāmata par pieredzēto. Tajā būtu stāsti gan par mazā Ērika dzīvi Ventspils pusē Ugālē, gan par došanos studēt jurisprudenci Rīgā. Izmeklētāja darbs 80. gadu otrajā pusē un sarežģītāko noziegumu šķetināšana 90. gadu sākumā. Tolaik tika reģistrētas vismaz 300 slepkavības gadā un daudzu atklāšana notika tieši viņa vadībā. "Omon" uzbrukumi, kino režisora Jura Podnieka nāve, rekets un mafijas kari. 90. gadu skaļākās ziņas viņš var aprakstīt kā aculiecinieks. Un tad desmit gadi ģenerālprokurora amatā, pieredzot visus lielākos skandālus. KNAB vadītāju biežā maiņa, apsūdzības pret dažiem ietekmīgiem ļaudīm valsts nozagšanā, Zolitūdes traģēdija un vēl daudzi citi notikumi. Raidījuma viesis ir bijušais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. 

Kāda ir dzīve pēc ģenerālprokurora amata atstāšanas? To 10 gadu garumā, šķiet, katru otro dienu jūs bijāt presē, radio, televīzijā, šeit, radiomājā, arī bijāt biežs viesis. Pēdējos piecus gadus par jums faktiski nekas nav ne dzirdēts, ne zināms. Tā tāda apzināta taktika nekur nelīst, vai jūs vienkārši izbaudāt, ka neviens neaiztiek?

Ēriks Kalnmeiers: Jā, tā ir apzināta taktika, bet es varbūt pateikšu to nedaudz savādāk, parasti atbildu – mans lielākais ieguvums ir tas, ka esmu zaudējis atpazīstamību, ka man lielveikalā neskatās iepirkumu ratiņos, a, ko viņš ēd un ko viņš pērk. Un ka pavisam maz cilvēku, kuri mani atpazīst, kas es esmu bijis. 

Pavisam nesen kāda solīda dāma, viņa skatās –  es jūs esmu redzējusi. Viņa ir mediķis, viņa saka – es jūs esmu redzējusi, vai jūs neesat bijis pie manis pieņemšanā? Saku nē, bet es saku, jums redzes atmiņa nostrādāja. Kā? Nu tad es teicu, ka jūs mani droši vien televīzijā esat redzējusi, pateicu, kas es esmu. Jā, atcerējās.

Man personiski nedaudz traucēja tā atpazīstamība, ka visur, var teikt, tu esi priekšplānā un tevi atpazīst, tev pievērš uzmanību, tātad privātuma paliek pavisam maz.

Desmit gadu ģenerālprokurora amatā, ļoti intensīva ikdiena. Kā jums bija pārslēgties uz tādu atkal parasta cilvēka dzīvi?

Ēriks Kalnmeiers: Vispār vienkārši. No sākuma bija – ko es tagad darīšu, esmu aizgājis no darba, kur biju pavadījis 26 gadus kopumā, ar pārtraukumu. Kā tagad, ko, jāmeklē darbs? Es neko aktīvu nemeklēju, apzinājos to, kas nebūt neesmu pirmais, kuram iznāca saskarties ar šādu situāciju, ka pēc aktīvo darba gaitu beigšanas vadošā amatā tu nevienam neesi vajadzīgs vairāk. Es par to nejutos ne apvainots, ne aizskars. Ļoti feini. Katrā ziņā pēc pavisam neilga laika es ieguvu to, ka ir miers, beidzot ir miers, ka tevi nekur nerausta, tev ne par ko nav jāatskaitās, ka ne par ko tev nav jādomā valstiskā mērogā. Tas arī ir ieguvums, un katrā ziņā daudz mierīgāka dzīve, un es jūtos ļoti komfortabli. 

Jā, mani aicināja gan par "dīvāna ekspertu", gan sniegt dažādus viedokļus. Es pateicu nē, paldies, jā, tas ir pagodinājums, bet es atturēšos. Tas bija mans lēmums, un katrā ziņā es to nenožēloju. Un tas, ka es piekritu atnākt pie jums, tur jums vairāk jāpasaka paldies manai sievai, kura teica, nu aizej taču vienreiz kaut kur, ko tu visu laiku sēdi.

Tagad, vērojot notikumus Latvijā, jūs taču par daudziem cilvēkiem, par daudziem notikumiem zināt krietni vairāk, jūs esat redzējis šo cilvēku dosjē, jūs zināt, kāpēc viņam nepiešķīra pielaidi valsts noslēpumam. Kā jums ir vērot notikumus, politiķus, amatpersonas, par kurām šo to zināt krietni vairāk nekā mēs? 

Ēriks Kalnmeiers: Taisnība jau ir, ka nākas vērot atsevišķas personas, par kurām ir zināms, ka runas nesakrīt ar darbiem, kas ir kādreiz bijuši. Bet tas viss, protams, ir aizvien zem slepenības zīmoga, saukt nevienu nevaru un arī negribētu vārdā. Bet katrā ziņā šie grēka darbi, ja tā var teikt, viņi jau nekur nepazūd, viņi noguļas dokumentos, ja viņi ir apzināti un fiksēti.. Ne jau vienmēr tas ir krimināls. Ja pēc kādiem n-tajiem gadiem tos atslepenos, tad viņi būs arī pieejami publiski, bet saukt pašreiz par vienu vai otru…

Jā, es varu pateikt ļoti vispārināti, ka tagad jau tās ir bijušās valsts amatpersonas, kuru vārdi, jau strādājot amatā, absolūti nesakrita ar viņu darbiem, to, ko viņi reāli darīja. Bet atkal, kā es saku, viens ir, ko pasniedz sabiedrībai, veido savu publisko tēlu, un otrs, kas notiek dzīvē reāli.

Ja šīs lietas atslepenotu, tiešām sabiedrībai par dažu labu politiķi būtu pārsteigums?

Ēriks Kalnmeiers: Viennozīmīgi domāju, ka jā. Bet vai tas ir vajadzīgs? Paskatāmies uz šo jautājumu no cita viedokļa. Tika atslepenota VDK aģentu kartotēka. No sākuma bija kas par, bija kas pret, ārprāts, sāksies raganu medības. Kā redzējām, raganu medības nekādas lielās neizvērsās, viena otru publiski pazīstama persona parādījās un tagad, cik to piemin? Ļoti reti. Ja paies, teiksim, 20, 30, 40 gadu, jaunā paaudze vispār šos cilvēkus nezinās. Viņiem tas neko neizteiks un, uzzinot, ka kaut kāda persona X deviņdesmitajos gados ir kaut kādu cūcību pastrādājusi. Nu ko, tas izteiks, teiksim, kaut vai trīsdesmitajos gados. Tā kā tas ir…  

Bet šī slepenošana ir visā pasaulē, tas nav nekāds Latvijas izgudrojumus, un mēs ļoti labi zinām, ka ļoti daudzos jautājumos ir šie termiņi noteikti ne tikai pie mums. Tas tā ir, un tā tam jābūt.

(..)

Mūsu sarunas skan ierakstā. Vēl nevaram paredzēt, kā atkal mainīsies pasaule dienā, kad tā būs ēterā, un cik tuvu Ukraina būs mieram, bet agri vai vēlu šis karš beigsies. Jautājums jums kā juristam, vai jūs ticat, ka kara noziedznieki - Putins un citi, kuri ir vainojami tūkstošiem ukraiņu nāvē, nonāks uz tiesājamo sola?

Ēriks Kalnmeiers: Ārkārtīgi sarežģīts jautājums, lai varētu atbildēt. Gribētos, gribētos, protams, ka gribētos, bet cik tur ir šī realitāte. Neaizmirsīsim to, ka Krievija ir viena no trīs lielvarām, kas vismaz, kā izskatās patreiz, tiek virzīta uz to, lai šīs trīs lielvaras noteiktu kārtību pasaulē. Un ņemot vērā, ka tā ir kodollielvalsts. Katrā ziņā tāda iespējamība, ka aizbraukt un apcietināt - es nesaskatu tādu iespēju. Tā kā tagad ar bijušo Filipīnu diktatoru bija, kad viņu aizturēja lidostā un deportēja uz Hāgu, nebūs tādu iespēju. Pirmkārt, tiks izvēlētas valstis, uz kurām doties. Jautājums ir, cik ilgi vēl vispār Putins būs pie varas. Un tas ir viens jautājums. Katrā ziņā sadarbības no Krievijas puses šajā jautājumā nebūs, kamēr tur nenotiks kaut kādas radikālas pārmaiņas. Es neesmu tāds optimists, lai teiktu - jā, sauksim visus pie atbildības. Gribēt ir viens, otrs ir varēt. Pagaidām ar šo varēšanu manā ieskatā ir…

Droši vien svarīgi ir šos kara noziegumus dokumentēt, faktus vākt un ukraiņi arī to dara. No pasaules vēstures, arī nesenās, redzam, vai tie būtu konflikti bijušajā Dienvidslāvijā vai Āfrikas diktatori. Jā, varbūt paiet pat desmitgades, bet viņus paņem ciet un viņus notiesā, un viņus aizved uz Hāgu.

Ēriks Kalnmeiers: Kara noziegumiem nav noilguma. Pat ja cilvēku neizdodas reāli nogādāt tiesas priekšā, viens variants ir tiesāt aizmuguriski. Pats šis fakts jau - starptautiski atzīta tiesa ir pasludinājusi šādu spriedumu. Jā, nevarēs izpildīt sodu, bet tam jau ir liela nozīme. Kāds ieklausīsies, kāds pievērsīs uzmanību. 

Protams, propagandā to var pasniegt, ka tā ir Rietumu atriebība. To mēs visi labi zinām, ka var jebkuru faktu pasniegt dažādos veidos. Arī tas, ja cilvēks ir miris, tas jau nenozīmē, ka viņu nevar tiesāt par izdarītajiem kara noziegumiem. Tā kā - notiesāt var, bet vai būs reāla soda izciešana, tur gan es šaubos.

(..)

Pārskatot lietas, kas bija uz ģenerālprokurora galda jūsu termiņa laikā, tur būtu materiāls trim raidījumiem - KNAB vadītāju maiņas un dažādie strīdi, tad arī Vilnītis, Streļčenoks; Krājbankas izmeklēšana, Zolitūdes lieta, PAREX, Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča lieta. 2010. gadā, kad jūs pirmoreiz iznācāt pie žurnālistiem, un tad, kad jūs noslēdzāt amatu - mati sirmi.

Ēriks Kalnmeiers: Jaunāks neesmu palicis, jā, tā tas ir, Tas prasīja nervus viennozīmīgi, un tas nebija viegls laiks, protams, nē, bet katrā ziņā es nevienu mirkli nenožēloju. Jo es ieguvu tādu dzīves pieredzi, es uzzināju..., tā vienkāršāk - kā tās lietas darās un kas kas ir aizkulisēs. Un kā jau es arī sākumā teicu - es esmu laimīgs, ka mani vairs gandrīz nemaz neatpazīst, ka es esmu nokāpis no šīs skatuves un man tur vairs nav jāatrodas.

Kurš varbūt bija tas smagākais brīdis ģenerālprokurora amatā, jo tajā beigu posmā tur bija arī Saeimas deputātu rosinājums par jūsu darbības pārbaudi un atlaišanu.

Ēriks Kalnmeiers: Tas bija… Es varu pateikt, tā bija apzināta rīcība, kad Konservatīvā partija apzināti mēģināja mani nobīdīt no amata, lai dabūtu sev vajadzīgu cilvēku iekšā. Un tika piesaistītas arī citas valsts institūcijas, kuras mēģināja fiksēt un pasniegt, ka prokuratūrā gan ar līdzekļiem nav kārtība. Un tur pat aizgāja līdz tādām muļķībām visādām, ka… es neanalizēšu to, bet…. es to varu, tie nav tukši vārdi.

Ieviesām to digitālo programmatūru, tātad izveidoja prokuratūras informatīvo sistēmu. Man Valsts kontrole pārmet, jums ir pāri par 900 cilvēkiem, kāpēc, lūk, 200 nelieto [programmatūru]. Es saku kas nelieto – apkopējas, šoferi, sievietes, kuras ir pirmsdzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājumā Kā viņas var lietot, nevar. 

Pārmetums bija arī, kas pēc tam veiksmīgi pazuda - ir personas, kuras ir nokārtojušas prokurora eksāmenu, bet vēl nav prokurori. Viņi pusgadu stažējas. Beidzoties šīm stažēšanās periodam, ja viņš ir nokārtojis eksāmenu, tiek iecelts prokurora amatā. Sešus mēnešus viņš ir strādājis, viņam pienākas atvaļinājuma daļa par šo laiku. Viņš atvaļinājumu neizņem, mēs izmaksājām naudas kompensāciju atbilstošā proporcijā. Man pārmeta par to, ka lūk, vajadzēja šo sešu mēnešu stažēšanās laiku ieskaitīt prokuroru darba stāžā. Es pajautāju, atvainojiet, kā ar izdienu? Viņš nebija prokurors. Tātad jūs piedāvājat nelikumīgi palielināta izdienas stāžu? Fiksi pazuda.