Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

90.gadu sākumā viņa bija viena no teātra zinātnieces Silvijas Radzobes skolniecēm, bet šodien viņas ceļš gandrīz katru dienu paiet starp Valmieru un Rīgu. Stāstot par Valmieras teātra gaitām, Evita Ašeradena saka: "Mēs vienkārši tiešām daudz strādājam." Par bērnību Liezēres pagastā, baroniem fon Ašeradeniem un tīrām emocijām teātrī, kas liek raudāt arī pieaugušajiem, saruna ar Valmieras teātra direktori Evitu Ašeradenu.

Ar savu šīs dienas raidījuma viesi dzīvē esmu saticies vien pāris reizes, un lielākā daļa no tām ir bijusi kapu svētkos. Mūsu senči nāk no viena pagasta. Arhīvos atradu, ka pirms gadiem divsimt dzīvojuši pat blakus mājās. Mūsu vecvecāki ir piederējuši pie Gulberes muižas Liezeres pagastā, mūsdienās Madonas novadā. Tolaik Gulberes muiža piederēja baroniem Šulciem fon Ašeradeniem. Mūsu senči, vienkārši lauku ļaudis, noteikti nevarēja paredzēt, ka viena no viņu atvasēm reiz kļūs par žurnālistu, bet otra – par dramaturģi, teātra kritiķi, teātra direktori. Un ka reiz viņi abi satiksies Rīgā, Latvijas Radio studijā. Laikmeta krustpunktā saruna ar Valmieras teātra direktori Evitu Ašeradenu, mūsu kopējā Liezeres pagastā arvien labāk zināmu kā Evitu Sniedzi.

Dažreiz esmu aizdomājies, nez kā ir dzīvojuši mūsu senči Liezerē pirms gadiem divsimt un senāk, par viņu sadzīvi, grūtībām, par viņu priekiem, un tad, ja salīdzina ar mūsu šodienas dzīvi… Un man šķiet, ka mūsu senčiem tomēr ir klājies krietni grūtāk nekā mums ar mūsu šīsdienas nebūšanām un nemierīgo laiku apkārt. Vai Tu kādreiz esi domājusi, kā Taviem Liezeres senčiem tur bija dzīvot pirms gadiem divsimt un senāk?

Evita Ašeradena: Esmu domājusi, jā. Arī tādas interesantas likteņa sakritības par dzīvē sastaptajiem cilvēkiem, un arī tāpēc gribas pāršķirstīt tos radu rakstus, atrast vecas liecības par to, kurā brīdī pirktas mājas un par cik naudām, un kurš to darījis. Skaidrs, ka tie bija grūti laiki. Es vairāk, protams, zinu tēta puses senčus. Man liekas tāds brīnumains stāsts par to, kā mans vectēvs satika vecomammu, viņi vienā gadā dzimuši, un vecāmamma četrus bērnus radīja laikā no 33 līdz 43 gadiem, kas man liekas ar’ tāds retums, jo jau diezgan cienījami gadi, un ka viņi mēģināja to visu darīt. Bija grūti, bet bija kaut kādas vērtības, kuras viņiem bija svarīgas, kuras viņi ievēroja, un, kad skatās tās bildes, kurās viņi sapucējušies sēž, man liekas, tur tādi ļoti inteliģenti un gudri cilvēki, kas cīnījās, darīja to zemes darbu, bet arī tiecās uz zināšanām. Un tas, ko man tētis vienmēr… mēs esam trīs māsas, un viņš vienmēr teica, ka galvenais ir izglītība, un visu laiku strādāja ar to. Viņiem pašiem arī bija izglītības, cik nu varēja tajā laikā, bet gribēja, lai meitām būtu augstākās izglītības un lai iet tālāk. Jā, tas nāk no senču senčiem, ka ir svarīgi mācīties.

Vai Evita Ašeradena ir aizdomājusies arī par to likteņa dramaturģiju, ka Gulberes muiža reiz piederēja baroniem Ašeradeniem?

Evita Ašeradena: Jā, šis tiešām ir tāds likteņa joks, paradoksālais, es pat nezinu, jā… Kaut kāds iemesls tam bija, jo… es atradu senus līgumus par to, ka mans vecvectēvs ir pircis zemi no barona Šulca fon Ašeradena, un man liekas, bija 1200 rubļi.

Mana tēta māsa arī atcerējās, kā baronese viņai vēl bija kaut ko dāvinājusi no Gulberes muižas, kaut kas tur vēl stāvēja Šķēšu mājās dāvināts. Nu tādi krustvecāki gandrīz.

Cik bieži vēl izdodas uz dzimto pagastu aizbraukt? Es Tevi satieku vien kapu svētkos, vietējā veikalā vēl neesmu redzējis.

Evita Ašeradena: Jā, man sanāk arvien retāk, jo mēs braucam uz otru pusi. Vīram lauku mājas ir pilnīgi otrā pusē Kurzemē, Kaltenē, un uz „Lejas-Šķētēm” es braucu reti.

Bet kaut kāds pieturas punkts tur vēl ir?

Evita Ašeradena: Jā, mums ir tagad atjaunotās mājas, kurās pirms kādiem diviem gadiem metos iekšā un savedu kārtībā tā, lai viņas būtu… nu, lai nesabruktu. Tur beidzot ir ūdens, un beidzot ir iekšā elektrība kārtīgi. Nu elektrība bija, bet nu ūdens un viss pārējais. Es domāju, ka mēs arvien vairāk brauksim uz turieni, jo nu vieta ir ļoti, ļoti skaisti un…

Bet tās tādas īstas lauku mājas uz Vidzemes augstienes pakalniem, cik es tā no attāluma esmu pavērojis.

Evita Ašeradena: Jā bet tās ir atjaunotās, jo tajā laikā, 60. gados spiediens bija, ka ir jātaisa meliorācija, un tās mājas… Aizgāja dzīvot uz ciematu, un droši vien, ka tur bija arī daudz iemeslu, ka jaunie gribēja jau dzīvot savu dzīvi, kas ir mana tēta paaudze. Un kaut kā tajā brīdī tas likās vienkāršāk, nekā palikt tur, un meliorācija, protams, kas nolīdzināja tās mājas. Nevar noliegt, tā tas bija. Un mans vectēvs tā arī nemaz neuzzināja, ka tās mājas tur nav. Vecāmāte nodzīvoja ilgi, līdz 92 gadiem.

Droši vien, ka pašā jaunībā tev liekas – vienkārši tās tādas mājas, kur tētis ielicis savu darbu, un mēs ar māsu tur pavadījām visas savas vasaras deviņdesmitajos gados, kad atjaunoja to visu. Bet tagad aizbraucot, es saprotu, ka tā ir vienīgā vieta uz pasaules, kur es varu dabūt enerģiju, un tie nav tādi… Nav tādi izdomājumi, tā tas ir. Vienkārši tu stāvi uz tās zemes, un tur ir kaut kāds spēks.

(..)

Evita Ašeradena: Es tiešām domāju, ka tas Valmieras teātra spēks ir… tagad arī mums bija simts gadu, un es skatījos vecās hronikas, kur galvenais Valmieras teātra tāds dzīvotspējas avots ir minēts, ka Valmieras turas uz entuziastu, entuziasms ir tas, kas virza.

Skaidrs, ka Valmierā paliek tikai tie, kas grib palikt, kas tic tam, ko viņi dara, un tāpēc mēs spējam kaut kā arī varbūt pastāvēt. Šobrīd Valmieras teātrim ir ļoti, kas ir no tiem vecajiem laikiem, ka ir saglabāti gan tie ētiskie pamati, kuros tu cieni otru un strādā uz partneri, un līdz ar to izdodas saglabāt ansambliskumu, un tas… Diemžēl šajā laikā ir kaut kādā brīdī ir zvaigžņu laiks, un ir teātri, kuriem ir raksturīgākas zvaigznes. Valmieras teātrī ir zvaigznes, bet, tā kā viņi atrodas, vienalga, lai kā mēs domātu, tā ir perifērija, un ir grūti tikt līdz tam, lai tevi visi žurnāli pamanītu, jo principā zvaigzne skaitās nevis tas, kas tu esi pēc būtības, bet pēc tā, kā tevi uztver žurnāli vai…

Vai cik bieži tu filmējies seriālos.

Evita Ašeradena: Jā, vai cik bieži tu esi seriālos. Un cilvēki, kuri spēj virzīties, kā es teicu, tā viena mērķa labā, un tu spēj visu laiku padot otram piespēles, lai otram būtu labāk.

Dace Eversa vienā vakarā varēja nospēlēt galveno lomu, otrā vakarā viņa spēlēja „Tēvocī Vaņā” vismazāko lomiņu, kurā viņa vienkārši ada, un tas ir arī pilnīgi visiem. Arī Aksels Aizkalns, piemēram, tagad spēlē Jāzepu, nākamajā brīdī viņš ir Sīkstulis ar pilnīgi citādāku grimu. Vai Māri Mennika – arī viņa vienā vakarā ir kā Latvijas labākā teātra aktrise ir Roplainiete, un nākamajā brīdī viņa ir pamāte „Sprīdītī” vai arī staigā ar maisu, kur vispār neviens nezina, ka tā ir viņa. Vienkārši ir kaut kādi…

Es domāju, ka Valmieras teātra spēks ir pašapzinīgi ļaudis, jo cilvēki bez pašapziņas, tur ļoti grūti, jo tev visu laiku liekas, ka tev jābūt citur, bet tajā brīdī, kad tu saproti, ka šajā teātrī tu sasniegsi daudz ko, un tad jau pēc tam var domāt, ko tu gribi tālāk, kā tu izmantosi tās iespējas, un tas attiecas ne tikai uz aktieriem. Tas attiecas uz režisoriem, tas attiecas uz radošo trupu, tas attiecas uz tehnisko grupu, ka tu gribi… No Lūča laikiem ir kaut kāda ētika, kas ir… Lai kā tu dusmotos, bet tā ētika tomēr tev ir pāri visam. Tu spēj tā kā cienīt, un arī, protams, ir konflikti bijuši, un ir dusmas un kaut kas cits, bet, vienkārši varbūt atnāc pa taisno, pasaki.