Augstākais dvēseles lidojums, kas man ir bijis, tā aktieris Ģirts Jakovļevs saka par iespēju kopā ar Lilitu Ozoliņu savulaik vadīt Dziesmu svētkus Mežaparkā. Kā jutās latviešu čekista Petersa lomā un ar Johana Štrausa tēlu iekļuva filmā par Marisu Jansonu. Arī par mūža draudzību ar kolēģi Uldi Dumpi saruna ar Ģirtu Jakovļevu Laikmeta krustpunktā.

Drāmas teātra kroņprincis - grāmatā "100 izcilākie Latvijas aktieri" šādu virsrakstu stāstam par aktieri Ģirtu Jakovļevu izvēlējās teātra kritiķe Silvija Radzobe, rakstot, ka "Ģirts Jakovļevs ir viens no talantīgākajiem savas paaudzes aktieriem skatuves mākslā un arī kino". 

Par savu mūža darbu saņemta liela publikas mīlestība un atzinība, lai gan pats aktieris saka, ka pusaudža gados nekādas teātra būšanas neesot bijušas ne prātā. Bijusi doma par kādu praktiskāku profesiju, piemēram, inženiera darbu. Par inženieri Ģirts Jakovļevs nekļuva, bet par izcilu aktieri gan. Intervijas sniegt viņam nepatīk, vēl mazāk viņš vēlas runāt par savām izdzīvotajām lomām...

Ģirts Jakovļevs arvien ir uz skatuves, Nacionālā teātra repertuārā ir piecas izrādes, kurās viņš piedalās - "Suņa māja", "Riests", "Skroderdienas Silmačos", "Pūt, vējiņi!" un "Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris", kas pieejama ierakstā.

Ģirts Jakovļevs: Vakar [dienu pirms sarunas ieraksta] bija izrāde. Visu izrādi uz skatuves, uznāku jau pirms izrādes, minūtes 10 pastaigāju, pasēžu, kaut ko tur, ko es daru, to es daru. Tad sākas izrāde, tad es bišķi pārrunāju tādu ļoti sirsnīgu stāstiņu par sevi [sunīti], un tad pašās beigās atkal tāds sirsnīgs, maziņš stāstiņš, kādas rindiņas septiņas vai astoņas. Tad izrāde beidzas, aplausi, pamatīgi aplausi, kā vienmēr. Un es ar to štoku visu laiku dzīvojos pa skatuvi. Es pats neko nerunāju, bet visi četri cilvēki, kas ir, kas to lugu spēlē, tie man nāk stāstīt savas bēdas, savus dzīves stāstus un es cenšos viņiem dzīvot līdzi, jo tas suns jau ir kā mājas dvēsele.

Raidījums skan pirmsjāņu nedēļā. Protams, Nacionālajā teātrī tas ir "Skroderdienu laiks", daudz sezonas esat bijis Dūdara lomā, bet Ģirts Jakovļevs arvien ir "Skroderdienās", tagad tautā.

Ģits Jakovļevs: Nē, nē, kāda tauta! Mēs ar Dumpi [Uldi] spēlējam lielas lomas. Es esmu Vanagu saimnieks, kur nāk visi jāņotāji. Un Uldis ir Dzelzkāju saimnieks. Es saku: Vanagi aizsteigušies priekšā, noņems lielākos siera gabalus. Uldis atkal pretim: Jā, mūsu meitas aizkavējās, jāņuzāles lasīdamas. 

Pēc tam sākas deja, kas ir ļoti interesants faktors - es ar to štoku. Un tas nav sacerēts, tā ir reāla sakritība. Es ar Māru Zemdegu daudzus gadus..., mēs dēvējam to par kadriļu. Piesaka kadriļu un sāk spēlēt. Un tagad es nevaru padejot, un tad es tur knibinos ar to štoku un tā kadriļa beidzas. Man ir teksts, kas bija arī bez štoka: "Luste, luste jaunajām, kāda vecajam, / Vecam luste aizgājuse pār kalniņu dziedādama." Precīzi tā, kā uzrakstīts priekš mana kruķa šitas danču gabals.

Kādi būtu uzmundrinājuma vārdi no Dūdara svētkos?

Ģirts Jakovļevs: Galvenais, es domāju, lai viss, kas notiek, bet lai visiem cilvēkiem būtu labs garastāvoklis. Vienkārši elementāri labs garastāvoklis, neskatoties uz to, ka ir grūti, smagi, bet mēģināt izrauties no visas tās lietas ārā un mēģināt paskatīties debesīs uz saulīti, uz koku galotnēm un iespēju robežās nojāņot tā sirsnīgi, mīļi. Jo Jāņi jau, kā saka, ir apvienojoši tautas svētki.

Pieminēju šo inženiera stāstu, bet tevi var dēvēt par tādu brīvprātīgo Brasas rajona būvuzraugu, jo dzīvojam kaimiņos uz vienas ielas, Upes ielas, vien dažas mājas mūsu starpā, un bieži redzu, kā Ģirts ar savu sunīti "inspicē rajonu", skatās, kā tiek būvēts Brasas tilts, kā tiek remontētas ielas. Vai ir pārliecība, ka līdz Dziesmu svētku tramvajs ripos pāri?

Ģirts Jakovļevs: Pa vienu līniju viņam ir jāripo, pa divām nē, to jau skaidri pateikuši, bet man tas 11. tramvajs ir ārkārtīgi mīļš un tuvs, jo es piecas minūtes aizeju līdz pieturai tilta galā un izkāpju burtiski pie teātra dienesta ieejas. Man ir astoņi soļi no tramvaja durvīm, kad esmu jau teātrī. Tagad es braucu ar autobuss, tikai tas ir sarežģītāk. 

Bet es ļoti sekoju, tiešām ar interesi skatos, kā to taisa. Sliedes jau liek. Esmu nogājis gar malu - puse gatava, otra puse nav gatava. Jāsaka, lai celtnieki strādā, tas jau būtu kaut kas neiedomājams, ja tas tramvajs uz Dziesmu svētkiem nebūtu. 

1990. gadā kopā ar nesen mūžībā aizgājušo kolēģi Lilitu Ozoliņu jūs vadījāt Dziesmu svētkus. 

Ģirts Jakovļevs: Tas ir augstākais lidojums dvēselei, kas man ir bijis.

(..) Ja mēs tagad paskatāmies atpakaļ, bijušas lielas lomas un visādi citādi pasākumi, es arī vadīju to tautas manifestāciju pēc tam estrādē. Jāpasaka paldies Pētersonam Pēterim, viņš izvēlējās mūs abus ar Lilitu. (..) caur darbu var pieminēt. Kaut vai šis mūsu augstākais lidojums - Dziesmu svētku vadīšana, un tad vēl mana pirmā kino loma. Bija tāda filma "Uzbērums" Lāča Ērika režijā, kur Lilita bija mana iecerētā. Es pats, ko atceros, tas ir tik šausmīgi sen… 

Mēs ar Lilitu dzīvojām nosacīti kaimiņos, pāris mājas tikai pa starpu, un ļoti bieži satikāmies "Rimi" veikalā. Es gāju un viņa, tad papļāpājām, jo veikals ir tāda vieta, kur satiekas fantastiski cilvēki, Streiču Jānis un ko tik es tur neesmu saticis. Tas tāds melnais humors it kā ir. Bet nu tās ir šausmas, kad tā padomā atpakaļ… Tā ir Regīna Razuma, tā ir Lilita… gadi iet, skaties filmas - tas nav, tas nav, tas nav... Briesmīgi, ja tā padomā, bet jāsaka tā… Tur nekā nevar darīt.

Bērnībā un skolas gados mamma Ģirtu Jakovļevu daudz vedusi uz teātri.

Ģirts Jakovļevs: Mēs gājām uz teātrī, uz Jaunatnes teātri, Drāmas teātri. Bet man, piemēram, doma, saistībā ar teātri, absolūti nekāda, pilnīgi nekāda nebija. Es skatījos, jā, man patika, teiksim, tur vēl aktieri grimējušies, tur Ludvigs Bārs vai kā... Tagad jau tā vairs neņemas un degunus nelipina klāt, un žokļus netaisa. 

Es pats pamatskolā spēlēju "Sprīdītī" Milzi Lutausi, un tad tā skolotāja teikusi pēc izrādes mammai - es jūs apsveicu kā nākamā Filipsona māti. Vai kaut ko tamlīdzīgi. 

Pēc tam vidusskolā arī mēs spēlējām, es arī biju pašdarbībā, bet tikai tāpēc, ka tā varēja "nošlīherēt" no stundām. Mēģinājumos tur varēja aiziet un zem skatuves noslēpāmies reizēm. Bet mēs tur spēlējām nopietnas divas lugas - Leona Paegles "Runga iz maisa" un lietuviešu autora "Jaunaudze", un abas lugas mēs parādījām televīzijā. Toreiz nebija video lentes, nerakstīja, bet dzīvais raidījums. Pamatīga pašdarbība mums bija.

Ir piedzīvotā publikas apbrīna, ir piedzīvoti arī liela tautas mīlestība.

Ģirts Jakovļevs: Jā, ir gan. Vai pelnīta, to es nezinu, bet tas trakākais ir tas, ka to nevar atmaksāt. Varbūt ar tām lomām, bet tā tiešām ir. 

Lūkojoties uz aktiera darba pirmsākumu Drāmas, tagad Nacionālajā teātrī, un runājot par režisoru Alfredu Jaunušanu, vai var teikt, ka viņš jūs kā mālu ir izmīcījis un tos pamatus ar jums ir licis?

Ģirts Jakovļevs: Absolūti, 99%, jā. Viņš ar mani ņēmies, un es pie viņa esmu spēlējis, kā saka, ļoti foršas lomas. Es jau esmu režisoru aktieris, es jau pats esmu slinks un dumjš, lai gan pats studējis režisoros.

Bet toreiz bija skaists teksts. Kad Aleksandrs Leimanis pēc otrā kursa paziņoja rezultātus, tad Putniņš - pieci, Streičs - pieci, kas tur, Lācis - četri, Liniņš - pieci. Jakovļevs - divi, nebūsi režisors. Un tai brīdī Vera Baļuna sēž tur pie tā galda, kur viss tas notiek. Vera tad saka: Mazais, Jakovļev, vai tu negribi nākt pie manis mācīties par aktieri. Es saku - jā, profesore!. Tad tu būsi tagad pie manīm.

Tā Ģirts Jakovļevs nokļuva Nacionālajā teātrī un pie Alfreda Jaunušana.

Ja skatās arhīvus un foto, var redzēt, ka ir bijuši dažādi prezidiji padomju laikā, kur Ģirts Jakovļevs arī ir sēdējis blakus Vosam [Augustam] un visiem pārējiem, un diezgan aktīva bija arī sabiedriskā dzīve. Kāda bija tā iesaiste un kas bija tas, ko tu redzēji, ko tu pieredzēji padomju sistēmā, esot blakus visiem funkcionāriem un nomenklatūrai?

Ģirts Jakovļevs: Saproti, kas par lietu ir, es negribu mazgāties tīrs un tagad teikt, jā, tolaik es sapratu šo drausmīgo varas apspiestību un cilvēku visu tādu… Es saku, tur es sēdēju, nu vienkārši, nu nekādu, politiski nekādu... Man bija jānoskaita dzejolis, bija liela manifestācija pie Strēlnieku pieminekļa, es neatceros vairs pret ko, kur visi uzstājās, un es runāju Petera [Jāņa] dzejoli. Bet es jau biju izdomājis, kuru dzejoli var skaitīt, lai nebūtu, kā saka, ka es slavinu tagad visu šo būšanu "un sarkano to svēto krāsu lāpā iet Latvija uz gadu simteni". 

Nu vai man tas izdevās, vai nē, lai gan pēc tam publikācijā jau tagad mūsu laikos bija rakstīts, ka Jakovļevs arī tur pie komunistiem manifestācijās runājis, bet iekšēji es centos… Nu jā, tā tas ir, Latvijas komunistiskā prēmija, Triju Zvaigžņu ordenis. Un Lilitai Bērziņai arī bija Ulmaņlaikā tas, vācu laikā tas un tad bija sociālistiskā darba varone. Tas tāds publisku cilvēku liktenis laikam.

Ģirts Jakovļevs ir bijis politiski aktīvs un īpaši aktīvs atmodas sākumā. Ģirta Jakovļeva balsi mēs dzirdam lielajās tautas sapulcēs un manifestācijā Mežaparkā. Jūs, Džemma Skulme, vēl daudzi no tā saucamajam radošajiem, jūs bijāt tur tautas priekšplānā šajos atmodas gados.

Ģirts Jakovļevs: Tā bija tiešām. Vai tas bija pelnīts, es domāju, ka nē. Tas bija pateicoties darbam teātrī un filmām. Tā tas ir, es domāju, jā, bet nevis pateicoties manai stingrai un striktai politiskajai pārliecībai.