Ģirts Valdis Kristovskis: Barikādēs bija svarīgi noturēt visu nevardarbības izpausmē

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Tramps ir Amerikas vājums un apkaunojums, un es ceru, ka Amerikas sabiedrība to pārvarēs – saka Ģirts Valdis Kristovskis, bijušais iekšlietu, aizsardzības un ārlietu ministrs. Kā barikādēs veidoja zemessardzi un kāpēc vēlāk iebilda pret obligāto dienestu, vai šobrīd Latvijā ir vieta jaunai partijai un vai vēl raksta dzeju – saruna ar Ģirtu Valdi Kristovski Laikmeta krustpunktā.

1991. gada barikādes parādīja, ka Latvijas iedzīvotāji grib un var brīvprātīgi sanākt kopā ne tikai, lai paustu viedokli par pārmaiņām, kuras bija sākušās pēc neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas, bet arī lai aizstāvētu brīvību. Tā paša gada augustā Latvijā izveidoja Zemessardzi, kuras pamatā arī ir brīvprātības princips. Dažu mēnešu laikā tajā iesaistījās 10000 cilvēku, bet pēc gada tie jau bija 17000. No tā brīža ik gadu pieminam laiku, kad Doma laukumā smaržoja pēc dūmiem, katrai vīru grupai bija radioaparāts, lai sekotu līdzi jaunumiem. Barikādēs klāt bija arī Ģirts Valdis Kristovskis. Viņš jau bija balsojis 4. maijā par neatkarības atjaunošanu. Vēl pirms tam darbojies Latvijas Tautas frontē un kļuva arī par pirmo Zemessardzes štāba priekšnieku. Viņš bija aizsardzības ministrs tieši tajā laikā, kad Latvija strādāja, lai tiktu uzņemta NATO. Vairakkārt arī mēģinājis iegūt pilsētas mēram nepieciešamo atbalstu Ventspilī. Tagad viņš aizsardzības jautājumus skata kopā ar jaunākajām tehnoloģijām, bet ir arī romāna autors un radio arhīvā atrodam viņa rakstītu dzeju aktiera lasījumā.

Intervijas ieraksts notiek tieši 20. janvārī, dienā, kad pieminam barikāžu laiku un Doma laukumā ir iedegti piemiņas ugunskuri. Vai šodien tas atsauca kā īpaši atmiņā to laiku?

Ģirts Valdis Kristovskis: Protams, 20. janvāris ir īpaša diena manā atmiņā, ļoti skaudra diena, jo tajā dienā bojā gāja Andris Slapiņš un smagi tika ievainots un pēc tam mira Gvido Zvaigzne. Un es personīgi viņu satiku tajā dienā un arī gaidīju pie mums Augstākās Padomes Aizsardzības štābā. Viņiem bija jāierodas, jāieintervē un jāfilmē mūs vakarā. Es satiku viņus, pirms viņi nonāca krustugunīs, darot savu darbu. Un pēc tam, kad šī provokatīvā pie Iekšlietu ministrijas izraisītā kauja, lai sagrautu barikādes, mums veiksmīgi beidzās, tad štābā pie manis nonāca informācija, ka tieši šie divi lieliskie žurnālisti ir vai nu smagi ievainoti vai gājuši bojā. Tas bija ārkārtīgi liels, smags pārdzīvojums, jo man vēl visu dzīvi pēc tam ir priekšā šie pēdējie viņu dzīvie kadri.

Bet patiesībā jāsaka, ka barikādes jau bija daudz lielākas. Šī ir viena epizode, ārkārtīgi smaga un zīmīga, bet barikādēs bija tūkstošiem cilvēku iesaistīti un piedalījās dažādas organizācijas, un šie barikāžu organizācijas centri bija vairāki. Bija Tautas fronte pie Ministru kabineta, šeit pie Augstākās Padomes, Lauksaimniecības ministrijas. Un varētu teikt, ka barikāžu būvēšana, militārā puse, ko varbūt tā īsti neuzsver, tējas vārīšana un maizes riecienu dalīšana – tas viss tā saaudās kopā, ka tas ir unikāls un, manuprāt, arī nekad neatkārtojams mūsu tautas un valsts pašapziņas apliecinājums, cieņas apliecinājums mīlestības pret valsti apliecinājums.

(..)

Barikāžu laikā jūs bijāt Augstākās Padomes deputāts. Dienas bija pārpildīgas ar notikumiem un pārmaiņām. Ko jūs tajās dienās darījāt, kas visvairāk palicis atmiņā?

Ģirts Valdis Kristovskis: Pirmkārt, es biju tajā laikā Aizsardzības un iekšlietu komisijas deputāts, un mēs jau laicīgi savus pienākumus bijām sadalījuši. Manā atbildībā bija Augstākās Padomes komisijas sadarbība ar brīvprātīgo vienībām. Tad es sapratu apmēram, kādas ir tās mūsu nevardarbīgās spējas. Un, protams, situācija jāvērtē tādā aspektā, ka mēs atradāmies okupācijā un mūs novēroja visas PSRS drošības iestādes. 13. janvārī tika izveidots štābs un štābā mums bija vadošie vizionāri Odisejs Kostanda un Tālavs Jundzis, un tur bija arī mūsu strēlnieku apvienības vīri. Un nevardarbīgā pretošanās tika atbalstīta arī no Latvijas sieviešu līgas, kur Anita Stankēviča vadīja. Man tika uzticēta sadarbība ar medijiem un Latvijas Radio. Tad es arī varēju šad tad kādu vārdu teikt Latvijas Radio. Pat aizgāja tiktāl, ka es arī dažas operatīvās štāba lietas mēģināju ar Latvijas Radio palīdzību darīt zināmus barikāžu dalībniekiem. Jāsaka, tas bija liels izaicinājums un Latvijas Radio atļāvās kaut ko tādu, bet drīz vien tas tika pārtraukts.

Mēs uzsveram, ka barikādes bija nevardarbīgā pretošanās, un tā tas arī notika. Tomēr daudzi dalībnieki atceras arī to, ka ieroči vai kādi pašaizsardzības līdzekļi ir bijuši, ja būtu bijusi vajadzība aizstāvēties. Cik daudz jums visiem par to bija zināms, kuri pārzināja, kā barikādes tiek organizētas?

Ģirts Valdis Kristovskis:  Tā informācija tiešām aizsardzības štābā ienāca. Man ir grūti pateikt, vai pie Ministru kabineta, tā štāba rīcībā, vai Tautas frontes štābā, kas atradās tuvāk dzelzceļa stacijai un uzbērumam, vai viņi kādu konkrētu gadījumu tiešām arī atklāja, bet patiesībā pat bija barikāžu laikā mēģinājumi iet un pārbaudīt, lai konstatētu tieši no  štāba puses, lai nepieļautu ieroču lietošanu. Manuprāt, tas būtu bijis signāls, kas ļautu PSRS pusei to pamatot kā militāru vardarbību pret PSRS varas iestādēm vai bruņotajiem spēkiem, vai viņu cilvēkiem un tādā veidā arī vērstu visu to brutālo, militāro vai OMON spēku tieši pret barikāžu dalībniekiem, kas nenotika. Tāpēc bija ārkārtīgi svarīgi noturēt visu šajā tīrās nevardarbības izpausmē, kāda tā arī bija.

Varbūt bija sarunas ar dalībniekiem sanākot kopā, varbūt kādi aktīvākie vīri teica - ja kas, mēs tagad būsim gatavi. Jūs teicāt nē, ir svarīgi šo noturēt.

Ģirts Valdis Kristovskis: Jā, tiešām tā tas arī bija. Jāsaka, ka atsevišķi barikāžu dalībnieki zināja to, ka viņu vīriem ir vai nu medību ieroči, vai kādi aukstie ieroči, vai arī tajā skaitā bija vīri, kuri saka - mums ir Otrā pasaules kara trofeju ieroči. Bija dažādi, tur nevarēja izkontrolēt tos cilvēkus. Bet svarīgākais ir tas, pat ja kāds, varbūt tie bija nedaudz, bet šādus šaujamieročus, šādus līdzekļus bija paņēmuši līdzi, tā kopējā izpratne par to, ka tā var būt pati galējā kaut kādā izpausmes forma pašā pēdējā brīdī - tā tika saglabāta un neviens nevienu šāvienu no barikādēm neveica. Visi šajā unikālajā situācijā bija tiešām nevardarbīgi.

No barikāžu laika nokļuvāt pie Zemessardzes formēšanās pirmsākumiem. Cik bīstami tajā laikā bija par to domāt, sākt to darīt, kad tikko bija noticis augusta pučs, Latvijā vēl atradās arī bijušās padomju armijas karaspēks.

Ģirts Valdis Kristovskis: Par to bija jāsāk domāt vēl pirms janvāra barikādēm, un par to jau arī mēs sākām domāt un daudzi citi domāja. Varētu teikt, ka brīvprātīgo vienības bija pirmās, kuras uz nevardarbības principa tika veidotas. Bet faktiski ļoti daudzi no šiem cilvēkiem, ne tikai barikāžu, pēc tam integrējas Zemessardzē. Arī barikādēs bija šī šī doma, ka mēs varam nevardarbīgi, bet nākamajā reizē mums ir jābūt organizētiem un daļēji jābūt bruņotiem. Šīs domas barikāžu cilvēku galvās bija, jo katrs jau no savas puses domāja, kā labāk rīkoties. Tādas īstas vadlīnijas jau arī nevar katram cilvēkam nodot un arī zināšanas, un apmācības. Tas viss bija ļoti unikāli. Tas arī parāda šo barikāžu unikalitāti. 

Bet pēc barikādēm vajadzēja ne tikai šo nevardarbīgo ideju attīstīt, pilnveidot organizāciju, bet bija arī jāattīsta jau doma par to, ka Latvijas valstij agri vai vēlu būs nepieciešamas bruņotas vienības. Barikādēs cilvēki to gribu izteica. Tieši tāpēc arī bija jāraksta šis likums. Un toreiz, kad sāka rakstīt likumu, mums bija jārēķinās ar to, ka kaut kādā brīdī, piemēram, Valsts drošības komiteja vai kādas speciālās izlūkošanas vienības, kas ir bruņoto spēku rīcībā, viņi var arī tādā vai citādā veidā šo procesu pārtraukt, jo arī Zemessardzes likuma rakstīšana nebūt nebija tā, ka cilvēki rāvās to likumu rakstīt.

Tieši šīs piesardzības dēļ arī?

Ģirts Valdis Kristovskis: Es pat nemēģina to kaut kādā veidā analizēt. Tas būtu varbūt nepareizi, bet iespējams. Varbūt arī tāpēc, ka faktiski mums jau bija 50 gadus pārrāvums kaut vai līdz tām pašām aizsargu vienībām, kurām bija varbūt nedaudz citi uzdevumi. Tā vai citādi tas bija grūti, jo patiesībā bija jāintegrē ļoti daudzi priekšlikumu, kas nāca no cilvēkiem. Tie bija visdažādākie un pat ļoti tālejoši. 

Likums tika tomēr uzrakstīts un sagatavots un pēc augusta puča, tikko jau bija skaidrs, ka neatkarība tiek atgūta, momentāni šo likumu varēja arī pieņemt. Tad sākās viss grūtību process, kas bija jūsu jautājumā, kas sākās ar milzīgo organizatorisko nodrošinājuma darbu, apmācību procesu, cilvēku izsijāšanu, jo cilvēki bija visdažādākie - ar dažādu sagatavotību un izpratni par to, kā ir jādarbojas. Bija jāveic dažādas milicejiskas funkcijas, jo toreiz ārkārtīgi sazēla arī noziedzība, un tas prasa speciālu sagatavotību un speciālas zināšanas, kas ir tikai iekšlietu cilvēkiem. Protams, arī bija Krievijas karaspēks šeit. Un jāsaka, ka šajā laikā bija neskaitāmas sadursmes un daži bija arī ļoti izaicinoši, jo 1992. gada aprīlī jau Liepājā tika veikta Zemessardzes operācija, kurā tika aplenkts viss Karostas rajons. Tā bija liela, liela uzdrīkstēšanās.

Tas jau bija pēc karaspēka izvešanas vai vēl pirms?

Ģirts Valdis Kristovskis: Tas bija karaspēks. Krievijas karaspēks nepakļāvās Liepājas muitas iestādēm, pilsētai, un tad pilsētas vadība un muitas vadība ieradās pie manis un aicināja kaut ko darīt Zemessardzei. Ko Zemessardze var darīt? Protams, mēģināt ar saviem līdzekļiem, ar savu varēšanu, ar savu pašapziņu, ar savu tā laika bruņojumu noslēgt visus piekļuves ceļus un uzsākt šo kontroli. Tas bija tiešām liels izaicinājums. Tas bija liels pārsteigums PSRS bruņotajiem spēkiem, okupācijas spēkiem, kas tur vēl uzturējās pēc tam vairākus gadus. Bet tas galvenais, kas tika sasniegts - muitu sāka Liepājā respektēt. Šie Krievijas bruņotie spēki tātad arī sāka pakļauties mūsu valsts likumiem un kontrolei.