Esmu pieķēries savu veco filmiņu digitalizācijai un atrodu tur tīri labus, vēl nepabeigtus darbus, atklāj leģendārais fotogrāfs Gunārs Binde, kurš savus oriģinālus joprojām paraksta kā gleznas un cer arī šogad radīt vismaz pāris. Par Smiļģa portretu uz teātra sienas, iemīlēšanos savos modeļos, par faktogrāfiju kultūrā un arī gatavību karot ar fotoaparātu rokās saruna ar Gunāru Bindi Laikmeta krustpunktā.

Dzejnieks Imants Ziedonis 60. gadu sākumā rakstīja: „Nedāviniet bērniem sudraba karotes, dāviniet fotoaparātu! Lai mācās skatīties, atšķirt, fiksēt lielo brīnumu - pasauli!”

Ne gluži bērna vecumā, bet jaunības gados, tajā pašā 60 gadu sākumā, fotoaparāts nokļūst Gunāra Bindes rokās. Tolaik viņš ir elektriķis Alūksnes rajona kolhozā “Gaišais ceļš”. Gunāra Bindes fotomākslinieka ceļš sākās no pašmācībā apgūta vienkārša padomju fotoaparāta ”Fed-2”, līdz drīz vien zelta medaļām starptautiskajos mākslas fotosalonos. Viņš ir viens pirmajiem latviešu fotogrāfiem, kam Starptautiskā Fotomākslas federācija piešķīra izcila mākslinieka titulu. Nu jau leģendāra ir Gunāra Bindes fotogrāfija ar teātra leģendu Eduardu Smiļģi, padomju gados, kad viss tiek piesegts, viņš atļaujas fotografēt un izstādēs rādīt kailfoto, pārliecinot cenzūru, ka arī tā ir māksla. Viņš reiz īsu brīdi ir strādājis arī kā apgaismotājs Valmieras teātrī un Jaunatnes teātrī Rīgā un kādā intervijā septiņdesmitajos gados teicis: „Manas labākās bildes ir sanākušas ar labu gaismas sakritību. Gaisma – tā ir pirmā mācība fotogrāfijā.”

Saruna ar fotomākslinieku Gunāru Bindi, kurš šo pasauli ar foto un savām acīm gaismā dokumentē nu jau 90 gadu garumā.

Kāds ir jaunākais kadrs, kuru esat fiksējis ar fotoaparātu vai telefonu varbūt?

Gunārs Binde: Pēdējais bija aizvakar, kad gulēja mana kundze Taņa un kaķītis, abi blakus, es viņus fotografēju un noliku uz galda stūra krūzīti, kur rakstīts "Soni". Krieviski tas nozīmē tādas miegamices. Tur nav nekādas mākslas dabīgi. Tā ir tāda amizanta būšana, ka šodien tik daudz redzam, ka cilvēki priecājas par iespējām visādus brīnumus darīt caur fotoaparātu vai kinokameru.

Bet cik bieži ar profesionālajiem aparātiem vēl bildējat, un cik bieži ar telefonu?

Gunārs Binde: - Vispār fotogrāfijā vai jebkurā mākslā ar jebko var panākt rezultātu – ar pirkstu mālēt uz audekla, ar cirvi, kā Koņenkovs cirta koka klučus. Fotoaparatūra arī var būt gan šāda, gan tāda. Labāk jau, protams, ja aparatūra ir augstas kvalitātes, profesionālām vajadzībām. Īpaši tāpēc, ka pret mākslu ir uzstādītas tādas prasības kā pret profesiju. Tā nav kā amatniecība, bet augstas kvalitātes mākslas darbs, tāpēc arī labāk, ja ir kārtīga kamera.

Bet tie kas bildē ar telefonu, tos arī saucat par fotogrāfiem?

Gunārs Binde: Es to pašu esmu darījis. Man pašam pagājušajā gadā arī bija izstāde, kur bija tikai ar telefonu fotografēts. Fotoaparāta galvenā misija ir galaprodukts – fotogrāfija, kuru var paņemt rokās, var skatīt no abām pusēm, pie sienas piespraust. Tā ir maņā izpratnē un fotogrāfijas kā mākslas izpratnē galaprodukts.

Kā vērtējat tās telefonu fotogrāfijas, kuru ir tik daudz mums apkārt?

Gunārs Binde: Tā digitālā pasaule, kas ir tik populāra, prasa no radītāja lielu piepūli. Lai izveidotu to galaproduktu – fotogrāfiju, tad tās bildes, kas uzņemtas ar telefonu, ir pamatīgi jāapstrādā. Optiskā kvalitāte ir laba, taču ir daudzi tādi trūkumi māksliniecisko izteiksmes līdzekļu laukā, kuri jāpanāk ar datoru. Un tas ir liels darbs. Un tad jāizgatavo labs galaprodukts – kopija uz laba papīra, ar labu tinti. Un tas jau vairs nav indivīda darbs. Man ir tāda pusprofesionāla kopējama aparatūra un arī es pērku fotopapīru, tā saukto galerijas papīru, kas ir dārgs, un arī tinte laba.

Bet daudzi tās fotogrāfijas jau nemaz tagad vairs nedrukā, glabā diskos, mākoņos…?

Gunārs Binde: Tās nav fotogrāfijas. Tie ir attēli. Tikai attēli. Tie atrodas virtuālā laukā vispirms, viņu nav. Kur ir? Vajag, lai to visu pārvērstu redzamajā.

Esat arī teicis, ka šos attēlus ar telefonu uzņemot, tas neprasa cilvēkam domāt.

Gunārs Binde: Tur jau tas trakums, ka tajā procesā, ka man nācās no filmas izveidot galaproduktu, bija ļoti daudz jāpiestrādā. Tur bija galvenais – prast iecentrēt, pakļaut perspektīvai skata virzībai. Lai tas uztvertos kā galvenais. Tālāk novākt visu lieko, iekopēt varbūt to, kā nav. Negatīvs ir viens, bet lai uztaisītu gala produktu, ir jāizceļ. Lai debesis, tie mākoņi spilgti, lai tas galvenais tur būtu labi redzams. Tā ka nav, ka pa taisno var kopēt no negatīva. Tā var darīt, bet tad tie ir tikai attēli, nevis līdz galam nostrādāts darbs.

1965. gada kino žurnālā "Padomju Latvija" ir arī stāsts par Gunāru Bindi. Šajā gadā Gunāra Bindes uzņemtais leģendārais Eduarda Smiļģa portrets uzvar izstādē Argentīnā. Par šo portretu daudz esat stāstījis, kā tas tapa, kā Smiļģis nokļuva līdz šim brīdim. Nesen arhitekte Zaiga Gaile teica, ka Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis ir nolēmis, ka šis attēls turpmāk nebūs uz atjaunotās teātra ēkas sienas nebūs, jo viņš uzkatot, ka Staļina prēmijas laureātam Smiļģim nav jābūt uz viņa teātra sienas. Un arī varbūt Smiļģa izrādes, ar šā laika acīm skatoties, neesot bijušas tik izcilas.

Gunārs Binde: Smiekls nāk. Es gan neticu, ka Hermanis var būt spējīgs uz tādu muļķīgu teicienu. Kā tad Smiļģi, kas radījis veselu skolu, inscenētāju skolu... Krieviem bija Meierhofs, mums bija Smiļģis izcils ar savu skolu. Ar Raiņa līdzdalību, ar Ģirta Vilka dekorācijām, tas viss ir labā atmiņā Latvijas teātra vēsturē. Kur tādu var iznīcināt. Smiļģim neko tur nevar izdarīt, man tur kaut ko - kāpēc es viņu fotografēju. Es patiesībā Smiļģi nefotografēju dēļ tā, ka viņš ir Smiļģis, man viņš vairāk interesēja kā tāds tēls, cietuša cilvēka, aizvainota cilvēka tēls. Tā paceltā galva ar asarainām acīm vairāk runā par viņa ciešanām, ko viņš pārdzīvoja. Īstenībā tas ir viņš, tas tomēr ir dokumentāli. Viņš ir tik teatrāls, ka uz tās fasādes citādā formā viņu varētu veidot. Viņš ir teatrāls... un, ja tas bija viņa teātris, jocīgi. To pat varētu lepoties jebkurš teātris, ja viņš atrastos Smiļģa mājā.

Kādas bija pirmās sajūtas, kad izdzirdējāt Hermaņa teikto?

Gunārs Binde: Man jau bija diezgan nicīga viņa izteikšanās, ka esmu fotografējis viņu no skatuves apakšas. Kāpēc viņam jāsastāsta, ko nezināja.

Par  Smiļģi varu pateikt, ka Maskavā bija raksts par žāvāšanos žurnālā un Smiļģa bilde bija ielikta kā ilustrācija. Ja Hermanis tā saka, viņam vislabāk būtu teikt, ka Smiļģis, kad žāvājas, nofotografēts.

Jums Smiļģis nav Staļina prēmijas laureāts?

Gunārs Binde: Smiļģis bija latviešu izcilnieks teātrī, kas par Staļinu. Es droši vien arī būtu tajos laikos Staļina prēmijas laureāts. Vai no tā mana fotogrāfija būtu ko zaudējusi? Vai teātris no tā zaudēja? Un labi, ka viņš tāds bija, tas vismaz viņam palīdzēja, bija līdzekļi izdzīvot. Par Staļina prēmiju viņš būvēja māju, kas tagad kalpo kā teātra muzejs. Lai tad tie, kas viņu tagad aprunā, pamēģina ko līdzīgu izdarīt?

Esat samierinājies, ka leģendārais portrets uz mājas sienas Lāčplēša ielā nebūs?

Gunārs Binde: Esmu neitrāls. Ar teātri biju saistīts, bet neesmu teātra cilvēks. Teātra siena nav manā laukā. Esmu lepns, ka Smiļģis tur piederējās. Viņš neizskatījās labi, kad krāsa sāka lobīties. Vajadzēja citādā formā to attēlu veidot uz sienas, tas jādomā speciālistiem. Bet šis Smiļģa tēls ir un paliek mums dokumentāls.