Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Nespēlē kārtis un neej politikā – šim tēva padomam esmu sekojis vienmēr un domāju, ka tagad viņš ar mani lepotos - saka uzņēmējs Gunārs Ķirsons. Par bērnību Sibīrijā un rūdījumu sporta skolā, par zagšanu padomju laikos un čeku, par reketu deviņdesmitajos un ēdināšanas biznesu – saruna ar Gunāru Ķirsonu Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viesis vienā no savām pirmajām intervijām, kas bija publicēta laikrakstā "Padomju Jaunatne" 1993.gadā, teica šādus vārdus: "Es mēģināšu izvērst Rīgā bistro ēdināšanas tīklu, jo neizbēgami Latvijā ienāks "makdonaldi", picas, amerikāņu hotdogi. Es gribu izveidot mūsu pašu latviešu bistro ar gaumīgu latvisku mēbeļu interjeru."

Abi viņa 1993. gadā teiktie pareģojumi piepildījās. Jau drīz "McDonalds" ienāca Latvijā, bet arī viņš jau drīz izveidoja savu ēdināšanas tīklu ar latvisku interjeru un nu jau leģendāro "Ķirsona kotleti".

Gunārs Ķirsons ir dzimis latviešu izsūtīto ģimenē Sibīrijā, Omskā, un iespējams, tieši bērnības gados pieredzētais, tēva stingrais tvēriens un pusaudža gadu dzīves rūdījums Murjāņu sporta internātskolā veidoja viņu par vienu no Latvijā zināmākajiem uzņēmējiem. Arī viņa tēvs pirms izsūtīšanas bija uzņēmējs Balvu pusē Latgalē un jau bērnībā mazajam Gunāram mācījis dzīves likumus. Viens no pirmajiem bērnībā dzirdētajiem: "Kad izslaucīta istaba, vēl jānoslauka slota, tikai tad darbs ir padarīts."

Jūsu tēvs jau sen ir mūžībā, bet jūs arvien viņa dzīves padomus un atziņas savās intervijās esat pieminējis. Ko jūsu tēvs Alberts varētu teikt par laiku, kurā viņa dēls dzīvo šodien? Kādu padomu viņš Gunāram dotu šim laikam?

Gunārs Ķirsons: Es domāju, ka tēvs lepotos ar mani un es vienmēr saviem bērniem un mazbērniem saku – vai jūs lepojaties ar mani? Viņi atbild – jā. Es domāju, ka mans tēvs arī lepotos ar mani. Un es viņiem vienmēr saku, mīļie mani, dariet tā, lai Latvija ar jums lepojas, tā, lai es varētu lepoties ar jums, kā ar mani lepojas tēvs. Tad dzīve jums būs daudz patīkamāka un nebūsiet pa velti kaut ko darījuši. Es domāju, ka māte un tēvs ļoti lepotos, bet es ar viņiem vairāk lepojos, kā viņi ar mani varētu lepoties. Iedomājaties, māti izsūtīja. Tēvu ļoti cienīja darba ņēmēji un atskrēja un teica: Albert, tevi rīt ņem ciet čeka. Alberts, mans tēvs, paķēra zirgu un projām uz mežu. Viņš nebija domājis, ka māti aizsūtīs, paķers. Tad atbrauca krievs ar…

….ar maziem bērniem.

Gunārs Ķirsons: Jā, manai jaunākajai māsai bija tikai pāris mēnešu. Ar krūti baroja mamma. Atbrauca un paņēma. Un tēvs. Iedomājaties, tēvs gadu meklēja, kur viņi ir. Padevās. Cietumā bija jāiet tur, viņš brauca uz turieni, jo Esteri bija aizveduši ar visiem bērniem. Tas ir varoņdarbs no vīrieša, kad viņš... Bija iespēja braukt uz ārzemēm, paņemt briljantus, zeltu un visu pārējo, mukt. Mans tēvs to neizdarīja. Tēvs aizbrauca pakaļ Esterei. Un pats galvenais, es zinu, kad tēvs nomira, mammai bija pāri 80 gadu. Bieži mammai teicām - aizej uz teātri, nopērkam biļetes. Mēs esam pieci bērni tev. Uz ko viņa man atbildēja: Dēls, tu zini, kur ir mans teātris? Pie tēva kapiņos.

 Katru rītu cēlās augšā un gāja uz kapiņiem. Un vakarā nāca atpakaļ. Es gribu teikt, ka tāda ģimene, kāda man bija, paraugģimene – māte un tēvs. Es lepojos ar viņiem, tiešām lepojos!

(..)

Jūsu vārdu arvien daudzi saista ar "Lido". Bet kas šobrīd Gunāru Ķirsonu saista ar "Lido"? 

Gunārs Ķirsons: Gribētu teikt, ka es esmu padarījis darbu, ar ko es lepojos. Pats galvenais, lai viņš tālāk turpinās. Bet es neapstājos. Es izgāju ārā, jo….

Jūs esat pilnīgi prom?

Gunārs Ķirsons: Man vēl ir kādas akcijas, bet es iziešu ārā, domāju, kādi 2-3 gadi. Bet gribētu teikt, ka tur es atstāju savus kolēģus, tiešām ilgi strādājuši kolēģi, kuriem var uzticēties, kuri strādā, kuri zina to darbu, kuri to "drēbi sajūt". Vienīgais, kas mani biedē, vai igauņu īpašnieki nepiespiedīs kaut ko darīt tādu, kas sabojās to 37 gadu manu darbu. Jūs ziniet, jebkuru darbu var sabojāt. Cerēsim, ka tā nebūs.

Ir kādas pazīmes, ka tā tas varētu būt?

Gunārs Ķirsons: Man negribas neko teikt pašreiz, lai nedomā, ka es kaut ko ļaunu vai kā… Man gribas, lai tas tomēr ir, lai strādā, lai tā vērtība… Kā "McDonalds" - īpašnieku nav, bet "McDonalds" strādā. Un es atceros, kā man mācīja "McDonald's", kad es mācījos -  no tā, kad cilvēkam nav ko darīt, viņš galdu slauka, no tā viņš netīrāks nepaliek. Un es pie tā paša esmu gājis, kad tautai jātaisa viss. Kā man tēvs teica vienmēr - dēls, tēvs ēd pēdējais, bērni no sākuma. Un man uzņēmumā "Lido" ir bērni, tā ir Latvija. Un cik tev paliek, tas tev paliek. 

Ne vienmēr katrs biznesmenis vai kolēģis, vai partneris, kas man bija, tā domāja. Es domāju tāpat kā agrāk esmu agrāk, un es gribu tagad uztaisīt jaunu vērtību. Man daudz ko prasa, kā tur būs. Es saku mazāk es runāšu, lai runā par mani darbi. Vienīgais, ko es varu pateikt, es sāku Mežaparkā taisīt vienu objektu. Nu ja Dievs dos, izdosies. Es gribu tiešām radīt, jo Mežaparks bišķiņ ir tāds - viena no skaistākajām vietām Rīgā….

Bet īsumā - jūs atkal vienu savu lietu sākat faktiski pilnīgi no nulles?

Gunārs Ķirsons: Pilnīgi no nulles. Un jūs pat nevarat iedomāties, cik tas ir grūti. Saviem kolēģiem teicu - tas ir tik grūt. Gribētu teikt, ka mums, latviešiem laikam tā ir, ka, ja man kaimiņam ir slikti, tad man ir labi, ja kaimiņam labi, tad man ir slikti. Un es pat jūtu to nedaudz, ka ne katrs vēlētos, lai es radītu kaut ko tādu, bet es radīšu. Man gribas radīt, un man rada gandarījumu, ka es varu līdz pusnaktij domāt, cik grūti tas ir… Bet man jāpāriet grūtībām pāri, ir jāpierāda, ka es to varu izdarīt un varu izdarīt vēl labāk. Man tā gribētos.

Jūs dzīvē un arī biznesā esat cēlies un kritis. Ja jums būtu jānosauc uzņēmēja Ķirsona gudrākais lēmums un arī sliktākā ideja, kuras pirmās nāk prātā?

Gunārs Ķirsons: Gudrākais ir tas, ka domā no sākuma par biznesu, nedomā par savu egoismu, savu privāto lietu. Un esi pārliecināts, ka tas tev izdosies. Pārliecībai [jābūt], tad tikai tu drīksti to darīt. 

Sliktākā biznesa ideja.

Gunārs Ķirsons: Lielākā un sliktākā mana kļūda bija, kad es kādu paklausīju, atkal neteikšu uzvārdu, bet nu ko - vainīgs jau vienmēr es. Es sev saku, kad kaut kas notiek, vainīgs tikai es esmu, neviens cits. Un šeit es arī vainoju tikai sevi. Sliktākā bija tad, kad sāku taisīt kokapstrādes rūpnīcu, lai varētu interjerus taisīt un mājas, un paralēli taisīju Gaiziņā viesnīcu, ar ko es lepojos, tiešām. Arī rūpnīca ir ļoti laba, tur kādi tagad strādā. Es visu no sirds taisīju. Divus paralēlus biznesus nevarēja. Uz kotleti, kā es saku, uzliku pārāk lielu ekonomisko masu, to nedrīkstēju darīt. Tā ir lielākā mana kļūda.

(..)

70.gadu beigas, 80. gadi ir laiks, kad jūsu dzīve pagriežas vēl vienā jaunā gultnē - bārmenis, restorāni, restorāns "Ščecina, arī "Ruse" kādu brīdi. Šo sadaļu arī sākšu ar citātu no periodikas. Laikraksts "Rīgas Balss" 1980. gads. Reportāža no Tallinas. PSRS notiek olimpiāde un raksta nosaukums "Paldies rīdziniekiem par meistarību!".

"Burātāju Olimpisko svētku laikā daudzās Tallinas kafejnīcās un ēdnīcās strādāja labākie meistari - kulināri no Viļņas, Kostromas, Vologdas, Pleskavas, bet ļoti atzinīgi tika novērtēti kafejnīcas "Kadriorg" virtuves izstrādājumi. Šajā kafejnīcā strādāja speciālistu grupa no Rīgas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma "Ruse" direktora Pavloviča vadībā. (..) Kāds no apmeklētājiem nenogurdināmos, aristokrātiskos, artistiskos Gunāru Ķirsonu un Uldis Skudru nosauca par super bārmeņiem. Vajadzēja redzēt, cik veikli viņi žonglē ar maisītājiem, cik meistarīgi gatavoja kokteiļus pēc 32 receptēm."

Runājot par šo jūsu dzīves periodu, ir jāpiemin arī bārmenis Kārlis Bilders, kurš pats mācījies ārzemēs, un devu jums pamatus.

Gunārs Ķirsons: Ar lielāko cieņu pret Kārli un gribu teikt, ka viņš man deva ļoti daudz. 

Gribu teikt, ka man neizdevās kā sportistam aizbraukt uz olimpiādi, bet kā bārmenim jā. Mani aizsūtīja uz turieni. Bet es arī mīlēju šo darbu, tur es ieraudzīju..., priekš "Lido" man tas palīdzēja. Es agrāk strādāju par bārmeni, es zagu, visi zaga bārmeņi, lai stāsta man, ko grib. Tāda bārmeņa nebija, pat neviena, kas ne… Tas nebija kā zagļi, bet nepieliet, tak ir nozagšana no otra cilvēka.

Jūs arī to darījāt?

Gunārs Ķirsons: Jā. Tu savādāk nevarēji. Tā dzīve bija. Toreiz jau Padomju Savienība, padomijā, kad strādāja rūpnīcā, pāri sētai vai kaut ko nesa ārā, un to darīja daudzi. Tāda tā dzīve, un lai neviens nestāsta…

Arī lējāt tajās smalkajās pudelēs kaut ko citu iekšā?

Gunārs Ķirsons: Nē. Cik nu katram ir tā robeža. Cik cilvēks ir iekšēji audzināts. Es nevarēju taisīt to žļurgu saucamo. Nē, tā nebija, bet kaut ko tomēr bišķiņ, bet es tā darīju. Un tad, aizbraucot uz olimpiādi, jūs nevarat iedomāties, ārzemnieki, kad tu viņu apkalpoji, viņi deva tev "tējas". Un tad es sapratu - ak, Dievs…

Tējas naudu?

Gunārs Ķirsons: Protams, tīrā, to, ko tev iedod, un nevis to, ko tu nezodz. Tev dod. Un tad es saku - man jāuztaisa ir noteikti tāds bārs, lai man nebūtu jāzog, bet lai es varētu, lai cilvēki ir pateicīgi. Un tas mani tā audzināja, ka arī jāuztaisa ēdināšana, lai cilvēki ir pateicīgi. Nu negrāb, neapšmauc, nedari tā, lai tu ļoti būtu bagāts un cilvēks spiests pie tevis nākt. Nē, dod cilvēkam un tev pietiks no tā.

(..)

Starp citu, es varu pateikt, ja es būtu ticis PSRS izlasē un būtu brauciens uz ārzemēm, es būtu pamucis tanī pašā dienā. Momentā būtu pamucis. Man jau bija tādas domas, ja es izlasē tikšu, mani aizvedīs uz ārzemēm…  Nu Āris Rudzītis aizmuka no mums. Viņš gan tiesāja, tiesnesis bija PSRS. Un es arī biju domājis tā. Un tad man neizdevās. Tad bija jādomā, kā pelnīt naudu. Es jutu, ka es ar sportu nevarēšu tālāk un gāju tur strādāt. Bet es izglītojos tā strādāt, lai varētu. Un šodien man tas deva daudz ko.