Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Ja gribi kaut ko sasniegt, tici tam, ko dari. Un ja nesanāk - neapstājies pusceļā, iesaka Latvijas hokeja izlases treneris Harijs Vītoliņš. Par smagajām Rīgas "Dinamo" nometnēm un emocijām pēc Latvijas uzvarām, par tagadējās Krievijas apbalvojumiem un kāpēc neslēpo, arī par hokejistu Vītoliņu dzimtu un kas tajā ir "Inde Tabaka" saruna ar Hariju Vītoliņu Laikmeta krustpunktā.

"Lai sportā sasniegtu mērķi, ir smagi jāstrādā, bet vienlaikus jāsaprot – dzīve ir daudz kas vairāk un daudz kas lielāks nekā tikai sports un hokejs." Tā ir teicis raidījuma viesis.

Viņa dzīve ir hokejs un arī viņa dzimtas dzīve ir cieši saistīta ar hokeja spēli. Latvijas hokeja vēsturē savu vārdu ierakstījuši nu jau trīs Hariji Vītoliņi. Vectēvs, tēvs un mazdēls. 

1986.gadā laikrakstā "Sports" par tolaik 20 gadus jauno hokejistu leģendārais treneris Vladimirs Jurzinovs saka šādus vārdus: "Harijs spēlē labi. Pagaidām viņam trūkst tikai fiziskās sagatavotības. Jācer, ka puisim nepietrūks centības un izturības."

Ar centību un izturību Harijs Vītoliņš hokejā ir joprojām.

Šogad Latvijā ziema ir gandrīz bez sniega un ledus, daudziem maziem un lieliem hokeja amatieriem tā ir vilšanās, ka nav iespējams savā piemājas ledus laukumā kaut paslidot. Kad pēdējo reizi spēlējāt hokeju brīvā dabā, ārpus hokeja halles?

Harijs Vītoliņš: Tas ir labs jautājums, tas ir ļoti sen. Pat neatceros, jo vienmēr ir bijis… Nē, esmu atklātajā ledū spēlējis. Jā, mums ir, kur es dzīvoju – Kreiclingenes pilsētā Šveicē, jā, mums ir iekšējā halle un ārējā halle. Un ārējā hallē vienreiz nedēļā tur tādi veterāni savācas, mēs sametamies naudiņu un savā starpā uzspēlējam. Decembrī es esmu kādas divas reizes bijis, tagad janvārī vēl neesmu bijis. Tas tā kā atklātais ledus, bet joprojām mākslīgais… Bet tā uz dīķa vai kaut kur kādā parkā… to pat grūti atcerēties, kad tas pēdējo reizi bijis.

Šveice šobrīd ir jūsu pamata dzīvesvieta. No Latvijā sniegu šoziem diez vai vairs ieraudzīsim, kā Šveicē ar ziemu un sniegu?

Haris Vītoliņš: Nu tur, kur es dzīvoju, tur arī sniega nav, zaļš apkārt, mums tā pilsēta ir unikāla - pie ezera, un tas ezers met tādu loku, un mēs tieši tanī lokā dzīvojam, un vienmēr visas tās prognozes, kas nāk pāri tam reģionam, pie mums nekad nepiepildās. Ja saka, būs liels sniegs, mēs viņu gaidām, sniega nav, bet pabrauc burtiski 10 minūtes ārā no pilsētas - visapkārt ir sniegs. Tā tāda dabas parādība. Mēs vienmēr sakām, varbūt tas ir labi, jo citur ir lieli lieti, plūdi un viss kaut kas, pie mums nekas nav, mums tāds mierīgais stūrītis. Mēs tikai smeļamies informāciju pēc ziņām, ka kaut kas ir noticis, liekas, ka pie mums nekas nav, bet izbrauc ārā, tad to konstatē, ka patiešām kaut kas ir.

(..)

Par sportista dzīvi pēc profesionālās karjeras beigām - ne visi kļūst, piemēram, par treneriem, ir piemēri ne tikai no hokeja, bet arī citos sporta veidos, kur pēc šī pacēluma ir arī ļaudis, kas sabrūk, kas nespēj atgriezties tajā normālajā dzīvē, kad lielais sports ir beidzies.

Harijs Vītoliņš: Jā, nu mani vienmēr interesējis hokejs, man ir tā bijis, ka es, jau spēlējot pēdējos, teiksim, četrus piecus gadus, pirms es beidzu spēlēt, es zināju, ka es no hokeja nekur tālu neaiziešu. Ir spēlētāji, piemēram, kā Sandis [Ozoliņš], viņam varbūt tas trenera darbs ne visai piesaista. Bet es zināju, ka mani interesē tas, jo man likās, ka es būtu pamainījis savādāk, es būtu darījis savādāk, un tu kā spēlētājs to nevari izdarīt, jo tev ir savs treneris. Un es domāju, ja kādreiz es būšu treneris, es mēģināšu tur kaut ko mainīt. 

Un varbūt tie ir tie hokeja gēni, jo vectēvs bija hokejists, tēvs - hokejists un no tā tālu tu neaizej. Un kļūt par treneri.... Jā, tā bija atkal tāda likteņa sakritība, man sanāca tā, kur es pēdējā gadā spēlēju, man tajā reģionā bija klubs, kurš redzēja, ka tomēr vecums ir 36 gadi, un viņi piedāvāja, varbūt es gribu beigt karjeru un iet par treneri sporta skolā pie viņiem. Viņi teica - bet tev jāšķiras ātri - nedēļas laikā mums vajadzīga atbilde. Tu šeit esi ilgu laiku spēlējis, tevi zina, puišiem ir interese, tu vari piesaistīt arī jaunos spēlētājus. (..) Tas bija ātri jāpieņem, man pat nebija laika apdomāt, vai jābeidz vai turpināt spēlēt. Bet tās traumas bija iemesls, kas man lika saprast, ka tāpat es ilgi neizvilkšu - gadu, varbūt divus. Pēdējais gads, ko es profesionāli spēlēju, tas bija tāds ļoti grūts. Traumas nepameta visu sezonu, un tanī brīdī es domāju - mocīties vai spēlēt tālāk un, konsultējoties ar ārstiem, kas mani ārstēja, viņi visi teica, ja tev ir iespēja beigt un tu vari dabūt uzreiz darbu - viennozīmīgi beidz. 

Un pašam arī paziņu lokā ir kādi piemēri, kur ir kolēģi vai sportisti, kuriem neizdodas šāda pāreja un pēc tā lielā profesionālā pacēluma šis tukšums un varbūt pat tāds kā sabrukums iestājas?

Harijs Vītoliņš: Es domāju, ka ir, viennozīmīgi. Tie, kas mēs savā laikā spēlējām, jo mums jau nebija laika izglītībai, tie treniņi bija tik daudz un tik liela noslogotība bija, ka mēs mācības bijām tā kā otrajā plānā atstājuši. Un tad, kad tu beidz, sevišķi tā kā mēs cīnāmies, latvieši vienmēr, lai izdzīvotu, mums jāspēlē ārzemēs, kur tomēr var samaksāt to izdzīvošanas naudu. Tad, pabeidzot sporta karjeru, tev izglītība nav tāda, lai tu varētu uzreiz iesaistīties. 

Un es domāju, ka ir daudzi bijušie hokejisti, kas tanī brīdī - jā, ja tu nevari sameklēt, tev paiet kaut kāds brīdis, kamēr tu sāc saprast, ka ir dzīve atkal jāsāk no nulles. Tāpēc es mēģinu visiem teikt, iestāstīt, jo es esmu izgājis arī tam jaunatnes bērnu hokejam Šveicē cauri un sapratis, ka sports no mācībām nedrīkst būt pārāk liels atrāvienā. Jā, tu vari teikt, es gribu būt profesionāls sportists, es gribu vairāk ielikt, bet nedrīkst aizmirst to, ka ir jāmācās, jo dzīve 35 - 36 gados nebeidzās. Un ja tev ir kaut kāda bāze, kur tu esi ieguldījies mācībās, tad vienmēr varēsi turpināt tālāk. Ja arī tev tas hokejs patīk, tu jau vienmēr varēsi pie viņa atgriezties.

(..)

2000. gadā Tava mamma Gunta "Panorāmā" saka, ka Harijam jau nebija izvēles nespēlēt hokeju, jo tētis spēlēja, vectēvs spēlēja.

Harijs Vītoliņš: Es esmu priecīgs, ka man dzīve tā ieveidojusies, ka hokejs jau bijis no mazotnes. Jo tas man patika un nebija tādu brīžu, kad es negribētu. Varbūt pusaudžu gados… varbūt es kaut kur samelojos… pusaudžu gados bija brīdis, kad vienkārši negāja nekas. Un tad gribējās to visu pamest. Un, ja tev nesanāk, tad liekas uzreiz, kaut kas jādara cits. Un to es arī mēģinu iestāstīt vecākiem, kam ir mazāki bērni - pienāk tāds brīdis… Pirmais brīdis, kad tu tikai spēlē un gūsti baudu no tā sporta veida, un tad pienāk tas pusaudža vecums, kad tev tomēr kaut kas jātrenējas, lai to sasniegtu nākamo etapu. Un tanī brīdī kaut kas nepadodas, kaut kas nesanāk, un tad liekas – nu nē, es vairāk to negribu, jo tas nav tas, ko es darīju pirms tam.

Man tieši tāpat bija un es atceros, mana vecāmamma, jo mamma strādāja, tētis strādāja, un vecāmamma bija vienīgā, kas mani vadāja uz visiem treniņiem. Vecaistēvs arī strādāja, un tāpēc sanāca tā, ka mani hokejā vairāk vecāmamma visur izvadāja. Un bija brīdis, kad viņa teica – jā, ja tu negribi spēlēt, dari kaut ko citu. Un es atceros, tas bija skolas laikos, mums bija no peldēšanas sekcijas atnākuši, mums bija jāpeld. Es tur nopeldēju kaut kādā trešā vietā un mani iekļāva peldēšanas sacensībās, un tieši ziema, es domāju - cik forši, baseinā, kur tu vispār pat… tanī laikā astoņdesmitajos gados tur nekas nav, tu vari peldēt. Bet tā peldēšana man aizņēma tikai nedēļu. Pēc nedēļas sapratu, ka es vairāk negribu peldēt. Ka es labāk uz sasaluša ūdens gribu spēlēt hokeju. Un tad mana vecāmamma vienkārši teica, ja tu tagad atgriezies, tad tev jāsaprot, ka tev tas jādara līdz galam. Tā bija tāda mācība, ka ir brīži, kad tomēr tev jāpārvar tas, ja tev kaut kas nesanāk.

(..)

1986. gadā laikrakstā "Sports" treneris Vladimirs Jurzinovs intervijā piemin, ka "Harijs spēlē labi. Pagaidām viņam trūkst tikai fiziskās sagatavotības. Jācer, ka puisim nepietrūks centības un izturības". 

Haris Vītoliņš: Tie bija tie grūtākie gadi, es atceros, ka es aizbraucu vasarā uz nometni, mani izsauca no junioriem pirmoreiz pie Rīgas "Dinamo". Un tā bija trīs nedēļu nometne, bet Rīgas "Dinamo" vienmēr meistarkomandu sestdienās, svētdienās laida uz mājām. Un es atceros, ka mans draugu loks, es teicu, sestdien es būšu mājās, tur bija kaut kāda dzimšanas diena vai kaut kas bija paredzēts, es teicu - es obligāti būšu. 

Un vienmēr sestdienās mēs skrējām tādu lielu krosu. Un es atskrēju pēdējais, ar lielu atstarpi, un tad visi jau bija nomazgājušies, visi gribēja pēc iespējas ātrāk mājās, un es sapratu to, ka uz mani neviens negaidīs. Es biju nosvīdis viss, es iekāpu autobusā, paņēmu mantas un braucu uz Rīgu. Pēc tam tāds sasvīdis aizbraucu līdz mājām, iekritu gultā un nogulēju bezmaz vai divas dienas, nepiecēlos. Tas bija smagi. Tie pirmie gadi, kad no tā junioru līmeņa mēs pārgājām… To, ko tu lasīji, ka Jurzinovs pārgāja uz to citu pieeju, kad ieguldīt to fizisko, lai ilgāk varētu izturēt, un tas bija patiešām smagi.

(..)

Vairākos fragmentos redzējām Oļegu Znaroku un jūsu abu ceļi saiet kopā trenera darbā. Arī Krievijā. Gan Krievijas izlase, gan trenējot dažādas KHL komandas. Šis Krievijas posms Latvijas sabiedrībā ir vērtēts arī ļoti dažādi, jo tas darbs bija arī sākot no 2014. gada, kad bija jau Krievijas rīcība, okupējot Krimu.  Sports un politika, šis laiks Krievijas komandās.

Harijs Vītoliņš: Tanī brīdī varbūt kaut kur tā informācija nebija tik daudz, jo noslogotība sportā bija tik liela un viss tika koncentrēts tikai sportam. Tanī brīdī neinteresēja, kas notiek, jo likās, ka tas ir tikai sarunāts. Tanī pašā laikā arī Latvijas izlase piedalījās 2014. gada pasaules čempionātā, ar Latvijas līdzjutējiem bija pilnas tribīnes, man liekas divi, trīs tūkstoši bija atbraukuši uz Baltkrieviju, un likās, ka viss iet tā, kā tas ir gājis. Man tanī brīdī, jā, tas vienkārši bija vairāk tikai sports.

Tikai sports, bet tu droši vien varēji nojaust, pieļaut, ka tie kadri, ko redzējām mēs šeit, kur, piemēram, tev ar Znaroku ir šīs Georga lentas piespraustas, ka tas var radīt sava veida reakciju un viedokli.

Harijs Vītoliņš: To es tagad varbūt saprotu, ka cilvēkiem tas….

Neviens jau droši vien tās ar varu nelika likt...

Harijs Vītoliņš: Katrai valstij ir kaut kādi savi noteikumi, un ja tu tur strādā, tu viņus pieņem. N tikai mēs kā latvieši, arī amerikāņi. Viņi tieši tāpat to dara. Viņi, atbraucot uz Krieviju, viņi tāpat, ja viņiem kaut kādos tur datumos sanāk spēles, viņiem pasaka, ka tev tas jādara, viņi to dara. Arī ja tu aizbrauc uz Ameriku, viņiem ir kaut kādi savi simboli, kas konkrētās dienās tiek izmantoti, tu pieņem to, jo tu tur strādā. Piemēram, es strādāju Šveicē, tāpat viņiem ir kaut kādas dienas, vai tas patīk visiem - tas viņiem tanī brīdī neinteresē, viņiem interesē tanī valstī, ja tu tur strādā, tad tu to pieņem.

(..)

Vai vari pieļaut, ka kādreiz tavas trenera gaitas arī var atgriezties Krievijā?

Harijs Vītoliņš: Pašlaik es to neredzu. Es esmu vairākas reizes atteicis arī, pēc 2022. gada es esmu atteicis. Bet tu nezini kā dzīve iegriežas. Dotā brīdī viennozīmīgi nē.

Tad jāgaida Ukrainas uzvara.

Harijs Vītoliņš: Nu jā, kā es saku - tu nezini, kā tā dzīve iegriezīsies.