Man neliekas, ka šajā mierīgajā zemē ir pamats runāt par to, ka viss ir slikti, pārliecināta tulkotāja Ieva Lešinska. Par tēvu-spiegu un attiecībām ar māti, par atdzejošanu un "Rīgas Laiku", arī par Trampu saruna ar Ievu Lešinsku Laikmeta krustpunktā.

Lai iepazīstinātu ar šis reizes raidījuma viešņu, ievadā diezgan garš citāts. Tā autore ir Inese Zandere. Raksta nosaukums “Ieva un realitāte”. Raksts publicēts 1990.gada 6.janvārī žurnālā “Avots”, tātad vēl padomju okupācijas pašā izskaņā. 

"To es patiesībā saku nu jau cienījamu vecumu sasniegušajiem jauniešiem, kuri pirms divpadsmit gadiem orgānu melu un savas muļķības dēļ rakstīja levai atklātās un personiskās, kolektīvās un individuālās vēstules. Diez vai viņi, ne reizi levu dzīvē neredzējuši, tiešām uztvēra viņu kā realitāti? Viņiem leva bija propagandas radīts fantoms, ļaunā pārbēgušā čekista nelaimīgā un nevainīgā meitiņa, apmēram kā tornī ieslodzīta princese, kuru apsargā viltīgie, neģēlīgie CIP aģenti un neļauj atgriezties dzimtenē.

Bet leva ir realitāte. Tas varbūt skan mazliet ciniski, jo cena, ko liktenis licis viņai maksāt par labu izglītību, īsteno mērogu apzināšanos un oriģinālu, saasinātu pasaules izjūtu, ir bijusi stipri augsta – politiskā pārbēdzēja it kā pēc
savas un tomēr ne pēc savas gribas. Jā, dzīve ir bijusi kā kino, varbūt levai vajadzētu kādreiz uzrakstīt memuārus, iznāktu īsts bestsellers, kas interesētu cilvēkus ne mazāk kā viņas tēva Imanta Lešinska (kādreizējā “Dzimtenes Balss” redaktora, “kuļtkoma” priekšsēdētāja, KGB virsnieka, ANO ierēdņa,
“dubultaģenta” un politiskā bēgļa) uzrakstītie "Kalpības gadi”. Un tātad: leva ir tāda, kāda nu viņa ir, 12 gadus dzīvodama prom Amerikā, Zviedrijā, Vācijā, filoloģe, literāte, atdzejotāja, radio redaktore raidstacijā Brīvā Eiropa, sociāldemokrāte, Latvijai šobrīd ļoti derīga un vajadzīga."

Literāte, atdzejotāju filoloģe, publiciste – šis Ineses Zanderes raksturojums ir aktuāls arī šodien. Kā ar to sociāldemokrāti?

Ieva Lešinska: Kā lai pasaka, es domāju, ka savā ziņā es dzīvoju un nomiršu kā sociāldemokrāte, tikai ne kā partijas biedre. Jo diemžēl Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kura tik ilgi bija turējusies trimdā kā vienīgā un ļoti aktīvā partija, kas ļoti aktīvi palīdzēja Latvijai, bija arī pati pirmā, kura tika infiltrēta un, varētu teikt, pilnībā nodeva savus ideālus. Kas kļuva par diezgan nožēlojamu veidojumu, vismaz manās acīs. Un par to ir ļoti žēl, jo tas caurums, kas palika tajā visā politiskajā spektrā, manuprāt, tā arī līdz šai dienai nav aizpildīts.

Dzīvojot Zviedrijā, jums bija iespēja arī satikt tos Ulmaņlaika sociāldemokrātu pēctečus?

Ieva Lešinska: Dažus no viņiem satiku, vai arī drusku jaunākus, bet jā, kā es saku, tas bija ļoti nozīmīgs spēks, domāju, tieši atmodas laikos, kas ļoti palīdzēja Latvijai un Tautas frontei, un arī dažādām citām organizācijām, kas tapa. Tās visas cirkulēja cauri Stokholmai. Es nesaku, ka LSDSP bija vienīgā organizācija, kas palīdzēja, bet katrā ziņā ļoti nozīmīgā veidā to darīja.

Mūsu saruna notiek nedēļā, kad pasaules uzmanības priekšplānā ir Izraēla un Palestīna. Gadsimtu senais konflikta ugunskurs atkal ir uzliesmojis un šoreiz ar īpaši lielu liesmu. Vēl nesen vairākos publiskos sarīkojumos jūs lasījāt ebreju izcelsmes amerikāņu dzejnieces Cipi Kelleres atdzejoto dzeju. Tas, kas šobrīd notiek Tuvajos Austrumos, kā jūs to redzat? 

Ieva Lešinska: Es nezinu. Ir tā, ka,

raugoties uz daudz ko, kas notiek mūsdienu pasaulē, sāk pietrūkt vārdu. Jo teikt, ka tas ir briesmīgi, ka tas ir baismīgi, ka tas ir šaušalīgi, ka tas ir nepiedodami, neattaisnojami un tā tālāk, tas viss jau sāk likties par maz.

Bet nu katrā ziņā tas tā ir, un es nezinu, vienkārši jādomā par to, kā tas ietekmēs visu tālāko ne tikai Tuvajos Austrumos, bet arī ārpus Tuvajiem Austrumiem, kā tas ietekmēs karu Ukrainā un tā tālāk. Jo viss jau ir savā starpā saistīts, un tie nu kā tagad saka – aktori – ir vieni un tie paši. Protams, es nebrīnītos ne mirkli, ja arī aiz visa šī lielā mērā stāvētu Putina Krievija.

Kā jūs redzat šo ebreju un arābu konfliktu, vai vispār tur ir iespējams kāds risinājums, ja tāds nav bijis garu gadsimtu laikā panākams?

Ieva Lešinska: Es nevarēšu neko tādu ģeniālu šajā sakarā pateikt, es tikai teikšu, ka 90. gadu, laikam jāsaka pirmajā pusē, tas bija tāds milzīgs cerību laiks visā pasaulē. Es katrā ziņā biju pilna ar cerībām par to, ka ir iespējams divu valstu risinājums un ka tas būs, un vēl tikai drusciņ jāpagaida. Un tagad ir skaidrs, ka tas nebūs un tas droši vien nebūs nekad. 

Protams, ka ir ļoti svarīgi nošķirt palestīniešus no "Hamas", no "Hesbollah" un tā tālāk. Protams, ka, teiksim, tā empātija pret mierīgajiem iedzīvotājiem ir arī tur. Un nav skaidrs, kas tad ar viņiem notiks, un

man ir grūti saprast, kā viena organizācija var pakļaut savus tautas brāļus, patiesībā, diezgan neizbēgamām ciešanām, ņemot vērā to, ka tā Gazas teritorija ir tik maza un tur dzīvo miljoniem cilvēku.

Tā kartē uzliekot, tā ir puse no Rīgas.

Ieva Lešinska: Jā, bet tikai iedzīvotāju tur ir – cikreiz vairāk, gandrīz trīs miljoni, tas ir vairāk nekā Latvijā.

Ieva, raugoties jūsu "Facebook" lapā, jūs diezgan daudz dalāties arī ar stāstiem no Ukrainas par ukraiņu ciešanām Krievijas izraisītajā karā. Vai tagad nav bažas, ka šis Izraēlas – palestīniešu konflikts varētu pasaules ziņu lappusēs būt priekšplānā un par ukraiņiem tagad pasaule dzirdēs krietni mazāk?

Ieva Lešinska: Nu protams, ka tās ir lielas bažas, un tas ir arī…

es domāju, ka visa šī situācija, kas radās, bet eskalējās sestdien [7.oktobrī], ka tā ļoti nāk par labu Putinam un visiem tiem, kuri grib, tā teikt, norakt to, ko viņi sauc par konfliktu Ukrainā. Un, protams, ka negribētos to pieļaut nekādā gadījumā, jo patiesībā, kā jau es teicu, manuprāt, tas viss ir saistīts.

Jā, es ļoti baidos par to, ka pēkšņi tagad visa uzmanība var pārsviesties uz Tuvajiem Austrumiem.

Vēl viena epizode, kur es gribētu dzirdēt jūsu pārdomas. Tas, ko burtiski pāris stundas mēs redzējām video kadros sociālajos tīklos un televīzijā, ka jau īsi pēc šīs asinspirts Izraēlā virknē Eiropas valstu galvaspilsētu to centrālajos laukumos izgāja ļaudis ar Palestīnas karogiem. Un viņa gavilēja par to, kas ir noticis. Līdzīgi arī, protams, arābu valstīs, arī Turcijas lielajās pilsētās. Tas liek ļaudīm arī domāt par to, cik mums ir jābūt atvērtiem pret dažādiem bēgļiem, migrantiem, cik mums jābūt piesardzīgiem,. Kas ir tas, ko mēs ieraudzījām šeit, Eiropas galvaspilsētās, kā mums to uztvert un saprast?

Ieva Lešinska: Kā mums tos uztvert? Es domāju, ka tajos pūļos ir dažādi cilvēki. Es domāju, kā jebkurā pūlī liela daļa ir vienkārši līdzskrējēji, kuri, neņemot vērā nekādu, teiksim, sīkāku, detalizētu informāciju, vienkārši priecājas par to, ka, lūk, ir izdevies senajam ienaidniekam "iedot pa ķobi". Bet tikai, ja kāds ir redzējis kadrus no Izraēlas un ja kāds ir redzējis tos cilvēkus, kas tiek vesti projām kā ķīlnieki, vai ja kāds ir lasījis stāstu par vecmāmiņu, kura tiek nogalināta un kuras bilde tiek ielikta viņas pašas "Facebook" lapā, tad nav saprotams, kas tie ir par cilvēkiem, kuri var par to priecāties. Es to nesaprotu vēl līdz šai dienai.

Es varu saprast kaut kādus kaujiniekus, kuriem tā ir milzīga uzvara, tāpat kā, teiksim, 11. septembrī, ka tu sakauj tādu pretinieku, kuram ir tāds pārsvars. To es varu saprast, bet es tikai domāju, ka tajā pūlī ir arī vienkārši apstulbināti cilvēki. Un, protams, ka vienmēr grūti novilkt to robežu. Pasaule ir nenormāli sarežģīta. 

Un diemžēl ir jāsaka,

tā man ir licies jau ilgāku laiku, vispār 21. gadsimtam neviens nav gatavs, ka tas viss ir kaut kā… Nav tādu spēku, kuri spētu visas šīs lietas atšķetināt un skatīties piecus soļus uz priekšu, bet tikai reaģē tā autopilotā uz to, kas notiek pašlaik. Un ar to arī tas viss beidzas un tad ir nākamais notikums, un tad mēs reaģējam uz nākamo, bet tas viss… Pēc 50 gadiem droši vien kāds skaisti to visu saliks pa plauktiņiem un teiks, redz, kā, nu redz, tās bija saistītas ar to, šitas - ar to un tā.

Bet arī par tiem bēgļiem, nu es nezinu. Tad, kad es lasu, piemēram, mūsu presē par bēgļiem, kas nāk pāri robežai no Baltkrievijas, un par cilvēkiem, kuri nosalst... Dabīgi, ka ir empātija un simpātijas pret viņiem. Bet no otras puses, nedrīkst pazaudēt arī to, ka tas viss ir inscenēts, ka šie cilvēki paši neapzinās, ka viņi ir ieroči kāda cita rokās. Bet nu atkal, kur vilkt tās robežas, kurš viņas spēj novilkt? Es nezinu.

(..)

Jūs minējāt, ka mēs tā īsti neesam sagatavojušies 21. gadsimtam. Vai jums ir kādas priekšnojautas, ko vēl mēs sagaidīsim?

Ieva Lešinska: Ir tādi brīži, kad liekas, ka vienkārši viss ļaunais jau ir izsmelts, bet parādās kaut kas vēl ļaunāks. Tā kā es nezinu, nav nekādu tādu gaišu prognožu, vienkārši nav saprotams, kur viņus ņemt šobrīd.

Kāda jums tā sajūta, jūs vairāk esat tajā pusē, kur viss ir slikti, vai ir slikti, bet būs labi, vai nemaz nav tik slikti?

Ieva Lešinska: Es domāju, ka pie mums nav tik slikti. Ja paskatās apkārt, pie mums tiešām nav tik slikti. Tad, kad te sāk runāt par to, ka te ir viss tik briesmīgi, un tādās šausmīgās kategorijās, tad gribas kliegt, tāpēc, ka citur ir daudz, daudz, daudz sliktāk un vienkārši var… faktiski jā, ir interesanti arī tas, ka līdz pat... tagad atkal, protams, cilvēki reaģē uz to, kas notiek Izraēlā un tā tālāk, bet jau bija iestājies tāds  "apmiers", varētu teikt, par to, nu labi ir, jā, ir Ukrainā un tā tālāk. Bet es biju šokēta izlasīt, ka Kurzemē, kur es uzturos diezgan daudz, lielākā daļa cilvēku, acīmredzot vairs negrib vispār zināt neko par Ukrainu. Tas man ir šoks.

Tas ir tā saucamais nogurums no Ukrainas ziņā.

Ieva Lešinska: Jā. Bet atvainojiet, kādas jums ir tiesības nogurt no tā, kas vispār jūs skar tikai attālināti, bet kas attiecas pilnā mērā uz jums. Tas ir apmēram tā kā, teiksim, vēl 90. gadā, kad manam Minhenes dzīvoklim cirkulēja cauri visdažādākie cilvēki ar visdažādākajiem uzskatiem un kuri teica, es par politiku neinteresējos. Man tas nav aptverams, man nav aptverams, ko nozīmē neinteresēties par politiku, ja tas tevi skar vistiešākajā veidā. Respektīvi, tu atrodies uz klints malas un vai nu būtu varējis pakāpties soli atpakaļ, vai arī tu kritīsi aizā. Nu tad tevi neinteresē, uz kuru pusi to soli spert? Nesaprotu.

Pie šī „viss ir slikti” stāsta -  mums šeit, Latvijas Radio, darbadienās ir Brīvais mikrofons, kur ļaudis var zvanīt un izteikties, un, jā, ir arī tādas intonācijas, ka varbūt mēs, žurnālisti, pa daudz Ukrainu liekam priekšplānā un stāstam. Ir arī stāsti par to, cik Latvijā viss ir slikti, un patiesībā tas pat bieži vien dominē. 

Ieva Lešinska: Man neliekas, ka ir pamats, dzīvojot šajā mierīgajā zemē, runāt par to, ka viss ir slikti. Protams, ka atšķiras cilvēku ekonomiskās iespējas, atšķiras viņu sociālās iespējas un tā tālāk un tā joprojām, tomēr ir jābūt kaut kādai realitātes izjūtai par to. Un tas, ka karš notiek Ukrainā, tas nenozīmē, ka tas nav mūsu karš, tas ir mūsu karš.