Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Var nogurt arī no Jāņiem, turklāt tos pareizi svinēt ir jāmācās - saka folkloriste Ilga Reizniece. Kāpēc īstie Jāņi nav saulgriežos un cik dziesmas jāzina īstam līgotājam, par "Bizīteriem", "Iļģiem", dziedāšanu folkloras festivālos un uz teātra skatuves, saruna ar Ilgu Reiznieci Laikmeta krustpunktā.

Sākšu ar citātu no žurnāla “Avots” publikācijas 1987.gadā. Raksta autore ir mūziķe un pedagoģe Ilga Reizniece un vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem, vēl okupācijas un cenzūras laikā viņa raksta: "Tas nepasakāmais ir izdziedams. Izdziedāms tautām, kuras nav brīvas. Šī saite ikvienu sēja pie tās sēklas, kas reiz iesējusies tieši šajā zemē. Un kamēr saite nepārtrūks, tauta te dzīvos. Tautasdziesma mums ir nepieciešama kā noturēšanās. Stipri vārdi palīdz grūtajās dieniņās. Mēs esam latvieši, dziedam nēģeru un amerikāņu dziesmas, spēlējam spāņu un indiešu instrumentus, klausāmies japāņu mūziku. Tā mums parasta lieta, tā dara pasaulē. Labi… tikai. Tikai pasaulē nedziedās mūsu dziesmiņas. Man saka – nu ko jūs ar to folkloru, nav taču folklorai raksturīgās vides, tas laiks ir pagājis uz neatgriešanos, sevišķi jau pilsētā. Bet es atbildu – sevišķi laukos, kur tīrs gaiss, var iztikt bez dziedāšanas. Caur galvaspilsētas pūli es varu iziet, tikai pie dziesmiņas turoties."

Šie ir Ilgas Reiznieces vārdi, rakstīti pirms 37 gadiem un ejot caur galvaspilsētas pūli, arvien pie dziesmiņas turoties, Ilga Reizniece ir nonākusi Doma laukumā, Laikmeta krustpunktā studijā.

Kādi ir tie pirmie Jāņi, pirmās melodijas, kas jums ir atmiņā - tīņa gadi vai varbūt arī mazāki gadi?

Ilga Reizniece: Tādas labas atmiņas man ir no tīņa gadiem. Kur man bija lauki, mani lauki bija Ogre, ne tālāk, diemžēl, bet tur bija brīnišķīga upīte un pļaviņa un mēs kūrām ugunskuru, man bija brālēns, brālēnam bija draugi, bija ļoti romantiski. Bet tur nebija nekāda sakara ar folkloru, protams. Bet tas, ka Jāņi, nu kā savādāk!

Tad man ir bildītes no bērnības, kur es skatos, ka kā kurā bildītē – vienās redzu, ka mēs ar mammu pinam vainadziņu no puķēm, bet citā bildītē man ir kaut kādas jocīgas kreppapīra puķītes galvā.

Tās, kuras Centrāltirgū tirgoja?

Ilga Reizniece: Jā, es atceros bērnībā...

Ilga Reizniece nēsāja arī tādas?

Ilga Reizniece: Jā, mums visām māsīcām bija vai nu tur cepurīte vai kreppapīra…, bet attaisnojums ir arī, saku, ir arī bilde, kur mamma pin vainagu.

Jāņi vienmēr tika svinēti, vienmēr, vienmēr, vai nu Ikšķilē, vai Ogrē, tur, kur man bija radi ārpus Rīgas. Un bija dziedāšana. Tā, ka es teiktu, kā man tagad apziņa par Jāņiem, protams, tā atnāca tikai kopš satiku folkloru, un tas notika 1980. gadā. Tad, jā, un atvērās tā lāde un izrādījās, es gan tur pārspīlēju tajā rakstā, nav pusotrs tūkstotis melodiju. Es varu pateikt precīzi, Jēkaba Vītoliņa sastādītajā krājumā ir 1155 melodijas. Bet vienalga, tas ir daudz, vai ne, gada īsākajai naktij!

Bet es pieļauju, ka visas pat jūs nevarētu...

Ilga Reizniece: Neviens pasaulē to nevar un nevajag arī, jo vienā vietā jau nebija vairāk par trijām, četrām. Mēs, folkloristi, zinām, varbūt 50, bet nevajag, pietiek ar kādām 10, pilnīgi pietiek. Bet ar divām, nē.

Cik ir jūsu repertuārā, ja vajadzētu tādu līgotņu maratonu, divas trīs stundas varētu aizpildīt?

Ilga Reizniece: Tas notiek 12 stundas. Visas desmitgades, kā sešos vakarā sāk, tā no rīta beidz. Protams, ne tikai dziesmas, tur arī ir izdarības vai rituāli, kā tagad saka, un danči. Nē, dziesmu nepietrūkst mums.

Ilga Reizniece sarunā atklāj, ka pirms iepazinusi folkloru, iepriekš nebija dziedājusi, jo ir diplomēta vijolniece. 

Ilga Reizniece: Instrumentālisti nemēdz dziedāt. Savā nodabā klusiņām kādreiz. Umute ciet. Spēle. Bet, atklājot tās tautasdziesmas, tur vienkārši nevarēja nedziedāt, vajadzēja, tā teikt, tautai darīt zināmu, kas mums par bagātību pieder.

"Nē, es vairs nekaroju, protams, ka nē," tā par dažādu citu zemju svētku ienākšanu bilst Ilga Reizniece. "Katrs atradis savu vietu, vai arī nav atradis. Par Lūcijām, vai mēs tagad par to kaut ko zinām vispār? Un ar Helovīniem, nu tie, kas grib svinēt Mārtiņus, svin Mārtiņus, kam vajag Helovīnu, svin Helovīnu, viens otru vairāk nemaisa."

Visus šos gadus esat arī pedagoģe, strādājat ar bērniem, vai jūs redzat, ka visas šīs plastmasas lietas pārņem jauno paaudzi?

Ilga Reizniece: Nē, par plastmasu lietām es neko nevaru teikt, man ir tā laime strādāt joprojām ar maziem bērniem, skolā es gan vairs nestrādāju, bet bērnudārzā gan. Pietam divos. Es ar milzīgu prieku redzu, ka bērni spēj uztvert to, ko es viņiem dodu. Varbūt mazliet mazāk. Bet viņiem interesē, viņiem patīk. Vienīgā grūtība varbūt ir tāda, ka valodas ziņā mūsu mazie bērni nesaprot, man jātulko puse no dziesmu vārdiem, īpaši, ja man grupiņā ir puse krievu bērniņu vai ukraiņu bērniņu, tad, protams, man vēl vairāk jātulko ir, lai bērni saprastu, par ko mēs apmēram dziedam.

Kāds ir jūsu skaidrojums, kādēļ viņi nesaprot?

Ilzga Reizniece: (..) kurš vairs zina, kas ir sudmalas? Skolā esmu prasījusi: kas ir sudmalas? Klausos, ko viņi dzied. Jeb arī, kas ir smilšu kalniņš, pludmale, protams, ne jau tas smilšu kalniņš. Tā sajēga pilnīgi... Vai dieniņ, vecākiem jau nav vairs tā jausma par tiem veciem, seniem vārdiem, bet, ja ir labs skolotājs, tad viņam var izdoties uzburt to ainu un iedarbināt iztēli. Jo tomēr plastmasas nieciņi ir šādi, bet tā tautasdziesma paplašina bērnu iztēli. Es domāju, ka tas joprojām arī šodien ir vajadzīgs, tāpēc joprojām es mācu tās vecās dziesmiņas un rotaļas bērniem.

Tad vienu pamācību, piemēram, brauc ģimene mašīnā, klausās mūsu raidījumu un kāds mazais tad prasa, kas tad ir tās sudmaliņas? Ko skolotāja Ilga var pastāstīt?

Ilga Reizniece: Vai, vai, nebija labs piemērs. Vajadzēja kādu citu. Proti, par sudmalām es joprojām neesmu atradusi etimoloģisko skaidrojumu, jo tas vienīgais, ko atrodu, ka tas ir suta, ar sutu saistīts, tvaika dzirnavas. Bet tas nevar būt, jo vārds sudmalas ir daudz senāks nekā tās tvaika dzirnavas. Senākas dziesmās. Tā kā tas vārds man joprojām ir mīkla. Nu skaidrs, ka tās ir dzirnavas, pie tam trešais vārds ir brīnišķīgs - patmalas, kas pašas maļas. Tā kā par dzirnavām un par maizi mēs varam visu ko stāstīt bērniem, bet tieši tas vārds ir interesants.