Es jau pats sev esmu mazliet apnicis ar to kapu zvanu zvanīšanu – ka latvieši izmirst, bet labu ziņu man joprojām nav, atzīst demogrāfs Ilmārs Mežs. Par savas dzimtas ķoniņu saknēm, par to, kā radušies latviešu uzvārdi, par bezatbildīgiem vīriešiem un viesstrādniekiem, kuri pie mums būs arvien vairāk, saruna ar Ilmāru Mežu Laikmeta krustpunktā.

Šoreiz saruna ar cilvēku, kurš varbūt nedaudz, bet zina kaut ko par mums katru. Par mūsu uzvārdu, par tā izcelsmi, par mūsu senču dzīvi pirms gadiem 100, 200 un vēl senāk. Viņš savā pētniecībā ir atracis daudzas mūsu senču ciltskoku saknes un kopis daudzas radurakstu atvases. 

Demogrāfs, vēsturnieks, ģeogrāfs, pētnieks Ilmārs Mežs ir pavadījis arhīvos neskaitāmas stundas un daudzus gadus, lai mēs visi zinātu, no kurienes un kā cēlušies uzvārdi – Mežs, Krauze, Bergi, Goldbergi un Freibergi, arī Liepiņi, Bērziņi, Kalniņi, Zariņi, Keiši un Streiči, Rinkēviči un Čakstes. Ilmārs Mežs pēta pagātni, dokumentē izloksnes un cilvēku paradumus, bet arī prognozē Latvijas ļaužu nākotni. Jau vairākus gadu desmitus viņa skaļākais trauksmes zvans skan divos vārdos: latvieši izmirst. Demogrāfs Mežs ir no tiem retajiem cilvēkiem, kurš šodienas Latviju var vērtēt gan no pagātnes salīdzinājuma, gan nākotnes paredzējuma.

Demogrāfiskā situācija Latvijā joprojām ir ļoti slikta, bet tā nav tik katastrofāla, kā brīžiem varēja paredzēt –  tā jūs nesen jūs teicāt kādā intervijā. Pirms 20 gadiem jūs prognozējāt, ka pēc simts gadiem latviešu skaits nepārsniegs 300 000. Vai tagad prognozes ir mainījušās un uz kuru pusi?

Ilmārs Mežs: Laikam nē, aptuveni tādas paliek. Jo te runāju nevis par visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet tiem, kas runā latviski, kas būtu tautas un kultūras tālāki nesēji. Apmēram uz to tas iet.

Drīzāk mums ir jādomā par spēju piemēroties, jo dažreiz esmu uzsvēris, ka laime jau nav tajā skaitā – igauņi jau nedzīvo par trešdaļu sliktāk, ja viņu ir par trešdaļu mazāk. Vai luksemburgieši, vai Islandē, vai vēl mazākas valstis. Svarīga ir tā proporcija, attiecības starp cilvēkiem, kas jau ir pensijas gados, kas drīzumā ies pensijā, kas viņus nomainīs, vai kā Latvijas gadījumā, nav kam nomainīt daļu no tiem, kas varētu doties pensijā.

Nav jau tā, ka Latvija vienā dienā paņems un izbeigs eksistēt, tas būs tāds gadsimtu lēnām saplokošs balons. Vienīgais mierinājums, ka tie mūsu bērni, mazbērni, mazmazbērni nebūs piedzīvojuši tos laikus, kad bija miljons un divi miljoni un vēl vairāk Latvijā. Tik liela Dziesmu svētku estrādes piepildītība diez vai būs. Kaut vai paskatāmies uz vīru koru rindām.

Šajos Dziesmu svētkos bija 23 vīru kori, 90.gada svētkos –  vairāk nekā 100…

Ilmārs Mežs: Es jau arī būtu starp tiem dziedātājiem, tik nespēju sadisciplinēties, lai piedalītos daudzajos mēģinājumos. 

Noteikti vajadzētu valdībai, parlamentam, bet arī pašai sabiedrībai par to jautājumu vairāk domāt. Esmu mazliet sev apnicis ar to kapu zvanu zvanīšanu, tāpēc drīzāk izvairos pēdējā gadā par to runāt , jo man nav labu ziņu un droši vien vēl nebūs. 

Bet jādomā par to, kā Latvija pietiekoši spēs attīstīties ar daudz mazāku bērnu un jauniešu skaitu. Kamēr šie bērni ir bērnudārza un skolas vecumā, tas ir ietaupījums. Ironiski var teikt, ka valsts patiesībā pat ietaupa vairākus miljonus no tā, kas bija plānotais demogrāfiskā atbalsta apjoms. Tā kā bērnu piedzima par 10-15% mazāk, tad ir attiecīgais miljonu skaits ietaupīts. Brīnišķīgi! Varam novirzīt to citām  svarīgākām lietām. Kad šiem cilvēkiem vajadzēs ieņemt darba tirgus vietas, kādam vajadzēs doties armijā, policijā un citur, nezinu kā to…

Vienmēr ir iespēja ņemt indiešus, ukraiņi tagad mūs glābj lielā mērā, bet tas ir jautājums – cik mēs spēsim Latvijas saturu nodrošināt, kā ir rakstīts Satversmes preambulā, ka Latvijas valsts pastāvēšanas mērķis, varbūt precīzi neatceros no galvas, nākotnē maksimāli nodrošināt un sekmēt latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu mūžīgi mūžos. Mēs to īsti nepildām... 

Mēs esam ļoti kautrīgi, mums ir grūti pastāvēt kā frančiem uz franču valodas lietošanu Francijā. Ja nerunāsi, savu rīta avīzi nevarēsi nopirkt, vai autobusā iekāpt. Mums ļoti patīk ne tikai krieviski, kas ir biežāk, bet arī angliski pāriet bez vajadzības. Cilvēki, kas ir ļoti labi iemācījušies, bet izskatās, ka varētu nebūt latvieši, piemēram, tumši, melnīgsnēji cilvēki, viņi sūdzas, ja viņiem sarunu biedrs trāpās nelatvietis, piemēram, kāda krievu daktere, tad saruna notiek latviski, jo krievu daktere nepazīst akcentu un viņa var praktizēt latviešu valodu. Ja gadās latvietis, viņš neļauj runāt šim ārzemniekam latviski, uzspiež krievu valodu vai reizēm angļu. Mēs uzspiežam cittautiešiem nerunāt latviski. Par to jāpadomā. Ja mēs to spētu atrisināt, tad varbūt nevajadzētu būt tik pesimistiskiem. 

Ja raugāmies, cik strauji Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās, statistiski redzam tūkstošus, salīdzinot vidēji gadā Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās par 17 - 18 tūkstošiem. Tā ir katru gadu viena Salaspils vai Cēsis, kas pazūd.

Ilmārs Mežs: Man patīk pieminēt "Prāta vētras" dziesmu – manis pietiks vēl cik tur pavasariem. Būs jau arī latvieši pēc tiem simts gadiem, jautājums, ja igauņi mūs apsteigs vēl manas dzīves laikā, neņemos teikt, vai tie būs 20 vai 30 gadi.

Arī "Eurostat" prognozes paredz, ka Igaunija un Latvija drīz izlīdzināsies. Mēs drīz paslīdēsim arī zem Luksemburgas, vienkārši būsim arvien mazāki un pārvērtīsimies par mikrovalstiņu. Kāda tur ekonomikas attīstība, kādas tur būs jauno tehnoloģiju iespējas... Mēs jau arī neieguldām zinātnē un tehnoloģijās. 

Tas nav viegli, es morāli arī nevaru katram atsevišķam politiķim pārmest, ka šis jautājums netiek risināts šogad, bet partijām un politiķiem, kas ir pie varas vismaz 10 gadus, un ja joprojām nespējam to atrisināt, vai vismaz tik daudz, kā vidēji Eiropas Savienībā, kur ap 2-2,5% no IKP iegulda jaunās ģimenēs. Latvijā joprojām, kaut esam kārtīgi dubultojuši to nepilno procentu uz knapiem 1,5%, esam astē. Kāpēc mūsu valstī latviešu vecākiem ir jācieš un jābūt lielākā nabadzībā kā citās valstīs?

No statistikas saprotu, ka vēl viena bēdu ieleja Latvijā ir vīrieši. Ja raugās statistikā, cik daudz vīriešu iet bojā nelaimes gadījumos, tāpat alkohols. Salīdzinoši ļoti ātri vīrieši aiziet no dzīves.

Ilmārs Mežs: Tas ir jautājums, ko vieglāk būtu risināt, jo mēs katrs varam to lietu labot. Mums nav jādzer visādus draņķus, nav jāpīpē, nav jāguļ visu dienu pēc sēdoša darba vēl dīvānā pie televizora, un nav tik daudz jāēd, kā mums varbūt gribas. Tad jau tās lietas risinās. 

Latvija ir nelabi slavena arī ar to, ka mums ir pasaulē vislielākā starpība starp vīrieša un sievietes mūža ilgumu. Mūsu vīrieši dzīvo par 10 gadiem īsāku dzīvi, nekā sievietes. Nekur nav desmit gadi, ir valstis, kur ir daudz īsāks mūža ilgums, kurās nav 75 gadi, kā Latvijā, ir 60 vai 55 gadu, īpaši Āfrikā. Bet nav tik liela starpība.

Ko tas nozīmē, vai vīriešiem 10 gadus grūtāk tikt pie medicīnas pakalpojumiem, ja mēs tā to traktētu. Vīrieši vienkārši ir desmit reizes bezatbildīgāki. Ir, protams, ģenētiski ieprogrammēts, ka zēni, vīrieši, kaut arī mēs mazliet vairāk piedzimstam, tāds ir dabas likums, mēs esam vairāk tendēti saslimt jau zīdaiņa gados. Vai risks, agrāk tās bija medības ar mamutiem, kaut kur iet bojā. Ģenētiski ietaisīts, ja vīrietis iet bojā, vēl ir cerība, ka sieviete tajā alā bērnus spēs kaut kā izbarot, īpaši, ja kāds cits vīrietis viņai būs tuvumā, kas to mamutu nesīs.

Gandrīz ģenētiskā līmenī mums ieprogrammēta šāda veida uzvedība, ka vieglāk uzņemam riskus. Bet tad starpība būtu tikai trīs, četri vai pieci gadu, kas ir normāli. Tie otri pieci ir Latvijas vīriešu bezatbildība par savu dzīvi, par saviem apkārtējiem.

Ai, ko es tur pie ārsta... Mašīnu, jā, re ku tur rūsa parādījās, nez kas tur klab motorā, uz to viegli simtus eiro izgrūž. Par savu veselību, vai esi jau nokritis infarktā, vai vēzis kurā stadijā, nu tad, jā, ko nu varēja darīt, kā būt. Daudzas no tām problēmām varēja risināt jau iepriekš. Ne viss ir mērāms lielā naudā. Šeit arī ar mazumiņu mēs varētu, ar to pašu budžetu, ar tiem pašiem cilvēkiem, kas esam, varētu daudz ilgāk dzīvot un daudz noderīgāki būt gan sev, gan saviem tuvajiem, gan valstij kopumā. Man pašam tas palīdzēja, man ārsts "iebelza" pa galvu. 

(..) Pie uzlabojumiem ir vērts piestrādāt, un viņus iespējams sasniegt, tad ir vēl lielāks gandarījums, kad vēl kaut ko savā dzīvē esi spējīgs izdarīt, lai varbūt būtu noderīgs saviem tuvajiem. Cik daudz vīriešu nomirst 60, pat vēl agrākos gados. Kā lai tā ģimene izvelk tīri finansiāli, vai arī morāli, tam tētim vēl bija ar mazbērniem jādzīvojas un mazmazbērnu jāsagaida, bet viņš jau kapā 20 gadus pirms laika. Tas nekur neder.