Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:
Domāju, ka es tagad sākšu piekto dzīvi saka režisore Ilona Brūvere, kas nekad neesot jutusies atbilstoši savam vecumam pasē. Par tēvu cietumā un bailēm no padomju spiegiem Vācijā, par savu filmu varoņiem un mīļākajiem, par dzīves traģiskākajiem brīžiem un kāpēc par to visu gribējies izstāstīt grāmatā saruna ar Ilonu Brūveri Laikmeta krustpunktā.
Šodien mēs daudz runāsim par kino, jo saruna ar cilvēku, kura liela dzīves daļa ir kino. Un par viņu pašu varētu filmēt kino, gan dokumentālo, gan mākslas.
Režisores Ilonas Brūveres ekrāna rokraksts ir pazīstams jau 50 gadu garumā. Viņas pirmie darbi top Rīgas kinostudijā, tad seko izceļošana vai izraušanās no Padomju Savienības, astoņdesmitie gadi pavadīti Rietumvācijā. Tur sastapšanās ar brīvās pasaules kino domātājiem, iespēja runāt brīvā vizuālajā valodā un Atmodas gados atkal atgriešanās Latvijā.
Ilona Brūvere dokumentējusi daudzas Latvijas personības, fiksējusi Latvijas vēsturi, kuru šodienas cilvēkiem viņa spēj atdzīvināt savā īpašajā ekrāna valodā.
“Satura un stila meklējumi man ir svarīgākais kino,” – tā reiz kādā sarunā ir teikusi Ilona Brūvere.
Bet par viņu pašu nesen amatā apstiprinātais Latvijas Kultūras akadēmijas rektors, kinorežisors Dāvis Sīmanis raksta šādus vārdus: “Ilona Brūvere ir viena no retajiem autoriem latviešu kino vidē, kas patiesi tic kino mākslinieciskajam spēkam, nevis politiskai konjunktūrai vai izpatikšanai skatītāju gaumei.”
Mēs esam radio mājā un, ienākot pa lielajām radio durvīm, es redzēju, ka ir arī atmiņas, kas jums saistās ar šo namu, ar Latvijas Radio.
Ilona Brūvere: Tā ir pirmā mana darbavieta, lai cik tas nebūtu dīvaini, un es sāku strādāt radio bērnu raidījumos, jo režisore Herta Naudiņa bija atnākusi pie mums uz skolu un meklēja bērnus, kas varētu runāt radio. Un tā viņi izvēlējās mani un Ēriku Grundšteinu no mūsu klases, un mēs bijām traki lepni un turpmāk gājām uz radio.
Kas jūs bijāt, kāpēcīši vai pionieri?
Ilona Brūvere: Mēs bijām pionieri, mēs bijām arī kāpēcīši, mēs bijām visvisādi, un reizēm mēs bijām arī kaut kādi mazie, tur ezīši vai kaut kādi tur citādi, visvisādi mēs bijām. Un tad, kad esi jau beidzu skolu un sāku strādāt kinostudijā, tad es neatstāju radio, bet sāku veidot intervijas jau "Dzirkstelei". Es atceros vienu raidījumu par vijoļu meistaru, viņš stāstīja, kā vijoles veido un tā.
Vai jums ir atmiņā arī kopdarbi ar aktieriem šajā laikā?
Ilona Brūvere: Man atmiņā ir drīzāk divi tēli. Vienu no viņiem es varu uzskatīt par savu tuvu draugu un tas ir Raitis Kalniņš, žurnālists, kurš vienmēr bija kā piemērs. Tad, kad ienāca studijā Raitis Kalniņš un Edmunds Freibergs, kas arī bija šai pašā pulciņā, bet viņi vienkārši bija vecāki. Bet viņi pie tiem mazajiem arī citreiz ienāca un mums kopā bija šis tas laikam arī jāierunā. Tad mēs uz viņiem skatījāmies tā, tik šausmīgi lielām acīm, ar tādu apbrīnu. Es vispār Edmundam to neesmu teikusi, bet Raitis to zināja. Un mēs – tad, kad es jau atgriezos – mēs bieži ar Raiti tikāmies un pat kādu laiku dzīvo jām Dzintaros vienā vasarnīca kopā.
Ilona, mēs esam "Facebook" draugi, kā jau tas tagad bieži gadās, un nezinu, kā tu esi man draugos, bet dzīvē mēs tā aci pret aci tiekamies, šķiet, ka pirmo reizi. Es diezgan rūpīgi sekoju jūsu "Facebook" ierakstiem un no tiem secinu, ka pēdējās nedēļas, pēdējie mēneši nu jums ir ļoti piesātināti un intensīvi, jo top kas tāds liels un pamatīgs.
Ilona Brūvere: Jā, es domāju, ka pēdējie mēneši intensīvāki ir manam vīram nevis man, jo viņš ir grāmatas mākslinieks. Tapusi grāmata “Citādā dzīve”. Jo man ir bijis jāsecina, ka
es esmu citādāk, laikam dzīvojusi nekā daudzi cilvēki. Tas sanācis kaut kā tā savādāk. Tā nu ir. Tā kā nekad neviens par to nav neko jautājis, tad es domāju, ka es kā no pašiem pamatiem dokumentālā kino pārstāve esmu parādā savam darbam, radošajam, savam mantojumam – atstāt liecību par savu dzīvi, kā par jebkuru citu dzīvi, vienkārši par dzīvi, kura ir citāda nekā varbūt… Katram jau ir savādāka. Bet es šo citādību visu kaut kā tomēr gribēju uzrakstīt.
Grāmata nebūs tikai par kino un darbu, tā būs arī diezgan privāta.
Ilona Brūvere: Grāmata būs galvenokārt jau par dzīvi, nebūs varbūt tik jautra tāpēc, ka es nedomāju, ka dzīve tik jautra un tik brīnišķīga, un tā mēs te iesim un smaidīsim visi. Bet es domāju un ceru, ka nebūs garlaicīga. Par mīlniekiem arī būs, bet es vārdā nevienu neminu.
Nesen kādā intervijā jūs teicāt: "Man nācies tikt galā ar daudziem pārbaudījumiem, manā dzīvē ir bijuši vairāki traģiski notikumi, kad ir nonākts pie robežlīnijas, aiz kuras liekas, ka vairs nekā nebūs." Šīs lappuses no dzīves arī būs grāmatā?
Ilona Brūvere: Jā, bet es sāku smieties pirms tam tāpēc, ka es domāju, ka būs viens citāts no viena televīzijas raidījuma izklaides žanrā, kurā es teicu, ka man ir bijuši trīs vīri un 15 paziņas, mīļākie, un viens civilvīrs… Par to civilvīru un trīs vīriem tā ir taisnība, bet tie mīlnieki, tie nav saskaitīti noteikti precīzi, tos vajadzētu pārskatīt.
15 – tā kā uz augšu vai uz leju?
Ilona Brūvere: Nu nezinu, viss, kas ir pārbaudāms, par to mēs iepriekš ziņas nesniedzam.
Bet par šiem pārbaudījumiem un arī dzīves traģiskajiem notikumiem, kāda bija jūsu doma, ar šo savu stāstu daloties ar lasītāju, vai tas jums pašai bija svarīgi arī to norakstīt no sevis un izstāstīt. Tas noteikti nebija tā viegli piesēsties un dažas arī ļoti tumšas dzīves lappuses publiski uzrakstīt.
Ilona Brūvere: Ziniet, tas ir tā, man liekās, ka
ir lietas, kuras sāp un gadu desmitiem sāp, bet viņas kaut kā aiziet. Viņas ir, bet viņas kaut kur tā attālinās. Man liekas tomēr, ka tā ir tāda atbrīvošanās, tāda atstāšana. Nu, ka tu, teiksim, viņas paņem visas tagad kopā un noliec, viss – tas ir beidzies. Es domāju, ka es tagad sākšu piekto dzīvi. Es tā iedomājos. Jo es vecumu nesaprotu kā būtību, kā kaut kādu parādību. Es saprotu ka cilvēks paliek vecs un beigās nomirst, tik dumja es neesmu. Bet es nevienā vecumā neesmu jutusies kaut kā tam vecumam atbilstoši.
Ne 20 gados, ne 70?
Ilona Brūvere: Nevienos… un teiksim, ka 70 – par ko jūs tagad runājat? Par mani? Es apskatos pasē – par mani. Es nesaprotu, es to nesaprotu, jo es visu daru tāpat, kā to darīju pirms 30 gadiem. Nu labi, ar šo gadu man parādījušās krunkas pa īsto. Skatieties. Bet es to tā kā netveru, nejūtu, bet tas tā nepatīkami. Nepatīkamākais tajā vecumā padarīšanā man liekas ir tās krunkas. Baigi nepatīkami, nesmuki…
Viens no tādiem smagākiem brīžiem jums ir bijis arī ļoti personisks zaudējums, dēla zaudēšana. Vai arī šī ir epizode, ar kuru jūs bijāt gatava dalīties ar lasītāju un arī par to stāstīt?
Ilona Brūvere: Jā, tas ir ļoti sen, tas ir jau 40 gadu atpakaļ. Es tagad par to jau varu runāt. Es varu pateikt tikai to, ka es pēc tam, man liekas, kādus 20 gadus neuzvilku īsus svārkus. Un vispār pēc tam… Ja nebūtu mans tēvs, es laikam beigtu savu dzīvi, tur bija ļoti viss, tas bija ļoti smagi.
Bet lai cik tas nebūtu..., lai cik tas neskanētu ciniski, bet ir tā, ka dzīve vispār, man šķiet, brīdi pa brīdim piedāvā ļoti daudzus smagus pārbaudījumus. To es varu teikt tagad savos 70 gados… Tiešām smieklīgi izklausās...
Par dzīvi šodien. Vai grāmatas rakstīšana jums ļāva varbūt atslēgties no tā ikdienas ziņu trokšņa un tā, ko mēs katru vakaru redzam ziņu izlaidumos vai radio un internetā. Vai jūs paralēli arī sekojat pasaules trakumiem?
Ilona Brūvere: Ziniet, es to visu uztveru kā neiespējamu. Man tas nav saprotams. Un, tā kā man ir ļoti vāja nervu sistēmu, tad es necenšos klausīties nepārtraukti pasaules notikumu atstāstu, kurā vietā atkal ir kas iznīcināts, cik cilvēku aizgāja bojā, kā mēs tagad visi bruņojāmies, kā mēs tagad visi taisāmies karot un vispār... Tas nav priekš manis.
Es, paldies Dievam, esmu nodzīvojusi dzīvi bez kara redzēšanas, es esmu pēckara bērns un pēckara bērni, viņi… tas karš tikko ir bijis, un lai gan viņi to nav piedzīvojuši, ir kaut kāds kods, caur ko tad viņi, es domāju, ir tie, kas pasauli uztver savādāk nekā tie, kas piedzimst vēlāk pēc kara.
Nu, jo tālāk no kara, jo mazāk saprašanas par to, cik tas ir baisi. Un cik tas neiespējami.
Bet, tā kā man vēl šogad jāuzraksta ir Kultūrkapitālam jauns aktierfilmas scenārijs, tad man nav laika būtībā kaut kā kavēties pie televizoriem vai tur kaut kā… Jo es jau arī kaut kur esmu teicamniece. Protams, ne tik varenā veidā kā jūs, bet - es neprotu haltūrēt. Tautas vārdiem sakot, es nehalturēju nekad.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X